Redzējumi: 2013. gada 3. jūnijs

Fašismu ir daudz

2281636190_157e20a727

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma”

Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis, sociologs un vēsturnieks Aleksandrs Tarasovs, es vēlos sniegt savu pieticīgo guvumu Didža aicinājumā demokrātiski padiskutēt par to, kas īsti ir fašisms un vai tas pastāv mūsdienu Latvijā (Nacionālās apvienības un ne tikai NA veidā). Jo, pirms sākt kādu diskusiju, ir nepieciešams aplūkot jēdzienu, par kuru šī diskusija būs. Ar lielāko prieku mēģinātu ieklausīties Nacionālās apvienības pārstāvju argumentos, ja tie man mēģinātu pierādīt, ka viņi nav fašisti un viņu paustajai ideoloģijai nav nekādas ģenētiskās saistības ar starpkara latviešu fašistu ideoloģiju un praksi.

Neskatoties uz to, ko mums nemitīgi mēģina iestāstīt, kaut kāda vispārīgā fašisma un „vienkārši fašisma” nav, kā arī – nepastāv kaut kāds „vispārīgais totalitārisms” (vēl 60. gados rietumu pētnieki pierādīja, ka Hannas Ārentes, Kārļa Frīdriha un Zbigņeva Bžezinska „totalitārisma koncepcijai” ir nevis zinātnisks, bet gan propagandas raksturs un ar faktiem šī koncepcija netiek pamatota).

Vienmēr ir pastāvējušas (un arī šodien pastāv) daudz dažādas fašisma variācijas, kas nereti konkurē savā starpā un pat ir naidīgas vienas pret otru, turklāt, tik naidīgas, ka viena fašisma piekritēji cenšas fiziski iznīcināt cita fašisma piekritējus. Tā ir pieņemts kopš XX. gadsimta 30. gadiem, kad tika uzskatīts, ka ir tikai trīs fašisma paveidi: nacisms, itāļu fašisms un frankisms Spānijā. Šos trīs fašisma paveidus visbiežāk dēvē par „klasiskiem”, līdz ar to, visi pārējie tiek uzskatīti par „neklasiskiem”.

„Klasiskiem” fašisma paveidiem ir dažas kopīgas iezīmes, piemēram, „vidusšķiras” pārstāvētās kustības, kas izsaka pretenzijas uz politisko varu, cenšoties „atbīdīt malā” tradicionālās varas elites un vēršoties pret “sociāli atstumtiem sabiedrības slāņiem” (strādniekiem, zemniekiem). Turklāt, šīs kustības lielākoties ir masu kustības, kas ir radījušas patstāvīgu ideoloģiju, kas atšķiras no tradicionāla konservatīvisma un izmanto revolucionārās metodes kreisās politiskās nometnes apkarošanai.

Bet tālāk jau sākas krietnas atšķirības starp „klasiskā” fašisma paveidiem. Nacisms balstījās uz pilsētnieku vidusšķiru, būvējot hierarhisku tehnokrātisku, militarizētu, industriālu valsti (nacistu valsts ideāls – valsts, kas atgādina milzīgu militāru rūpnīcu). Rūpnieciskais kapitāls atbalstīja nacismu un palīdzēja tam tikt pie varas. Nacisms bija orientēts uz pagānisko misticismu un eigēniku („rasu higiēnu”), nacisti uzskatīja savu „revolūciju” par paātrinātās modernizācijas eksperimentu, valsts tika pakļauta nacistu partijai (un partija tika stādīta augstāk par valsti). Itāļu fašisms guva atbalstu lauku vidusšķirā, būvējot paternālistisku „valsti-korporāciju”. Itāļu fašismu atbalstīja un tam palīdzēja tikt pie varas agrārais kapitāls (lieli lauksaimnieki), itāļu fašisms bija orientēts uz katolicismu un ārējo nacionālismu (imperiālisms Vidusjūras mērogā). Itāļu fašisti savu „revolūciju” uzskatīja par nacionāli-preventīvu – tā notika ar mērķi nepieļaut Itālijas boļševizāciju, fašistu partija tika pakļauta valstij. Frankisms (vēl atklātāk nekā itāļu fašisti), nebalstījās tikai uz lauku vidusšķiru, tā balsti bija arī militāristi un tās aprindas, kuras bija ieinteresētas Spānijas koloniālās impērijas restaurācijā un Āfrikas koloniālo valdījumu paplašināšanā. Franko režīmu atbalstīja (un palīdzēja tam tik pie varas) feodālā elite, frankisti būvēja patriarhāli-monarhisku valsti, bija orientēti uz agresīvu katolicismu (uz īstu vai izdomāti „masonu” atmaskošanu vērsts katolicisms), kā arī – savu „nacionālo revolūciju” uzskatīja par radikālu veidu, kā atgriezt Spānijai tās viduslaiku impērijas varenību.

