(Ne)spēja izskaidrot
Administratīvā procesa likuma 67. pantā kā viena no administratīvā akta sastāvdaļām norādīts administratīvā akta pamatojums, bez kura iespējams iztikt tikai gadījumos, kad iestāde ar savu lēmumu pilnībā apmierina visas administratīvajā procesā iesaistītās privātpersonas. Ja šāds pamatojums trūkst, tad attiecīgais administratīvais akts uzskatāms par prettiesisku un atbilstoši Latvijā valdošajai tiesu praksei dēļ tā iespējama arī attiecīgā administratīvā akta atcelšana. Minētās normas atspoguļo likuma autoru uzskatus par to, ka valsts pārvaldei ir pienākums privātpersonām saprotami izskaidrot savus lēmumus. Jo lēmums, kura loģiku nav iespējams izprast, grauj iedzīvotāju uzticību valsts varai, lai cik šis lēmums pēc būtības arī neizrādītos pareizs. Gan tiesību zinātnieki, gan arī Augstākās tiesas Senāts savā praksē ir vairākkārt norādījis, ka administratīvā akta pamatojumam jābūt norādītam administratīvajā aktā ne tikai “ķeksīša pēc” (ne vienā vien iestādes lēmumā pamatojuma vietā ir lasāms tāds “abrakadabra”, kuru bez pārsimt gramiem ir grūti saprast arī speciālistiem), bet tam arī jābūt saprotamam arī personām bez speciālām zināšanām.
Aplūkojot minēto jautājumu plašākā kontekstā, būtu jāsecina, ka jebkurai amatpersonai (vai tas būtu ierēdnis, deputāts, ministrs utml) būtu jāspēj sabiedrībai saprotami izskaidrot savus lēmumus neatkarīgi no tā, vai šos lēmumus ir iespējams apstrīdēt tiesā. Neskatoties uz to, ka pēdējā laikā šajā ziņā ir vērojams zināms progress, diemžēl jākonstatē, ka hroniskas problēmas izskaidrot savu rīcību šīs valsts pārvaldei “ir asinīs”. Pēdējās nedēļas aktuālais jautājums par ACTA tam ir klasisks piemērs. Mēs varam vērot, kā Ekonomikas ministrijas ierēdņi ar dogmatiski neoliberālo (lasi — lielkapitālistu intereses fanātiski aizstāvošo) valsts sekretāru Juri Pūci priekšgalā, skaidrojot nepieciešamību parakstīt ACTA, nodarbojas ar demagoģiju, ignorējot atšķirīgus speciālistu viedokļus, bārstoties ar ad hominem argumentiem (Jura Pūces publiskās diskusijās un Twitter paustie apgalvojumi, ka pret ACTA ir tie, kuri ir ieinteresēti pirātismā un ir pret autortiesībām kā tādām), puspatiesībām un, iespējams, arī prasti melojot (vislabākais apkopojums par to, ko mums nestāsta politiķi ir lasāms Ruslana Antropova blogā).
Pēc šādas valsts komunikācijas ar sabiedrību pārņem riebums par amatpersonu žēlošanos, ka, lūk, vienkāršie cilvēki viņus visus uzskatot par neliešiem un ļaunie mediji šādus uzskatus vēl tiražējot. Tas, ka ar nespēju izskaidrot savus lēmumus amatpersonas (gan ierēdņi, gan politiķi) paši rada šādu iespaidu, šķiet, viņiem tik drīz vēl neienāks prātā.
Bilde: Calle
Biedrs V.
Biedrs V: No lejas spļauju uz visām jūsu sabiedriskajām kāpnēm. Uz katru pakāpienu pa spļāvienam. Profesionālais sapnis – pārspēt žultainumā pašu Lato Lapsu.
Follow Me:
Piedod, komentēt vairs nav iespējams