Kliķe, samazgas un sile. Ārpolitika.
Gadam beidzoties, un jau pāris mēnešus dzīvojot ar jauno, godīgo un paštaisno valdību, ir sanācis apjaust — esošie siles apdzīvotāji ir tik ļoti aizrāvušies ar siles satura aizsardzību, ka nespēj pat iedomāties ko vairāk par samazgām, kuras šiem ikdienas silē iegāž apkārtējo valstu imperiālisti un šovinisti.
Tomēr arī tās ir jānopelna, tamdēļ Valdiņš sūta ekonomikas ministru Danielu Pavļutu meņģēties ar Ilhamu Alijevu, uzspļaujot cilvēktiesību pārkāpumiem Azerbaidžānā. Savukārt ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, dienu pēc nozagtajām Valsts domes vēlēšanām Krievijā, tiekoties ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, pat neieminas par Putina režīma šmucēm.
Latvijas ārpolitika ir kliķes pragmatismā balstīta pašlabuma meklēšana, kam trūkst morāles un principu, jo vienmēr tiek meklēts materiālais izdevīgums, nevis par pamatu tiek ņemti cēlāki ideāli un mērķi.
Vai esat dzirdējuši par Latvijas nostāju un redzējumu tikko noritējušajā ANO Klimata pārmaiņu konferencē? Šķiet, Latvijas vienīgā vēlme ir pārdot savas oglekļa izmešu kvotas, lai kliķe pēcāk iegūtos līdzekļus varētu draudzīgi savā starpā pārdalīt, atmetot dažus grašus pāris māju aplikšanai ar akmens vati — pretstatā igauņiem, kuri iegūto kapitālu ir ieguldījuši valsts attīstībā. Ja Latvija nebūtu Eiropas Savienības dalībvalsts, tad šeit netiktu realizēts neviens projekts, kas būtu saistīts ar rūpēm par apkārtējo vidi (mūsu dzīvesvietu), jo kliķe tam negribētu tērēt līdzekļus. Tomēr ir sanācis tā, ka esam Eiropas Savienībā, un tas ir pavēris iespēju padarīt par naudas smeltuvi ikvienu projektu, kurš ir saistīts ar atjaunojamajiem energoresursiem, energoefektivitāti vai vides aizsardzību — pēcāk to pasniedzot kā dižu sasniegumu starptautiskajos buržuju salidojumos.
Ja Latvijai ir jāizšķiras par atbalstu Palestīnas, Tibetas vai kādas citas potenciālās valsts neatkarības atzīšanu, tad pārsvarā izšķiršanās neseko līdz brīdim, kamēr ASV un vairums Eiropas Savienības valstu to nav paveikušas. Jo tā ir drošāk. Piķis turpinās plūst, tamdēļ štrunts par kādas cilvēku grupas (tautas) vēlmi pēc brīvības un neatkarības. Ja Krievijas-Gruzijas kara laikā nebūtu noreaģējuši arī lietuvieši, igauņi un poļi, tad Ivars Godmanis pat nebūtu devies uz Tbilisi, bet Valdis Zatlers (bez sirdēstiem) turpinātu baudīt draudzīgās Ķīnas Komunistiskās partijas viesmīlību Pekinas olimpisko spēļu laikā.
Latvijas balsojums pret Palestīnas uzņemšanu UNESCO, tādējādi izdabājot ASV un Izraēlas interesēm, ir tikai vēl viens pierādījums pastāvīgas Latvijas ārpolitikas neesamībai, bet tas, ka “pret” kā Latvijas pārstāve nobalsoja Sanita Pavļuta-Deslande, kas reizē ir arī Daniela Pavļuta māsa, ir tikai likumsakarība.
Savukārt iedzīvotāji tiek ik dienas baroti ar režīma propagandu (#ir), kuras ietvaros tiek slavēts vadoņu izvēlētais kurss un domu pareizība, jo tas ir palīdzējis izvairīties no sliktākā scenārija, noklusējot atziņu, ka patiesībā sliktāk lietām bija grūti pavērsties, un, pateicoties viņiem aizvien slīkstam purvā. Bet Valdis tik turpina skandēt mantru par konsolidāciju un optimizāciju, neiedziļinoties, ka aiz katra no šiem vārdiem ir cilvēku dzīves un likteņi, jo mēs tiekam uztverti kā kaujamu cūku bars, tik saucamies latvieši, kuriem pienākums kopumā ir izaugt latviskiem un patriotiskiem, tomēr katra atsevišķā (kaujamlatvieša) dzīve — nav pat graša vērta. Tas gan nenozīmē, ka drīkstam nemaksāt nodokļus un meslus kliķei, jo ikviena darbība, kas apdraud apkārt silei valdošo stabilitāti, tiek acumirklīgi sodīta. Tamdēļ neizbrīna vakardienas (19.12.2011) Ārlietu ministrijas paziņojums, sakarā ar Kim Džong-il nāvi, kurā tiek izteiktas rūpes par Korejas pussalas reģiona drošības līdzsvaru (ironiski — miera līgums starp abām Korejām nav noslēgts aizvien, tamdēļ tās teorētiski aizvien ir kara stāvoklī), nevis tiek atgādināts par despotiskā režīma patvaļu un noziedzīgo attieksmi pret valsts iedzīvotājiem
Atliek vien secināt — šodienas Latvija neatzītu Latvijas neatkarību no PSRS. Ārlietu ministrija (ja būtu tāda iespēja) draudzīgi aprunātos ar PSRS vēstnieku, jo PSRS būtu pārāk nozīmīgs tirdzniecības partneris, tamdēļ pirmkārt nāktos respektēt tās pragmatisko viedokli, un tikai pēc tam brīvībaskāro ļautiņu vēlmi būt neatkarīgiem no tirāniskā režīma. Visādas dziesmotās un cita veida revolūcijas neinteresē mūsu kliķi, kam galvenā sirdsapziņas un godīguma mēraukla ir kalkulators.
Bilde: Joost J. Bakker
Mēs esam aizmirsuši arī kaimiņu zemi Baltkrieviju, kurai ir nepieciešams mūsu atbalsts, gan tautas interešu pārstāvniecība ES. Pagaidām vienīgā valsts, kas aktīvi reaģē par Baltkrievijas notikumiem ir Lietuva.
Bet nedrīkst arī aizmirst Igauņu kaunu, kad bailēs no draudzīgās Ķīnas, amatpersonas dreboši atteicās tikties ar DalaiLamu.
Kudos!
Par atbalstu Baltkrievija. Tas var izpausties ļoti dažādi. Piemēram, Zviedrijas radio (= nodokļu maksātāju naudu) uztur baltkrievu redakciju.