Dažādu fašisma paveidu piekritēji iznīcināja viens otru. 1934. gada februārī Austrijā pie varas vispirms nāca itāļu parauga fašisma piekritēji – austrofašisti (heimvērieši; par Heimveru vairāk var palasīt te: http://vesture.sauc.lv/index.php/raksti/rietumeiropa/5-heimvers , ak, kādas jaukas cepurītes ar kalnu ziedu pušķiem! – Timofeja piezīme), bet jau 1934. gada jūlijā Austrijas nacisti sarīkoja puču un nogalināja federālo kancleru E. Dolfusu. Šī cīņa galu galā beidzās ar austrofašisma sagrāvi un Austrijas anšlusu. Ungārijā itāļu fašisma piekritējus, hungāristus, kurus vadīja admirālis Horti, 1944. gadā no varas gāza ungāru nacisti, nīlašisti, kurus vadīja Ferencs Salaši. Bet Rumānijā cīņa starp fašisma itāļu versijas nacistiem un vietējiem nacistiem, „zaļajiem krekliem”, „dzelzs gvardi”, Ionu Antonesku un Horiju Sīmu, beidzās ar teroru un īstu pilsoņu karu.

Pēc Otrā Pasaules kara valdošās elites neatļāvās atkārtot pirmskara kļūdu – sociālās revolūcijas apkarošanai kā pretsparu kreisajiem atbalstīt „klasiskā” fašisma tipa kustības. Izrādījās, ka šīs „vidusšķiras” ekstrēmistu kustības ātri zaudē kontroli. Tāpēc visi pēckara fašistu režīmi bijuši „neklasiski” (izņemot Franko režīmu, kas ātri birokratizējās un ātri zaudēja saikni ar jebkādām labējām masu kustībām).

Neklasiski fašistu režīmi pastāvēja jau pirms Otra Pasaules kara. Piemēram, Salazāra režīms Portugālē bijis ļoti raksturīgs militāra fašisma piemērs. Šis fašisms ar laiku kļuvis ārkārtīgi izplatīts, kad tradicionālās konservatīvās elites ar bruņoto spēku palīdzību vispirms organizēja fašistu diktatūru, bet jau pēc tam pats režīms veica sabiedrības „fašizāciju” un smadzeņu skalošanu, veidojot fašistu partijas vai kustības „no augšas”. Šāda veida fašisma mākslīgā izcelsme arī nosaka tā klerekalo, patriarhālo, tradicionālo (nevis revolucionāro kā nacistiem) raksturu. XX. gadsimta otrajā pusē desmitiem šādu režīmu radās „trešās pasaules” valstīs.

Citi vēl pirmskara „neklasiskā” fašisma paveidi bijuši monarho-fašisms un bauer-fašisms (jeb zemnieku fašisms), kas izplatījās Austrumeiropas valstīs. Tās arī ir bijušas fašistu kustības (kas ar laiku kļuvušas par režīmiem) ar ļoti ierobežotu sociālo bāzi, kas nespēja mobilizēt lielas laužu masas, bet pie varas nāca ar tradicionālās elites atbalstu (kaut arī dažreiz valsts apvērsumu rezultātā), lai apkarotu „sarkanās briesmas”. Šādu režīmu un partiju iekļaušana itāļu vai vācu fašisma ietekmes orbītā no vienas puses nomaskēja to specifiskās īpašības, bet no otras puses – tas neļāva šādiem režīmiem attīstīties kā atsevišķai, pilnvērtīgai parādībai.

