Redzējumi: 2013. gada 17. septembris

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

War_by_cognitive

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem.

Autora priekšvārds

Visi žurnālisti – neatkarīgi no politiskiem, reliģiskiem vai filozofiskiem uzskatiem – dalās divās lielās kategorijās: pirmie – tie, kuri uzskata žurnālistiku par savu aicinājumu un sociāli atbildīgu radošo darbu, un otrie, kuriem žurnālistika ir tikai naudas pelnīšanas veids un kuri ir gatavi laizīt jebkuras pakaļas un kalpot jebkuram režīmam, kā arī melot par jebko, lai tikai par to maksātu. Šis raksts ir par pirmajiem, otrie to var nelasīt vispār.

Apvērsums: neaizskaramo nav

Valsts apvērsums 1973. gada 11. septembrī Čīlē sākās ar floti. Tika nošauti virsnieki un matroži, kuri atteicās pārkāpt zvērestu un piedalīties pučā pret konstitucionālo valdību; viņu līķi tika izmesti jūrā. Pēc tam Valparaiso ostā no sadumpojošiem kuģiem tika izsēdināts desants. Un tikai pēc Valparaiso pienāca galvaspilsētās Santjago kārta. Armija uzsāka puču Santjago nebūt ne ar uzbrukumu prezidenta pilij La-Monedai vai ar universitātes un Čīles Sociālistiskās un Komunistiskās partijas galvenās mītnes ieņemšanu. Armijnieki uzsāka savu puču Santjago ar triecienuzbrukumu radiostacijām “Portales” un “Corporacion”. Tika veikta šo radiostaciju bombardēšana no gaisa. Tam sekoja slaktiņš “Magallanes” radiostacijā, kas ēterā translēja prezidenta Salvadora Aljendes pēdējo uzrunu tautai. [1] Neizdzīvoja neviens no tiem, kas atradās “Magallanes” redakcijas telpās, ieskaitot tehnisko personālu. Pēc dažādām aplēsēm nogalināti 46 vai 52 cilvēki, ir arī dati, ka noslepkavoto skaits bijis 70.

Ar pavēli №15, kas tika translēta radio, militārā hunta slēdza visus drukātos izdevumus, izņemot galēji labējo “El Mercurio” un “La Tercera de la Hora”. Ar šo pašu pavēli tika pasludināta militārās cenzūras ieviešana masu medijiem. Vēl agrāk – ar pavēli №12 – hunta brīdināja pučam lojālo radiostaciju (piemēram, “Radio Agricultura” un “Mineria”) darbiniekus, ka “jebkuru huntas neapstiprinātu ziņu” izplatīšana ir aizliegta. Pretējā gadījumā bruņotie spēki ieņems radiostaciju telpas, bet žurnālistus arestēs un nodos karatiesai.

Pirmajās trijās bruņotā apvērsuma dienās Čīlē, saskaņā ar vieniem datiem, bojā gāja 186 žurnālistu, bet saskaņā ar citiem datiem – 222 (ieskaitot ārvalstu pilsoņus). [2] Pamatā tie ir bijuši, protams, žurnālisti, kuri atbalstīja Tautas vienotības valdību [3], bet ne visos gadījos. Armijnieki un bruņotas neofašistu grupas, kas tobrīd legāli darbojās kā “puča atbalsta grupas”, izmantoja apvērsumu kā līdzekli, lai izrēķinātos ar saviem personīgajiem ienaidniekiem. Kristīgi demokrātiskais žurnālists Ignasio Mirets tika noslepkavots pēc trīs dienu ilgas nežēlīgas spīdzināšanas – viņu personīgi spīdzināja gaisa spēku pavēlnieka Gustavo Lī Gusmana (kurš bija viens no huntas augstākajiem vadītājiem) brāļadēls par to, ka viņš, Ignasio Mirets, reiz aizvedis viņa līgavu. Ultrakonservatīvais žurnālists Antonio Klans, galēji labējā jezuītu žurnāla “Mensaje” redaktora Herardo Klansa radinieks, 1973. gada 12. septembrī tika noslepkavots savās mājās kopā ar sievu. Karabinierus, kuri veica šo izrēķināšanos, vadīja gados jauns kapteinis no muižnieku ģimenes, kura zemes īpašumi atradās blakus Klanu īpašumam un ar kuriem Klani jau desmit gadus tiesājušies par vienu zemes gabalu.

