Redzējumi: 2011. gada 3. oktobris

Ar eiro kabatā uz glābšanas laivām

Oficiālā līnija gandrīz visur pašlaik ir, ka pasaules ekonomika drīz atlabs, ja vien mēs izdarīsim to vai šito. Tomēr patiesībā neviens – ne valdības, ne lielās bankas, ne arī šaurpierīgie ekonomisti – tam netic.

Pasaulē ir iestājusies depresija, un mēs balansējam kraujas malas pirms pamatīga kritiena. Neviens nespēs izvairīties no šī kritiena nepatīkamajām sekām, pat ja daži veiksminieki spēs uz visa tā nopelnīt. Valdību galvenais uzdevums tagad ir nevis rīkoties pēc iespējas labāk, bet gan rīkoties mazāk slikti kā citas valstis.

Pasaules preses uzmanība ir bijusi pievērsta ļoti publiskajām debatēm ASV, eirozonā un, jā, arī Ķīnā. Taču tas nenozīmē, ka citas valstis – lielas vai mazas, ar šķietami augošu ekonomiku vai acīmredzami stagnējošas – ir mazāk satrauktas, lai gan tām bieži vien ir mazāk iespēju manevrēt salīdzinājumā ar lielākajiem spēlētājiem.

Jūlijā, kad lielā drāma bija pašā augstākajā punktā, izskatījās, ka eirozonas valstis ir pieņēmušas zināmu politisku kompromisu. Vai tas ļaus Eiropas Savienībai (ES) rīkoties ”mazāk slikti” kā daudziem tās sāncenšiem? Manuprāt, tas ir iespējams. Taču, lai izprastu, kas patiesībā norisinājās, mums ir jāpalūkojas viņpus sarežģītajiem ekonomikas lēmumiem. Nav nekādas vienotības par to, kāda vienošanās tad īsti tika panākta, un vēl jo mazāk par to, vai tas vispār kaut ko līdzēs tajās ekonomikas dilemmās, ar kurām saskaras eirozonas valstis.

Tas bija nevis ekonomisks, bet politisks kompromiss. Attiecīgi tā nopietnākās sekas arī būs politiskas. Eirozonas valstīm viena lieta ir izdevusies – tās ir izglābušas eiro kā vienotu valūtu. Daži uzskata, ka tas ir brīnišķīgi. Citi savukārt to uzskata par katastrofu. Taču galvenais ir, ka tā ir izglābta. Un, domājot par pašreizējām ģeopolitiskajām cīņām pasaulē, tas palīdzēs Eiropai turpināt būt nozīmīgam spēlētājam.

Karstens Volkerijs, rakstot Der Spiegel, ir apkopojis šos lēmumus sekojošā veidā: ”Eiropas līderi [21. jūlijā] panāca otrās parādu skartās Grieķijas otro glābšanas paketi, kura sevī ietver arī pārsteidzoši augstu privātās līdzdalības līmeni. Turklāt Eiropas atbalsta programmai ir piešķirtas jaunas pilnvaras, kas to padara aizdomīgi līdzīgu SVF, tikai Eiropas līmenī.”

Līdz šim ekonomikas debates par Grieķijas parādu (un arī citu eirozonas valstu parādiem) sastāvēja no jau ierastiem punktiem. Vienā viedokļu spektra galā bija tie, kuri sludināja pilnīgu ticību ”tirgum”, neskatoties uz sekām. Ekstrēmākie šajā pusē vēlējās padzīt Grieķiju no eirozonas (lai gan legāli tas šķiet teju neiespējami). Otrā viedokļu spektra galā bija tie, kuri sludināja ekonomisko solidaritāti, kas balstītos neokeinsiāniskā uzsvarā uz efektīvā pieprasījuma (atkal)atjaunošanu – būtībā ”mini Māršala plānu”.

Galvenā problēma bija dažādu valstu iekšpolitiskās īpatnības. Kensiānsisks risinājums bija ārkārtīgi nepopulārs Vācijā, un Merkele pamatoti baidījās no katastrofas vēlēšanās, ja viņa tādam piekristu. Neoliberāls risinājums draudētu izraisīt plašus tautas nemierus Grieķijā, Spānijā, iespējams, arī daudzās citās valstīs. Izcilais kompromisu meistars šoreiz izrādījās neviens cits kā Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, kurš cīnījās par jaunu pilnvaru piešķiršanu Eiropas Finanšu Stabilitātes Mehānismam un publiski slavināja, paša vārdiem, sākumu Eiropas Valūtas fondam. Pat Merkele piekrita, ka šis salīdzinājums nav nevietā.

