Redzējumi: 2013. gada 9. jūnijs

Gruzijas sapnis

5362317255_fcde825f0a
Foto: Seth Anderson

Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas” uzvaras Gruzijas parlamenta vēlēšanās diez vai kaut kas ir būtiski mainījies. Gluži otrādi. Tas tikai apstiprina to, ka visi “solīdie, parlamentārie politiskie spēki”, kas darbojas jebkurā postpadomju valstī, lai arī kādas “kreisās”, “labējās”, “nacionālās”, “rietumnieciskās” vai “krieviskās” vērtības nedeklarētu, savās praksēs ir vienādi – viņi īsteno galēji labējo ekonomisko un (anti)sociālo politiku, kas iedzen postā katras postpadomju valsts iedzīvotāju vairākumu. Bez izņēmumiem.

Starpība ir tikai ātrumā un “sāpīgumā”, ar kādu šīs reformas tiek īstenotas. Zināmu antropoloģisku interesi vai izraisīt anturāža, kurā tas viss notiek. Vai iedzīvotāju vairākuma iedzīšana nabadzībā notiek ar jaukiem “eiropiskās izvēles” lozungiem kā, piemēram, Latvijā vai Rumānijā, neskatoties uz to, ka mūsmāju vai, piemēram, Rumānijas un Bulgārijas politika drīzāk atgādina nabadzīgo “trešās pasaules valstu” neokonservatīvo murgu, nevis Vakareiropas pēckara sociāldemokrātisko kursu uz vispārējo labklājību. Vai arī cilvēku apzagšana un apmuļķošana notiek agresīvas konservatīvi-patriotiskas retorikas un pseido-padomisku simbolu aizsegā, kā tas ir Krievijā, Baltkrievijā vai Kazahstānā?

Diemžēl, atšķirībā no Rietumeiropas, būt “jaunajam kreisajam” postpadomju valstīs ir grūti. No vienas puses – viņi ir radikāli noskaņoti opozicionāri pret savām valdībām, no otras puses – viņi kategoriski neakceptē Padomju pieredzi un nav tendēti uz sociālo konformismu, atšķirībā no savu vecāku paaudzes. Šī ir intervija ar Gruzijas “jauno kreiso” pārstāvi.

Katja Čhenkeli – studentu arodbiedrības „Laboratorija 1918” aktīviste – stāsta par politisko situāciju Gruzijā, Saakašvili režīma autoritārajām izpausmēm, par militārismu un neoliberālismu, par demokrātijas perspektīvām un kreiso kustību iespējām mūsdienu Gruzijā.

Saakašvili tiek pasniegts kā „krāsainās revolūcijas” pozitīvais piemērs. Galvenā doma, kas vieno visas „krāsainās revolūcijas” – tās notiek demokrātijas vārdā. Ko tu vari pastāstīt par demokrātiju Gruzijā? Par demokrātiju tās liberālā traktējumā: par vārda un preses brīvību, pulcēšanas brīvību utt.
Kad es uzzināju, cik populāras ir Saakašvili „demokrātiskās” reformas, es biju pārsteigta, cik līdzīgas ir mūsu valdības – tās cenšas leģitimizēt savu varu, popularizējot viena otras politiku, katra savās valstīs.

Ja runā par demokrātiju abstraktā nozīmē, tad nevar teikt, ka Gruzijā pastāv vārda brīvība. «Rustavi 2» ir televīzijas kanāls, kas veica notikumu tiešraidi Rožu Revolūcijas laikā 2003. gadā, bet tagad ir kļuvis par galveno valdības oficiālo TV kanālu. 2007. gada novembrī «Imedi TV» rādīja pret valdību vērstus protestus, kurus izkliedējot policija pielietoja traumējošas lodes, ūdensmetējus, asaru gāzi, un daži protestētāji guva nāvējošus ievainojumus – policisti ieņēma šī kanāla raidstaciju un to slēdza. Tagad tas ir cits kanāls, to kontrolē valdība. Līdzīga situācija notika pagājušajā gadā, kad viņi centās aizslēgt kanālu «Maestro». Rezultātā – palika tikai divi televīzijas kanāli, kas var kritizēt valdību, bet tie ir pieejami tikai Tbilisi iedzīvotājiem, citur Gruzijā tiek translēti tikai oficiālie TV kanāli, ieskaitot reģionālos. Vēl cenšas izdzīvot dažas avīzes un interneta mediji, jo internets ir tāda teritorija, kas nav pilnībā kontrolējama.