Fiziskās izrēķināšanas iemesli varēja būt pavisam negaidīti. Televīzijas žurnālists Roberts Galjo, Tautas vienotības pretinieks, kura politiskās simpātijas bija Kristīgi demokrātiskās partijas labējā spārna pusē un kurš ar saviem indīgajiem komentāriem personīgi bojāja nervus prezidentam Aljendem, tika nošauts tikai par to vien, ka centās apturēt karavīrus, kuri piekāva grūtnieci. Profesionālu ekonomikas komentētāju un redaktoru Klementi Diasu Friasu, kareivīgu antikomunistu, ultralabējās Nacionālās partijas ģenerālsekretāra Engelberta Friasa radinieku, noslepkavoja armijnieki, kuri bija viņam parādā lielu naudas summu un negrasījās to atdot. Absolūti apolitisku žurnālisti Kamēliju Solēru, buržuāzisku sieviešu žurnālu “Rosita” un “Confidencias” darbinieci nošāva par to, ka viņa kritusi uz nerviem karavīriem, kad tie dedzināja viņas personīgās bibliotēkas grāmatas. Kamēlijas mēģinājums pierādīt viņiem, ka grāmata franču valodā ar nosaukumu “Cubisme” (“Kubisms”) nebūt nav veltīta Kubas revolūcijas propagandai un tāpēc to nevajadzētu dedzināt, karavīriem šķita bezkaunības kalngals: jo pat stulbenim ir saprotams — ja “marksisms”, tad tas par Marksu, ja “kubisms” — tad par Kubu….

Pirmajā mēnesī pēc apvērsuma Čīlē tika arestēta apmēram trešdaļa no visiem valsts žurnālistiem. Neatkarīgi no vecuma un dzimuma, praktiski visi tikuši spīdzināti. Vairums no tiem, kurus drīz atbrīvoja, tika ierakstīts “melnajos sarakstos”, kas liedza iespēju atrast darbu ne tikai savā specialitātē (žurnālistikā), bet jebkādu darbu vispār. Apvērsuma laikā vai vēlāk ieslodzījumā bojā gājušo žurnālistu skaits svārstās no 2705 līdz 2820 cilvēku (daļa no viņiem tiek uzskatīta par “bezvēsts pazudušiem”).

Pēc apvērsuma sākās masveida žurnālistu bēgšana no valsts. Tikai 1974. gada pirmajā pusē, nelegāli šķērsojot robežu, no Čīles uz Peru aizbēguši 86 žurnālisti, bet pirmajos trijos 1974. gada mēnešos no Čīles uz Bolīviju legāli un nelegāli aizbraukuši 55 žurnālistu. Vēlāk hunta slēgusi šo bēgšanas kanālu, uz Čīles-Peru un Čīles-Bolīvijas robežām izvietojot kājnieku mīnas (Čīles robežas pilnībā tika atminētas tikai 1998. gadā). Par šo mīnu upuriem kļuvuši simtiem cilvēku. Pārsteidzoši, bet šīs mīnas nepavisam netraucēja Pinočeta propagandai sistemātiski zākāt Vācijas Demokrātiskās republikas vadību par Berlīnes mūri un VDR-VFR robežas aprīkošanu ar automātiskiem ieročiem.

Kopumā Pinočeta diktatūras laikā no Čīles emigrēja līdz ptr 40% no visu žurnālistu skaita, kuri strādāja valstī 1973. gada 11. septembrī. Žurnālisti no Čīles varējuši viegli atrast sev darbu visā spāniski runājošā Latīņamerikā (ņemot vērā, ka daļa no žurnāliem, ko izdeva Čīlē, bijuši starptautiski izdevumi – parasti tie bijuši Čīles un Peru kopizdevumi), gan arī Spānijā.

Militārās diktatūras iekšējā loģika

Armijnieku un žurnālistu domāšanas un rīcības loģika ir krasi atšķirīga, jo kazarmu vērtības nesakrīt ar redakciju vērtībām. Armijnieki ir pieraduši, ka publiski pieejamā informācija nedrīkst būt patiesa, jo šāda visiem pieejama informācija ir pieejama arī pretiniekam. Patiesai ir jābūt tikai slepenai informācijai un tikai informācijai par pretinieku (patiesa informācija par to, kas notiek pašu kazarmās, grauj ticību priekšniecībai un ienes morālā pagrimuma elementus to cilvēku apziņā, kuriem šāda informācija ir pieejama; tāpēc demonstratīvs „urrā-pozitīvisms” ir labāks). Armijniekus neinteresē izsmalcinātais stils – no viņu skatupunkta tas ir lieki. Armijnieki nemīl intelektuāļus, jo intelektuāļiem piemīt tieksme daudz, ilgi un nesaprotami runāt, kā arī rīkot diskusijas. No armijnieku skatupunkta, īsa, precīza un skaidra pavēle ir nesalīdzināmi produktīvāka par jebkuru diskusiju. Visbeidzot, armijniekiem nav tieksmes piedalīties “ideju cīņā”. Propaganda ir tikai papildus līdzeklis, mērķēts uz pretinieka kaujas spara mazināšanu un viņa aizmugures morālu sagrāvi. Panākumu atslēga – pārsvars personālsastāvā un tehnikā.