Pirmskara Francijā savā starpā konkurēja dažāda veida fašisti: itāļu fašisma franču paveids („fransisms”), franču nacisma variants (Franču Tautas Partija), franču frankisma variants („kagulāri –  cagoulards”) un, visbeidzot, oriģinālais aristokrātiskais un elitārais monarho-fašisms, ko pārstāvēja „Action Francaise”.

Pēc Otrā Pasaules kara „neklasisks” fašisms parasti pastāvēja atkarīgā vai, lietojot citu terminoloģiju, inspirētā fašisma veidā (ar to domāts, ka fašistu režīmus inspirē no ārzemēm). Parasti tie ir bijuši galēji labējie režīmi „trešās pasaules valstīs”, kas tikuši pie varas ar militāru apvērsumu palīdzību (militārais fašisms) un kurus ar naudu atbalstījušas „pirmās pasaules” valstis (parasti ASV). Šādu režīmu radīšanas galvenais iemesls ir pie varas jau esošā kreisā (vai arī vienkārši pārāk „neatkarīga”) valdība (Brazīlijā, Gvatemalā, Čīlē u.c.) vai arī vēlme nepieļaut kreiso nākšanu pie varas.

Tā kā „atkarīgais” fašisms tomēr bija atkarīgs no „demokrātiskās metropoles”, tad bieži tika ievērots zināmais „demokrātiskais dekors” – pastāvēja parlaments un daudzpartiju sistēma, notika vēlēšanas. Protams, tas viss lielākā vai mazākā mērā bija butaforija (Paragvajā Alfredo Stessnera diktatūras laikā fašisma un demokrātijas „sadzīvošanas” problēma tika atrisināta vienkārši un eleganti – valstī vienmēr darbojās ārkārtas režīms, izņemto vienu vienīgo dienu – vēlēšanu dienu).

Lai atvieglotu „atkarīgā” fašisma režīmu radīšanu, „trešās pasaules” valstu spēku struktūru darbinieku vidū aktīvi tika izplatīta fašisma ideoloģija. Bruņotie spēki, policija un drošības dienesti pārvērtās par veidojumiem, kas līdzinājās fašistu partijām, tomēr bez tradicionālās partijas struktūras. Jau pēc militāra apvērsuma izrādījās, ka pārliecinātu fašistu Čīles armijas rindās bija vairāk, nekā biedru visās Čīles fašistu civilajās organizācijās un partijās. To pašu savulaik varēja teikt arī par Brazīlijas policiju un militāro pretizlūkošanas dienestu.

„Atkarīgais” fašisms uzbūvēja tiltiņu pie labēji-liberāliem režīmiem, partijām un doktrīnām, „izpludinot” pašu jēdzienu „fašisms” un padarot to par pieņemamāku labējiem liberāļiem. Tā, piemēram, Somosas režīms Nikaragvā, ko rādīja amerikāņi, ideoloģiski orientējas uz Eiropas fašistiem un pat palīdzēja Urugvajas fašistiem gatavot valsts apvērsumu, bet tajā pat laikā – bija ASV stratēģiskais sabiedrotais un pat pieteica karu nacistiskajai Vācijai.

Eiropā pirmais „atkarīgā” fašisma režīms bijis pēckara režīms Grieķijā, kas tika orientēts uz Lielbritāniju. Pēc Grieķijas atbrīvošanas no vācu karaspēka daļām tur sākās pilsoņu karš. Britu leiboristi pārmeta Čērčilam „monarho-fašistu” atbalstu Grieķijā, bet, 1945. gadā pašiem nākot pie varas, tie turpināja atbalstīt tos pašus „monarho-fašistus” Grieķijas pilsoņu karā.
Vēl viens „neklasiskā” fašisma paveids ir jaunie labējie, kas radās 60. gadu beigās (Francijā – t.s. „GRECE” grupa). Jaunie labējie izmantoja tā saucamo divu bortu fašisma pieredzi – eiropiska un respektabla parlamentārā fašisma pieredzi, kas apvienoja sevī fašisma ideoloģiju ar labēji-konservatīvo politisko praksi parlamentārās demokrātijas apstākļos.
Jaunie labējie nolēma atjaunot fašisma teoriju, izdarot to caur atteikšanos no primitīvā rasisma, primitīvā universālisma un sociālās demagoģijas. Viņi aizvietoja priekšstatus par rasu pārākumu ar priekšstatiem par dažādu rasu nesavienojamību, atzina minoritāšu tiesības (seksuālās un nacionālās minoritātes) un ekoloģiskus jautājumus. Būtībā, tika formulēts postmodernisks skatu punkts uz vēsturi un civilizāciju, padarot fašisma doktrīnu par neatšķiramu no neoliberālisma doktrīnas fon Haijeka un Mizesa garā. Jauno labējo politiskie uzskati sakrita ar sava laika neoliberālisma praktiķu uzskatiem (Tečeri un Reiganu). Nav nejaušība, ka Pinočeta režīms (kas bija “atkarīgā fašisma” režīms) tiek raksturots kā “militarizētā tečērisma” tipa režīms. Pat Pinočeta un Tečeres publiski paustie pamatuzskati bieži vien izrādījās identiski (piemēram, gan viens, gan otra atteicās atzīt sabiedrības pastāvēšanu, kas, pēc būtības, tikai atkārto itāļu fašistu doktrīnu). Tieši partijas un kustības, kas savienoja savā ideoloģijā un praksē “Jauno labējo” idejas ar neoliberālismu, pēdējā laikā panāca lielus vēlēšanu panākumus Rietumeiropā: Nacionālā fronte Francijā, Brīvības partija Nīderlandē, Progresa partiju Norvēģijā u.c.