To pašu var teikt par citiem mūsdienu demokrātijas atribūtiem. Es atceros pagājušo gadu, 26. maiju, Gruzijas neatkarības divdesmito jubileju, kad pret protestētājiem izmantoja asaru gāzi, ūdensmetējus un lodes, simtiem cilvēku tika ievainoti, viņu skaitā arī pusaudži un tuvāko trīs dienu laikā netālu no Brīvības laukuma tika atrasti cilvēku līķi, kas, iespējams, tika nogalināti uz ielas un paslēpti.

Ko tu vari pastāstīt par Gruzijas policiju un specdienestiem? Vai policija ir humāna vai tendēta uz nežēlīgu spēka pielietošanu? Kā tas ir – būt kreisam aktīvistam (aktīvistei) Gruzijā? Vai ir jāizvārās no represijām?

Saakašvili tiešām daļu savas popularitātes guva pateicoties policijas reformai. Neskatoties uz to, ka korupcijas līmenis tik tiešām ir būtiski samazinājies (piemēram, ceļu policisti vairs neslēpjas krūmos, lai noķertu tevi un pieprasītu kukuli), visu šo gadu laikā soda naudu apmēri ir pieauguši tik ļoti, ka korumpētie policisti vairs nav vajadzīgi. Kopumā es varu teikt, ka valsts militarizējas. Aizsardzības ministrijas budžets ik gadu pieaug (pagājušā gadā tie bija 433 miljonu dolāru, bet šogad atkal tiek plānots militārā budžeta palielinājums), tajā pat laikā – darba un veselības aprūpes ministrijas, un sociālie dienesti ar katru gadu saņem mazāk un mazāk līdzekļu.

Kas attiecās uz kreiso aktīvismu, diemžēl, Gruzijā nav ietekmīga kreisa politiskā spēka. Ir sociāldemokrātiskā partija, kas nav vērā ņemama, un studentu arodbiedrība „Laboratorija 1918”, kuras biedre esmu es pati. Labēji buržuāziskajai elitei jebkurš kreisums asociējas tikai ar Padomju Savienību. Tāpēc labējo un kreiso pretnostatījums nespēlē Gruzijas reālajā politikā nekādu lomu, tas notiek tikai žurnālos un internetā. Partijas, kas piedalās vēlēšanās, neasociē sevi ar kādu konkrētu ideoloģiju vai vērtībām, jo pēc būtības viņi visi ir neoliberāļi. Piemēram, pietiekami spēcīga opozīcija ir pulcējusies ap uzņēmēju Bidzinu Ivanišvili. Viņi nekad neierunājas par fundamentālām izmaiņām ekonomikā, kas ir jāveic nevienlīdzības un bezdarba mazināšanai, tāpēc nedomāju, ka tuvākos gados kaut kas mainīsies uz labo pusi.

Es nejūtu apdraudējumu no valdības puses tieši kā kreisā aktīviste, bet drīzāk kā cilvēks, kurš iestājas pret valdību. Viņiem ir vienalga: vai tu esi anarhists, vai kāda postmodernā būtne; ja tu esi pret viņiem – tu jau esi apdraudēts.

Pastāsti vairāk par jūsu organizāciju. Cik tā ir liela un uz kādiem principiem balstīta?

Mūsu organizācija skaitliski ir augusi no laika, kad aizbraucu no Gruzijas. Struktūra ir horizontāla, bez hierarhijas, visi lēmumi tiek pieņemti caur konsensu. Mediji pievērsa mums uzmanību pēc mūsu akcijām, esam vairāk vai mazāk atpazīstami, vismaz studentu vidē. Pirmo reizi sevi apliecinājām gadu atpakaļ, 2011. gada 26. maijā, Gruzijas neatkarības dienā, kad policija pielietoja vardarbību, uzbrūkot protestētajiem, lai attīrītu ceļu militārai parādei, kam bija jānotiek nākamajā dienā.