Tas viss ir tikai vispārināti spriedumi. Ir vērts tos ilustrēt ar piemēriem.

Pirmais stāsts. Karmena Moradora

Žurnāliste, sadarbojās ar katoļu presi, tai skaitā – arī kreiso katoļu. Tajā pat laikā viņa nav bijusi nekādas politiskās partijas biedre un nav simpatizējusi ne Kreiso kristiešu, ne kreiso katoļu partijai MAPU (abas šīs partijas ietilpa Tautas vienotības blokā). K. Moradora specializējās “morālajā tematikā”, tās skaitā, atbalstīja tradicionālās katoliskās laulību, ģimenes, starpdzimumu attiecību u.c. vērtības. 1973. gada 25. septembrī viņa pazuda. Pirmās ziņas par viņas likteni parādījās 1974. gada martā. Šis liecības sniedza Rauls Fernando Kasteljano Lopess, students no Urugvajas, kurš liecināja Starptautiskās Čīles huntas noziegumu izmeklēšanas komisijas sēdē Helsinkos. R F. Kasteljano kopā ar trīs citiem Urugvajas pilsoņiem ticis arestēts un 28. septembrī spīdzināts. Trīs viņa biedri no Urugvajas – Huans Pobasču, Luiss Fossats un Karloss Putči – tika nošauti 30. septembrī. R. F. Kasteljano pēc piekaušanas un spīdzināšanas Puente-Alto kazarmās pārveda uz Santjago Nacionālo stadionu. Kopā ar viņu pārveda K. Moradoru. Viņa pastāstīja, ka tikusi sagūstīta bez apsūdzības un spīdzināta. Visvairāk viņu šokējis tas, ka no viņas nav prasītas nekādas liecības. Septiņas stundas K. Moradora karājās pie griestiem, pēc tam viņa divas diennaktis mērdēta badā un sista. Viņa pati nesaprata, kas notiek un par ko viņu spīdzina. Trešajā dienā, ieraugot jaunu virsnieku grupu, Moradora vērsās pie viņiem ar lūgumu pēc medicīniskās palīdzības. Virsniekus tas uzjautrināja tiktāl, ka viņi žurnālisti personīgi aizveda uz kara hospitāli. Tur viņu izvaroja un pēc tam atveda atpakaļ. Nabaga sievietei nenāca pat prātā, ka tas nenotiek politikas dēļ, viņa vienkārši gadījās morāli kroplu un prātā ierobežotu “dzimtenes aizstāvju” – sadistu – rokās. Šos cilvēkus pavisam neinteresēja, vai Karmena atbalstīja huntu vai nē, viņi guva baudu un gandarījumu no tā, ka var legāli un nesodīti mocīt un izvarot jaunu un skaistu sievieti, turklāt vēl žurnālisti. Tātad cilvēku, kurš spēj to, ko nespēj viņi — tēlaini rakstīt.

Tikai pēc tam, kad šis stāsts guva starptautisku rezonansi, K. Moradoras radinieki uzzināja, kur viņa atrodas. 1975. gadā viņi pārdeva savus īpašumu un par milzīgu izpirkuma naudu spējuši dabūt K. Moradoru ārā no cietuma. Žurnāliste atradās klusā vājprāta stāvoklī. Viņu izdevās aizvest uz Argentīnu, kur pēc trīs gadus ilgas ārstēšanas pilnībā atgriezās viņas atmiņa. K. Moradora apstiprināja, ka viņai nebija izvirzītas nekādas apsūdzības, no viņas neprasīja nekādu atzīšanos, bet visādos veidos tika demonstrēts nicinājums un žurnāliste apsaukāta par “izglītotu padauzu”, kura “ar saviem rakstiem jauc galvas mūsu sievām un meitām”. K. Moradora tika spīdzināta ar elektrisko strāvu, piekauta (viņai – tīšām! – salauza abas kājas, jo karavīriem šķita, ka viņas kājas ir “pārāk glītas”), tika salauzti visi labās rokas pirksti (“lai nerakstītu, sievietei ir jāsēž mājās un jādzemdē bērnus”), viņu vairakkārt kolektīvi izvaroja, dedzināja ar cigaretēm, piespieda dzert urīnu, izkārnījās uz viņas… Turklāt Argentīnas ārsti konstatēja, ka K. Moradora vairākkārtēju nežēlīgu izvarošanu rezultātā ir guvusi vairākas iekšējo dzimumorgānu traumas, kā arī saslimusi ar sifilisu un gonoreju. K. Moradora Argentīnā pārcieta dzemdes ķirurģisko rezekciju, labās kājas un labās rokas divu pirkstu viltus locītavas rezekciju, jo tajās bija sācies osteomielīts. 1978. gada decembrī K. Moradora mira slimnīcā no smadzeņu asinsizplūduma.