Fašisms kā radniecīgu sabiedrisku fenomenu kopums lieliski sadzīvo ar jebkuru ādas krāsu un jebkuru reliģiju. NSDAP līderi bijuši “pagāni”, bet oficiālā partijas programmā (“25 punktos”) bija pieminēta “pozitīvā kristietība” (tāda kristietība, kas neskaldītu nāciju dažādās baznīcās – luterāņu un katoļu), bet lielākā daļa NSDAP ierindas biedru ir bijuši vai nu katoļi vai luterāņi. Itāļu, spāņu un latīņamerikāņu fašisti bijuši izteikti katoliski, grieķu un rumāņu fašisti – bijuši agresīvi pareizticīgi. Duvaljē režīmā Haitī lielu lomu spēlēja tik eksotiska parādība kā vudu kults (pats Duvaljē nodēvēja sevi par Baronu Samedi – http://en.wikipedia.org/wiki/Baron_Samedi – Timofeja piezīme), japāņu fašisti bijuši un ir sintoisti, pastāv pat musulmaņu fašistu organizācijas, fašistu organizācijas darbojas arī hinduistu (višnuītu), jūdaistu un budistu vidū (fašisti-budisti Šri-Lankā). Nekur vēl nav bijis tādas fašistu kustības, kas būtu ateistiska.

Fašisms nav identisks baltajam rasismam, kā tas ir redzams Haiti pieredzē vai Mombutu režīma Zairā, vai pēc savas ideoloģijas absolūti fašistiskā FNLA Angolā, ko vadīja Holdens Roberto. Vēl jo vairāk, antisemītisms nav obligāta prasība (fašistu režīmi Centrālamerikā bija visai labi noskaņoti pret Izraēlas valsti un pat iepirka bruņojumu no Izraēlas, ar kuru veica vietējo indiāņu genocīdu, vispār nerunājot par ebreju fašistu organizācijām, piemēram, “Kah” kustība vai “Kahane hai”). Bet jebkuram fašismam obligāti piemīt nostādnes, kas pieprasa kareivīgu antikomunismu, militārismu (šaurā nozīmē – armijas un armijas kārtības slavināšana un centieni to pielietot civilajā dzīvē), agresīvu ksenofobiju, rasismu, nacionālismu (tādu nacionālisma paveidu, kas ir agresīvi mērķēts uz kādu “svešo” grupu, piemēram, imigrantiem mūsdienu Rietumeiropā, melnādainajiem ASV vai Dienvidāfrikas republikā, indiāņiem Gvatemalā, Čīlē, tamiliem Šri-Lankā u.c.), teorētisku elitārismu (vispārīgās vienlīdzības principa neakceptēšana), vientieša kultūras primitīvismu (nespēja saprast kultūru tās sarežģītākajās formās, it īpaši, intelektuāli sarežģītas formās).