Mēs iestājamies gan pret militārismu, gan arī pret policijas vardarbību. Mūsu organizācijas biedru uzskati ir dažādi: no sociālisma līdz pat anarhokomunismam..

Atgriezīsimies pie Saakašvili. Ko tu vari pastāstīt par sociālu politiku? Situācija izglītībā, veselības aprūpē? Gruzijas valdības reformu politikas piekritēji ar prieku rada šādas bildes, stāstot, ka šī, lūk, ir tipiska Gruzijas skola.

Ja tu redzi, ka Saakašvili piedalās jaunās slimnīcas atklāšanas svētkos kaut kur laukos vai stāsta, ka „ir realizēts Zviedrijas sociālās aprūpes modelis”, tik tiešām varētu padomāt, ka viņam rūp cilvēku problēmas un vajadzības. Bet es varu pastāstīt tev, kā viņš atklāja slimnīcu Gruzijas dienvidrietumu daļā. Tur bija tikai divas aprīkotas palātas, bet mediji to reklamēja kā milzīgu medicīnas centru. Bilde, kas ir redzama šeit, iespējams, ir uzņemta vienīgajā šādā skolas telpā visā Gruzijā. Es varu parādīt, kā izskatās tipiska lauku skola:

Īsta problēma ir nevis infrastruktūrā vai aprīkojumā, bet gan izglītības kvalitātē. Kad izglītībai tiek atvēlēts kāds nieka procents no budžeta, tas jau par daudz ko liecina. No piecu gadu vecuma ir obligāta bērnu dārza apmeklēšana, bet gadu atpakaļ bērnudārzi kļuva par maksas pakalpojumu. Pēc tam tu sāc apmeklēt skolu, kas vēl, par laimi, ir bez maksas, bet mācību grāmatu cena ir nepanesami liela ģimenēm ar vidējiem ienākumiem. Pēc skolas ir jākārto eksāmeni, ir nepieciešams algot privātskolotāju papildus nodarbībām, jo skolā iegūto zināšanu apjoms nav pietiekošs. Beidzot sākas studijas universitātē, kas izmaksā 2225 lari – tas ir aptuveni 1033 eiro. Mācību maksa daudzās universitātēs Eiropā ir zemāka nekā Tbilisi Valsts Universitātē, kas pat neietilpst 1500 pasaules labāko augstākās izglītības iestāžu sarakstā.

Kas attiecās uz veselības aprūpes budžetu, tad 170 valstu reitingā mēs esam kaut kur pa vidu starp 149.-152. vietu, līdzās tādām valstīm kā Jemena, Eritreja un Tonga. Vidējā pensija ir 37 eiro mēnesī, bet iztikas minimums – 70 eiro.

Cik lieli ir vidējie ģimenes ienākumi Gruzijā? Kāds ir iztikas minimums?

61% no visām ģimenēm Gruzijā mēnesī iztiek ar mazāk kā 240 dolāriem. Vidējie ienākumi uz vienu cilvēku ir 95 dolāri, tātad 3 dolāri dienā uz vienu cilvēku, par kuriem ir jāiegādājas pārtiku, jāapmaksā transports, elektrība un citi komunālie pakalpojumi. Pamēģini saskaitīt pats, cik tas ir reāli.

Kā tu vērtētu Gruzijas sabiedrības sociālo struktūru? Kā dažādas sociālas grupas ir pārstāvētas politiskajā dzīvē?

GINI koeficents, kas uzrāda, cik vienlīdzīga ir ienākumu sadale, ir augsts (40%) un apmēram vienā līmenī ar Krievijas indeksiem. Šādi rādītāji ir raksturīgi valstīm, kurās bagāto mazākums notur visu varu savās rokās, tajā pat laikā – strādājošo vairākumam ir jācīnās par iztiku. Strādniekiem vairs nav vietas. Pat opozīciju vada Gruzijas bagātākais cilvēks, miljardieris Ivanišvili. Partijas nekad nerunā par sociāliem jautājumiem, arodbiedrības ir nedzīvas. Nevalstiskās organizācijas ir rādījušas sev mājīgu elitāru pulciņu, ko viņi nepamet kā aploku. Tāpēc es uzskatu, ka nav cita ceļa, izņemot revolucionāru pilsoņu kustību, kura izteiks radikālas pārmaiņu prasības. Citi ceļi kalpos tikai esošās sistēmas nostiprināšanai.