Preses degradācija

1973. gada septembrī militārā hunta pasludināja arī “universitāšu reorganizāciju”. Reorganizācija paredzēja izslēgt “no marksisma ietekmes visvairāk cietušos” – socioloģijas, žurnālistikas un pedagoģiskās fakultātes. Šo fakultāšu absolventu diplomi tika atzīti par nederīgiem.

Hunta krasi samazināja izdevumu skaitu (attiecīgi – arī žurnālistu skaitu) tikai tāpēc, ka tai nebija nekādas nepieciešamības uzturēt tik daudz masu mediju profesionāļu.

Tāpat armijnieki uzskatīja, ka par žurnālistu var strādāt jebkurš cilvēks ar vai bez augstākās izglītības, ja vien šis cilvēks domā “nacionāli” un “antikommunistiski”, kā arī vēlas lasītājam (klausītājam, skatītājam) paust idejas, kas atbilst militārās huntas mērķiem un uzdevumiem. Un tomēr – lai radītu īpaši uzticamus propagandas kadrus, speciāli atlasītas virsnieku grupas ar CIP palīdzību tika nosūtītas mācīties uz ASV, bet fašistiski noskaņotas jauniešu grupas – uz Paragvaju, lai pārņemtu diktatora Stesnera kontrolēto masu mediju pieredzi.

Stingras cenzūras periods Čīlē ilga līdz 1978. gadam, kad kontrole pār medijiem tika būtiski mīkstināta. Šāds mīkstinājums ir saistīts pirmkārt ar to, ka gandrīz bija norimis partizāņu karš (Pinočets uzskatīja par “īpaši kaitīgiem” jebkādus – pat “ideoloģiski pareizus” – ziņojumus par bruņotu pretestību Čīles militārai huntai), un otrkārt ar to, ka pašu žurnālistu vidū notika būtiskas izmaiņas.

Nopietnu izdevumu vietā nāca izklaides un sporta izdevumi, problēmu apspriešanas vietā televīzijā un radio parādījās t.s. “ziepju operas” un neskaitāmie sarunu šovi ar studijām, kas pārpildītas ar viltus auditoriju, kas apspriež pseidoproblēmas (pārsvarā par tādām politiski neitrālām tēmām kā mājsaimniecība vai ģimenes dzīve). Būtisku masu mediju tirgus daļu ieņēma amerikāņu mediju koncerni, kas pārpildīja Čīli ar komiksu un meitenēm-pusaudzēm domātu “fotogrāfiju romānu” žurnālu lavīnu utt. Vienlaikus ar to Čīlē lielākais nacionālais avīžu koncerns “Mercurio – Zigzag”, ko kontrolēja ultralabējie (“El Mercurio” direktoram Rene Silvam Espeho bijusi iesauka “Vecais nacists”), iesāka piepildīt tirgu ar “dzeltenās preses” līmeņa produkciju, kas bija “ideoloģiski pareiza” un demonstrēja mārketinga brīnumus šauras specializācijas jomās. Piemēram, žurnāls “Eva” publicēja tikai mājsaimniecēm domātus romānus, pusaudžu žurnāls “Cine Amor” slavināja otršķirīgu Holivudas kinoprodukciju, žurnāls “O’kay” publicēja tikai nepiedienīgus jokus un anekdotes utt.