Autors: Aleksandrs Tarasovs
Tulkoja: Timofejs Nastins
Bilde: thierry ehrmann

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

15 komentāri to “Fašismu ir daudz”
  1. Ichaks saka:

    Aleksandrs Tarasovs, kā jau visi krievi, runājot par Vācu reihu nemīl lietot vārdu nacionālsociālisti, bet saka nacisti. Nedomāju, ka modernajam fašismam ir raksturīgs kareivīgs antikomunisms. Taisni otrādi. Ja paskatamies “Draugiem.lv” sadaļas “D-grāmatas” apakšsadaļu “parunāsim?”, zem “politiskajām kaislībām” astoņi raksti no desmit ir fašismu slavinoši. Bez ikdienišķajiem jājamzirdziņiem par imigrantu pūļiem, kas tūlīt appludinās Latviju, krieviem, kurus jāizsūta no Latvijas, pedarastiem, kuri pārvērtīs mūsu bērnus zilajos un žīdiem, kuri valda pār pasauli, vienmēr tiek paustas arī radikāli kreisas idejas. Notiek vēršanās pret kapitālismu, brīvo tirgu, privatizāciju, privāto uzņēmējdarbību vai vispār jebkādām liberāļu idejām. Tā vietā tiek aizstāvēts valsts īpašums. Notiek Venecuēlas, Baltkrievijas un Kubas slavēšana un šo valstu stādīšana par paraugu Latvijai. Nezinu kā tur īsti vācu nacistiem gāja ar to sociālisma ieviešanu dzīvē, bet pie mums, manuprāt, nacionālsociālisms ir tāds kādu to raksturo nosaukums – radikāla nacionālisma miksējums ar sociālistisku ekonomisko skatījumu uz pasauli.

    • Ričijs saka:

      Jā, Latvijā šo parādību varētu nosaukt par sociālfašismu, sociālistisko fašismu vai kreiso fašismu. Mūsdienās tiek taisīts crossover no dažādām ideoloģijām. Kreiss, labējs arī liberāls vai konservatīvs – tas ir sekundāri. Īsāk sakot, Latvijas raksturīgākais ideoloģiskais novirziens ir populisms.

      Katrs vidējais latvietis ir liberāls attiecībā pret sevi un superkonservatīvs attiecībā uz citiem. Piemēram, Parādniekam ir divas sievas, bet, neskatoties uz to, viņš nekautrējas asi iestāties pret netradicionālajām laulībām.

      Draugiem.lv politikas sadaļa ir īpaša vieta. Tur valda izteikts antiliberālisms, antiintelektuālisms, antikapitālisms. Agrāk tur ļoti populāri skaitījās slavēt Kadafi, pēc vajadzības šo despotu nodēvējot te par īstu nacionālistu, te par kārtīgu sociālistu.

      • Ichaks saka:

        Bet ar nacionālo apvienību ir savādāk. Viņu ekonomiskā politika ir labēja, par ko viņi izpelnās apvemšanu no Draugiem.lv margināļu puses. Lai arī savi sociālisma asni ir arī tur. Piemēram, tā vietā, lai aizstāvētu zemes īpašnieku intereses uz kuru īpašuma padomju okupācijas laikā tika sabūvētas sērkociņu kastītes, viņi cīnās par proletāriešu interesēm, kuri šajās mājās dzīvo.

        Negribās teikt, ka iestāšanās par pilnīgu pāreju valsts skolās un bērnudārzos uz latviešu valodu būtu fašisms. Tad man jājautā, kas ir nacionālisms? Manuprāt, atšķirību starp nacionālismu un fašismu nosaka attieksme pret demokrātiju. Ja tu svini 15. maiju, slavē revolūciju un diktatūru – tu esi fašists.

        Tas ir tāpat kā ar sociāldemokrātiem un komunistiem. Mērķis jau abiem viens, bet vieni varu cenšas iegūt demokrātisku vēlēšanu rezultātā, bet otri – proletariāta diktatūras rezultātā.

        • Ričijs saka:

          Vairākas NA idejas ekonomikā ir visai kreisas, bet margināļi NA necieš pārsvarā par to, ka NA atbalsta eiro ieviešanu un, noteikti, kādam arī ir apvainojums par to, ka viņš pats nav paņemts NA un, tā sakot, pielaists pie siles.