Ko tu vari teikt par gruzīnu nacionālismu? Kādu lomu tas spēlē sabiedrībā, vai sabiedrībā notiek kāda diskusija par to?

Es domāju, ka nacionālisms tajās valstīs, kas pārdzīvoja „nacionālu atmodu” 90-jos gados un krāsainās revolūcijas 2000-jos gados, ir visai līdzīgs. Ukrainā Juščenko pasludina Stepanu Baderu par nacionālo varoni, Gruzijā tiek turpināta zviādistu stila politika, kuras pamatidejas ir mantotas no pirmā Gruzijas prezidenta Zviada Gamsahurdijas. Tās būtība ir gruzīnu etnocentriskā unitārisma ideja un krievu imperiālisms kā Gruzijas galvenais ienaidnieks. Saakašvili valdības paradokss ir tajā, ka viņš nāca pie varas ar proeiropeiskām runām un visur karināja ES karogus un tiešām – pirmajos gados viņš saņēma labu atbalstu no ES, bet tagad šīs palīdzības apjoms sarūk. Es uzskatu, ka tas notiek tāpēc, ka ES ir saredzējis draudus jaunajā Gruzijas politikā – militārismā un reģionāli etniskajos konfliktos.

Dažu esošās valdības atbalstītāju ideja ir tāda, ka mums, gruzīniem, ir nepieciešama stingra, nacionālistiska un autoritāra vara, kas spēs īstenot ultralabējo ekonomisko politiku un rezultātā mēs saņemsim unitāru Gruzijas valsti, kuras sastāvā būs Abhāzija un Dienvidosetija.

Timofejs Nastins Vēstures ex-students, kurš tā arī neatrada Dzintara istabu, bet tagad būs sociologs. Arheologs pēc hobija, tulks-frīlancers pēc profesijas un bezpartejiskais sociālists-revolucionārs pēc uzskatiem. Filozofiskais anarhists, kurš par savu varoni uzskata Arābijas Lourensu. Mīlu brīvību. Tulkoju tekstus un cenšos iepazīstināt lasītāju ar to, kas pašam liekas svarīgs. Ērkšķains ceļš ved pie zvaigznēm!

Viens komentars to “Gruzijas sapnis”
  1. Ichaks saka:

    Mani vienmēr ir izbrīnījuši cilvēki, kuri saka, ka Latvijā tiekot realizēta galēji labēja ekonomiskā politika. Jā, valsts uzņēmumus ir nomainījuši privātie un valsts sevi uztur nevis no valsts uzņēmumu peļņas, bet no privātuzņēmumu nodokļiem. Bet valsts pārvaldē 20 gadu laikā liberālas reformas neesmu pamanījios.

    Valsts pārvaldē centrā, īstenā sociālisma garā, tiek nolikts cilvēks. Ja vecajās kapitālistiskajās zemēs valsts pārvalde pilda servisa funkcijas, tad pie mums tā pilda sociālo lomu. Piemēram, mēs sakām, ka skolas un slimnīcas laukos ir jāuztur nevis tāpēc, ka tur būtu slimnieki un skolnieki, kuriem šo pakalpojumu vajag, bet tāpēc, lai neizmirtu lauki. Mēs neinteresējamies tik ļoti par to kā padarīt efektīvāku slimnīcu vai policijas darbu, bet izteikti interesējamies par to kā palielināt mediķu vai policistu algas.

    Es domāju, ka īstā problēma jaunajā Eiropā ir šī turēšanās pie vecās, gigantiskās valsts pārvaldes. Skaidrs, ka pārejot uz valsts finansēšanu nevis no valsts uzņēmumiem, bet no nodokļiem, budžets sarūk un ar to nevar uzturēt padomju laika valsts aparātu. Rietumeiropā lielu daļu valsts funkciju pilda privātie vai privātā un publiskā partnerība.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...