Profesors Vinsente Areljano no Peru, kurš specializējās “Dienvidu trijstūra” valstu masu mediju izpētē, šādi aprakstījis savus Čīles vizītes iespaidus: “Pirmkārt, žurnālistu profesionālais līmenis drausmīgi kritās… atnāca jauna paaudze… jaunu un absolūti nekompetentu… tas īpaši redzams rakstos par ekonomiku, humanitārām zinātnēm un kultūras jautājumiem… Viņi nepārvalda speciālo terminoloģiju, jauc “kadastru” ar “sekvestru”, jauc Estebānu Muriljo ar Herardo Muriljo (kas tomēr ir saprotams, jo Čīlē tagad ir aizliegta monumentālā meksikāņu glezniecība) un pavisam nopietni raksta, ka “pēc marksistiskās Internacionāles pavēles kaut kāds Darvins izdomājis, ka cilvēks neesot Dieva radīts, bet gan radies no dažādu sugu pērtiķu pretdabiskas kopošanās”… Otrkārt, drausmīgi degradēta valoda. Tā ir ne tikai pilna ar aizguvumiem no jeņķiem, bet arī galīgi vienveidīga un unificēta, valodai vairs nav autora personīgo iezīmju… No vienas puses tas, protams, ir daudzkārtējās mazizglītotu armijnieku cenzūras rezultāts, bet no otras – ideoloģisku aizliegumu rezultāts. Gados jauni Čīles žurnālisti nebija lasījuši Pablo Nerudas [4] dzeju un nezināja par Gabriēla Garsijas Markesa, Migēla Asturiasa vai Aleho Karpentjēra esamību. Tie, kuri mēģināja būt izsmalcināti, visi kā viens centās atdarināt Horhes Luisa Borhesa [5] stilu, kas… ir absurdi, ja tu šādi raksti avīzes lapās… Treškārt, drausmīgi kritās intelektuālais līmenis, žurnālistika Čīlē (ja runa nav par pagrīdes izdevumiem) vairs nav tā darbības sfēra, kur nepieciešams pielietot intelektu: nekādu pēkšņu apskaidrību, precīzu novērojumu un vispārinājumu, kā tas bijis 30.-60. gados, tagad pieprasīta ir tikai viduvējība, banalitātes pāri banalitātēm biezā kārtā, visu pilnībā aizņēmis vidusšķiras ierēdņa vai vidēja uzņēmēja “veselais saprāts”, reportāžas vai no angļu valodas tulkotās tenkas par Holivudas slavenību privāto dzīvi – tas viss vairs neprasa prātu… Profesionālā un intelektuāla ziņā tā ir katastrofa….”

Tomēr katastrofa bija novērojama arī ekonomikā. Iedzīvotāju pirktspēja būtiski kritās. Drukātās produkcijas milzīgais klāsts nebija adekvāts pieprasījumam. Vairākumam izdevumu netika izpārdota pat puse tirāžas. Masu mediji pastāvēja tikai pateicoties reklāmai un ideoloģiski motivētai finansiālai palīdzībai – tai skaitā arī no ārzemēm(“savējie” izdevumi aktīvi guva atbalstu ASV un Vatikānā). Žurnālistu ienākumi bija ārkārtīgi nestabili, vairākums žurnālistu strādāja līdz nemaņai. Līdz pat 1985. gadam darbavietas zaudējums divas reizes gada laikā Čīlē tika uztverts kā norma.

Patīkamu pārsteigumu pilna dzīve

Līdz 1978. gadam Čīles masu medijos valdīja cenzūra un bailes. Bet tās ir bijušas sakārtotas bailes un cenzūra. Žurnālisti precīzi zināja, kādas tēmas nedrīkst apspriest un kādus vārdus nedrīkst teikt. Tos, kuri nebija pietiekami attapīgi, ātri izmeta no darba, bet, ja radās aizdomas, ka kāds ir neattapīgs tīšam nevis paša muļķības dēļ, tad šis cilvēks nonāca cietumā.

Līdz ar 1978. gadu viss kļuva daudz sarežģītāk, jo Čīlē parādījās tiešais ēters – kas nozīmēja ne tikai cenzūras apstiprinātu ziņu lasīšanu kameras priekšā, bet arī komentārus no notikumu vietas vai kādu tēmu apspriešana studijā. Šādā situācijā nejauši pateikt kaut ko lieku ir viegli, aizrunāties pat nepamanot to, un sekas tam var būt pavisam katastrofālas.

Otrais stāsts. Orlando Kontrerass

Televīzijas žurnālists Orlando Kontrerass, runājot tiešajā ēterā ar Lielbritānijas uzņēmēju grupu, aizrunājās un pateica sekojošo: “…līdz diktatūras laikam, Tautas vienotības valdības laikā, jūs jau apmeklējāt Čīli…”. Tajā pašā naktī viņš tika apcietināts. Protams, diktatūru nedrīkstēja saukt par diktatūru, bet Tautas vienotības valdības periodu bija jādēvē par “komunistiskās anarhijas laiku”. Un droši vien neviens arī aiz Čīles robežām nebūtu ļoti izbrīnīts, ja uzzinātu, ka Kontrerasu par šo “izgāšanos” atlaistu no darba.