Merkele panāca to atvieglojumu, kuru vēlējās – privāto investoru iesaistību. Un visbeidzot Eiropas Centrālā banka piekrita dot tam savu svētību. Izveidotais mehānisms spēs izdot pats savas obligācijas, un tie, kuriem ir Grieķijas valsts parādzīmes, varēs apmainīt tās pret šīm jaunajām obligācijām, kuru procentu likmes droši vien būs zemākas. SVF savas jaunās vadītājas Kristīnes Lagāras personā piekrīt, ka šī soļa sekas būs labvēlīgas visiem. Protams, šī jaunā vienošanās ļauj SVF būt mazāk iesaistītam laikā, kad fonda līdzekļi ir ierobežoti. Pat Lielbritānija, kura nav eirozonas dalībvalsts, apsveica šo kompromisu. Vai šis ir kaut kāds maģisks triks, kurš ”izglābs” Eiropu? Tā nu gan nav. Vispirms jau jāņem vērā, ka ir vēl pietiekami daudz spēlētāju pasaules arēnā, kuri cenšas neitralizēt šo kompromisu. Mēs vēl redzēsim, kādu ietekmi tas atstās uz vēlētājiem. Kāpēc Sarkozī, de Golla ”postgolliskais” mantotājs, kļuva par arhitektu kompromisam, kurš pavirzīja Eiropu tuvāk kopīgai pārvaldes struktūrai? Tam patiesībā ir divi iemesli. No vienas puses, pēc politisku neveiksmju rindas izskatās labi – domājot par nākamajām vēlēšanām Francijā -, ka Sarkozī ir kaut ko sasniedzis ārpolitikas jomā. Francijas iedzīvotāju aptaujas liecina, ka viņa reitingi patiešām ir kāpuši.

Otrs iemesls savukārt ir diezgan ”gollisks”. De Golls bija pret plašāku federālismu Eiropā, jo viņš uzskatīja, ka tas nāktu par labu ASV interesēm un Francijas interešu rēķina. Taču šodien plašāks ”federālisms” Eiropā nāk par labu Eiropas (un Francijas) interesēm uz ASV interešu rēķina. Eirozonas sabrukums būtu iznīcinājis Rietumeiropu kā ietekmīgu spēlētaju starpvalstu sistēmā, bet dolārs tiktu stiprināts tieši tad, kad tam ir nepieciešama visa pieejamā palīdzība.

Balsis no kreiso viskreisākā spārna nepārtraukti sūdzas, ka eirozona ir nekas vairāk kā neoliberāla institūcija, kura aizsargā bankas un kaitē mazajam cilvēkam. Tas lielā mērā tā arī ir. Taču man nekad nav bijis saprotams, kāpēc cilvēki domā, ka kreiso kustībai klātos labāk daudzās, pilnīgi atdalītās valstīs. Šķiet, ka neoliberālie spēki tieši iegūtu vēl vairāk varas, ja Eiropas Savienība izzustu.

Secinājums ir tāds, ka ES un tās eirozonai klāsies ”mazāk slikti” tajā lielajā sabrukumā, kurš mūs drīz sagaida. Tas diez vai ir vērtējams kā sasniegums, taču cīņā par glābšanas laivām Eiropai vismaz ir iespēja tādas vispār palaist ūdenī.

(c) Autortiesības pieder Imanuelam Valeršteinam, materiāla izplatītājs ir Agence Global. Ar jautājumiem par tiesībām un atļaujām, to skaitā arī attiecībā uz tulkojumiem un publicēšanu nekomerciālos nolūkos, sazinieties ar [email protected], vai pa telefoniem 1.336.686.9002 un 1.336.286.6606. Šos tekstus drīkst lejupielādēt un pārsūtīt elektroniski ar nosacījumu, ka tajos nekas netiek mainīts un ir iekļauta šī informācija par autortiesībām. Lai sazinātos ar autoru, izmantojiet e-pasta adresi [email protected]

Bilde: Calle

vortāls Publikai

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

More Posts - Website

Follow Me:
TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTube

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...