Bet Kontrerass ticis arestēts. Jau stundu vēlāk pēc apcietināšanas viņam tika paskaidrots, ka viņš esot “slēptais komunists”, kurš esot “atmaskojis pats sevi”. Izmeklētāji paskaidroja Konterasam, ka viņš, protams, esot slepenais komunistiskās ietekmes aģents, kurš strādā 13. televīzijas kanālā pēc “VDK un Čīles komunistiskās partijas uzdevuma”. Tāpēc Kontrerasam, ja viņš gribot glābt savu ādu, pirmkārt ir jānodod visus savus komunistiskās pagrīdes biedrus un otrkārt jāatklāj visu par slepenajiem Kremļa uzdevumiem, kurus viņš pildījis, strādājot televīzijā.

Tā kā Kontrerass, protams, nebija nedz komunists, nedz padomju spiegs, iepriecināt izmeklētājus ar informāciju viņš nevarēja. Nepalīdzēja nedz trīs dienas ilga spīdzināšana ar elektrību, ūdeni, piekāršanu pie griestiem, žņaugšanu un sišanu bez apstājas. Toties izmeklētāji līdz galam pārliecinājās, ka viņu priekšā ir “komunists”, “pārliecināts kristīgo vērtību ienaidnieks” un “Maskavas aģents” (kas nevēlas izdod savus komunistiskos draugus, maita! – lūk, cik stipri viņš ienīst Čīli un kristīgās vērtības).

Kontrerass tika “aizmirsts” vientuļnieka kamerā trīs nedēļas – netika vests uz pratināšanām, netika ēdināts, neviens nereaģēja uz viņa saucieniem pēc palīdzības. Trīs nedēļas vēlāk, kad cilvēcisko seju zaudējušo Kontrerasu pratināja, viņš “atzinās”, ka “vienmēr slepus ir jūtis līdzi marksistiem un izmantojis iespēju organizēt komunistisku propagandu tiešajā ēterā”.

Taču izmeklētājiem ar to vien izrādījās par maz. Viņi pieprasīja izdod komunistiskās pagrīdes adreses un paroles, kā arī visus “padomju izlūkdienestu kontaktus Čīlē”. Tā kā Kontrerass nevarēja sniegt šādu informāciju, viņu atsāka spīdzināt.

Nav zināms, ar ko tas viss būtu beidzies, ja Kontrerasam nebūtu turīgi un diezgan ietekmīgi radinieki, kuri mobilizēja visus savus sakarus, tai skaitā arī Vašingtonā. Par laimi, viņam bija diezgan labas attiecības ar Klodu Bauersu, bijušo ASV vēstnieku Čīlē, kuram viņš palīdzēja vākt materiālus grāmatai “Chile through embassy windows, 1939-1953”. No ASV Valsts departamenta uz Nacionālo informācijas centru (kopš 1978. gada tā sauca bēdīgi slaveno Čīles politisko policiju DINA) tika nosūtīts draudīgs pieprasījums.

Kontrerasu atbrīvoja. Bet televīzijā viņš vairs nestrādāja. Un vispār nekur nestrādāja, jo kļuva par invalīdu.

Trešais stāsts. Anna Orego

Radiožurnāliste no Valparaiso, kura piederēja vienai no ietekmīgākajām muižnieku dzimtām Čīlē (viņas tēvocis Luiss Orego Luko XX. gadsimta sākumā bijis viens no vadošajiem Čīles rakstniekiem, prominents diplomāts, kas pildījis arī tieslietu ministra pienākumus). Viņa bija Tautas vienotības pretiniece un savos radioraidījumos asi kritizēja valdību. Vietējie kreisie radikāļi pat nosūtīja viņai vēstuli ar solījumu nošaut “uzreiz pēc tam, kad Kerenska valdība kritīs (šeit kā Kerenskis domāts Aljende – A.T. piezīme) un sitīs proletāriešu revolūcijas stunda”. Šo vēstuli Anna ar prieku nolasīja radio.

Apvērsumu 1973.gadā Anna Orego sagaidīja ar prieku – vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa bija pazīstama ar admirāli Hose Toribio Merinu Kastro, kurš pasludināja sevi par jūra spēku komandieri un bija militārās huntas dalībnieks. Annai par nelaimi, viņai bija mīļākais – Viktors de Agirre, kurš arī piederējis turīgai un senai muižnieku dzimtai. V. de Agirre bijis labējo uzskatu cilvēks, kas atbalstīja apvērsumu. Tajā dienā viņš bijis ciemos pie saviem radiniekiem Kilioto pilsētā, 30 kilometru attālumā no Valparaiso. V. de Agirres piecpadsmitgadīgā māsīca izrādījās daudz kreisāka par viņu – viņa kliedza “Slepkavas, slepkavas!” karavīriem, kuri “ieviesa pilsētā kārtību”. Viņu sagūstīja un turpat uz ielas sāka izvarot. Viktors metās viņai palīgā. Abi pazuda bez vēsts.

Anna veltīgi meklēja Viktoru. Viņai nepalīdzēja pat admirālis Merino.

1981. gada oktobrī viņa uzzināja, ka Kiļoto pilsētas apkārtnē ir atrasts masu apbedījums – apmēram 20 cilvēku. Anna nekavējoties sazinājās ar Kilioto pilsētas varas iestādēm un devās turp. Pa ceļam viņu apturēja armijnieku patruļa. Annai lika izkāpt no mašīnas, notupties uz ceļiem un salikt rokas aiz galvas. Viņai tika aizbāzta mute ar triecienšautenes stobru, kas tā tika noturēta trīs stundas. Tā kā ilgstoši šādi turēt šauteni ir nekomfortabli, karavīri mainījās ik pēc trīsdesmit minūtēm. Pēc tam patruļa devās prom. Annu atrada garām braucošie vietējie zemnieki, kuri nogādāja viņu slimnīcā. Divas nedēļas viņa nevarēja parunāt, mēnesi – staigāt.

Anna izrakstījās no slimnīcas tikai 1982. gada janvārī — ar traumētu psihes darbību, miega traucējumiem un saraustītu runu. Ne par kādu darbu radio vairs nevarēja būt ne runas. Kilioto pilsētā, kur viņa tomēr nokļuva pēc trim mēnešiem, vietējās varas iestādes atteicās ar viņu runāt un deva viņai mājienu, ka masu apbedījumi ir tikai Annas halucināciju radīti. Viņa trīs reizes mēģināja izdarīt pašnāvību. Trīs reizes viņu izglāba. 1983. gadā radinieki aizveda viņu ārstēties uz Venecuēlu.

Tulkotāja piezīmes
1. http://www.youtube.com/watch?v=4YUx5Zp0Z9A

2. Pašlaik tiek lēsts, ka par militārās diktatūras upuriem Čīlē kļuva 3065 cilvēku — saskaņā ar bīskapa Valečas vadītās komisijas izmeklēšanas datiem. (http://www.bbc.co.uk/news/world-latin-america-14584095) Tomēr ir jāsaka, ka šie dati visdrīzāk neatbilst patiesībai, jo, ja rēķina cilvēku upurus režīma politisko pretinieku vidū pēc partiju biedru sarakstiem,tad sanāk, ka tikai Čīles Sociālistiskā partija vien zaudēja 5240 savu biedru, komunisti – 3820, MAPU – 880, Radikālā partija (kopā ar sociāldemokrātiem) – 850, Kreisie kristīgie demokrāti – 80, API (Neatkarīgā tautas rīcības kustība) – 120, MIR (kreisie radikāļi) – 990, KUT (arodbiedrības) – 680. Ja saskaita kopā tikai visus šos datus, tad sanāk, ka bija 12 580 upuru. Turklāt ir jāņem vērā, ka saskaņā ar Čīles pašreizējo likumdošanu uz visiem noziegumiem, kuri tika pastrādāti pēc 11.10.1973 ,ir attiecināma amnestija. (http://saint-juste.narod.ru/nikto_ne_otomstit.htm#_ftn16).

3. Tautas Vienotība (Unidad Popular) – politisko partiju bloks, kurā ietilpa Čīles Sociālistiskā partija, Komunistiskā partija, Radikālā partija (kreisie liberāļi), Sociāldemokrātiskā partija (vēlāk tā apvienojās ar Radikālu partiju), MAPU (kreisie kristīgie demokrāti). Mērķis bija atbalstīt Salvadoru Aljendi Čīles prezidenta vēlēšanās un panākt sociālismu demokrātiskā un mierīgā ceļā. Aljende uzvarēja vēlēšanās ar 36,6% balsu.

4. 1971. gada Nobela prēmijas laureāts literatūrā un viens no izcilākajiem spāniski rakstošiem dzejniekiem bijis Čīles kompartijas biedrs.

5. Viesojoties pie Pinočeta, Borhess teica, ka Pinočets izglābis Čīli no marksistu sērgas. Iespējams, tieši tas bija iemesls tam, kāpēc viņš nesaņēma Nobela prēmiju literatūrā.

Autors: Aleksandrs Tarasovs
Tulkotājs: Tims Nastins
Bilde: Joel Kumlin

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

3 komentāri to “Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?”
  1. Ichaks saka:

    Tarasovs neraksta melus, bet viņa raksti ir izteikti tendenciozi. Ja mēs kritizējam Pinočeta attieksmi pret žurnālistiem, tad ir jāpiemin arī kāda tā bija Allendem. Pirms Pinočeta Čīlē notika masveidīga īpašuma atsavināšana. Daļa rūpniecības Čīlē pastāvēja pateicoties amerikāņu investīcijām. Nacionalizējot šos uzņēmumus viņš nozaga ASV pilsoņiem piederošu naudu. Tas arī izraisīja ASV atbalstu Pinočetam, nevis diktatūra vai cilvēktiesību pārkāpumi.

    Tā kā Allendem piederēja Čīles ekonomika, viņš nedeva iespējas pelnīt ar reklāmu opozīcijas presei un televīzijām. Tāpat tika noteiktas dažādas cenas avīžu papīram opozīcijas presei un Allendi atbalstošajai presei. Dažreiz papīru nepiegādāja vispār. Opozīcijas televīzijās un presē tika mākslīgi rīkoti strādnieku streiki. Bieži drukas iekārtas tika vienkārši atsavinātas. Apmēram puse no ASV finansējuma Čīles opozīcijai Allendes laikā, tika tērēta tikai, lai uzturētu pie dzīvības presi.

    Nav tā, ka Pinočets veica apvērsumu plaukstošā demokrātijā. Allende noveda ekonomiku līdz kraham, lauksaimniekus terorizēja strādnieku milicija, plosījās inflācija un streikot sāka ne tikai inteliģence, bet arī strādnieki. Allende pat apsprieda ar bruņoto spēku vadību iespēju izmantot līdz šim neitrālo armiju, lai apspiestu protestus. Tas viss noteica samērā plašo tautas atbalstu Pinočeta apvērsumam.

    • mary saka:

      Mhm, šķiet, ka Dienvidamerikas iedzīvotājiem tad vajadzētu turpināt pielūgt amerikāņu koprporācijas, kuras plaukst, pateicoties šo valstu bagātībām un uzcelt vel pieminekli konkistadoriem, jo galu galā, paticoties viņiem tirgus atnāca uz šo teritoriju un, protams, atnesa labklājību un vispārējo laimi. Nozaga naudu? Smieklīgi dzirdēt ko tādu, tad jau zagt no valsts, ekpluatēt tās resursus, gūt milzīgu peļņu un turēt tās iedzīvotājus nabadzībā ir labi un nesodami, slikti ir tikai, ja situāciju vēlas izmainīt?

      Kas attiecas uz to, ka Aljende noveda ekonomiku līdz kraham – sorry, bet tie ir meli, tādi paši, kā par ekonomisko brīnumu, kuru it kā paveica hunta. http://www.ditext.com/letelier/chicago.html – un pamēģiniet attīstīt ekonomiku valstī, kur katru dienu notiek terakti, sabotāža un streiki, kuros piedalās ne jau strādnieki, bet sīkīpašnieki, ASV dienestu inspirēti. Dokumenti taču sen ir pieejami.

      Un par tautas atbalstu apvērsumam, nu tas jau ir vienkārši aiz labā un ļaunā robežas. Var falsificēt faktus, bet ne tik izteikti. Raksts jau ir par to, ka pat tie, kas atbalstīja, vai palika vienaldzīgi, tik un tā cieta un tika pakļauti teroram.

      • Ichaks saka:

        Bet kam tad galu galā bija vajadzīga Čīles industrializācija? Čīliešiem vai amerikāņiem? Ja rūpniecība nav vajadzīga, var jau pasūtīt amerikāņus, dzīvot alās un sildīties pie ugunskuriem – kā inku laikos. Bet, ja tu aicini palīgā amerikāņus, lai viņi izveido praktiski visu ieguves rūpniecību, un kad viss uzbūvēts – to atņemt. Tā ir zagšana labākajās komunistu tradīcijās.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...