          Fašisms varbūt nav visi bērnudārzi latviešu valodā, bet fašistiska ir tā metode, ar kuru to grib panākt – piespiedīsim, aizliegsim u.t.t. Fašisti mīl un ciena spēku un necieš opozīciju un viedokļu dažādību. Raksturīgi NA.

          • Ichaks saka:

            Nu un kas tad tādā gadījumā ir nacionālisti? Viņi runā ar opozīcijā esošo SC, kamēr tie aiz noguruma nobalso par krievu skolu slēgšanu? Un otrādi, ja reformu partija novelk sarkanās līnijas, ka tā nekad un nekādos apstākļos neies koalīcijā ar ZZS – tas ir fašisms. Nikolaja uzlikšana opozīcijas viedoklim ir normāla. Tādā veidā partijai ir jāsaskaņo savs viedoklis jeb jāatkāpjas no sava sākotnējā uzstādījuma tikai attiecībā pret koalīcijas partijām. Un attiecīgi partija var realizēt politiku, kas ir daudz tuvāka tās programmai nekā tad, ja viss būtu jāsaskaņo ar pilnīgi visām partijām.

          • Ričijs saka:

            Palikšana pie saviem uzskatiem ir fašisms? LOL… tas par RP nesadarbošanos ar Lemberga prieka meitām ZZS :D Pareizi dara, ka nesadarbojas. Laikam par maz jau Latvijā ir izšeptēts. No tās gotiņas jau vēl pāris treknas piles var izslaukt.

            Var, var, likt nikolaju opozīcijai, bet nemitīgi atstāt opozīcijā trešo daļu valsts arī neliecina par draudzēšanos ar savu galvu. Man personīgi pilnīgi pie kājas, ja krievi 40% mācības apgūst krieviski, bet tikai pie noteikuma, ka, beidzot pamatskolu, viņi perfekti pārzina valsts valodu.

          • Ričijs saka:

            Kas ir nacionālisti? Mūsdienās tie ir mēreni fašisti imho.

          • Tim_Nastin saka:

            Starp citu, te ir vēl daži raksti, kuri papildina šo tekstu.

            Šis par to, vai ir iespējams apvienot “kreisās” un “labējās” idejas un ar ko tas parasti beidzas (kreisajiem, kuri pieslējas labējiem)
            http://scepsis.net/library/id_141.html

            Un tas par nacionālsociālismu
            http://scepsis.net/library/id_3038.html
            http://scepsis.net/library/id_3037.html

            Diemžēl,šos te rakstus es vēl neesmu paspējis iztulkot ; )

          • Ichaks saka:

            Manuprāt, sociālisma pamatideja ir cilvēku vienlīdzība. Bet pat tad, kad ienākumi tiek sadalīti vienlīdzīgi, cilvēki nav vienlīdzīgi to atšķirīgo tautību dēļ. Tādēļ nacionālisma miksējums ar sociālismu ir iekšēji pretrunīgs. Tomēr pastāvēt tāda sistēma var – vienlīdzība, bet tikai latviešiem.

            Šodien Rodēziju tradicionāli dēvē par diktatūru. Bet tā bija demokrātija. Tiesa tikai attiecībā pret baltajiem.

          • Ričijs saka:

            Tāda sistēma, ka vienlīdzība ir tikai kādai noteiktai grupai, bet pārējie ir zemākas kategorijas cilvēki jeb zemcilvēki, ir sūds. Tas ātrāk vai vēlāk novedīs pie neapmierinātības, konfliktiem un beigās pie pilsoņu kara.

          • Valters Grivins saka:

            nacionālisms ir līdztiesīgākā ideoloģija, kāda jelkad pastāvējusi un tikai boļševiki – impēristi, kas ienāk otra mājās un, latviski runājot, uzdirš uz galda var izteikt kādas pretenzijas saimniekam. ar diršanu uz galda nav ko lepoties, tā ir deģenerācijas un mežonības pazīme!

          • Valters Grivins saka:

            kas ir liberāļi – mūsdienās tie ir maskējušies boļševiki.

          • Valters Grivins saka:

            nez kāpēc kaut kādai marginālai, valstij naidīgai korumpantu grupai būtu jādod kaut vai minstrijas sētnieka amats? ja nu vienīgi kāds iedomājas, ka visiem pēc viņa parauga ir jākļūst par mazohistiem…

  2. disqus_r53hqpnn2j saka:

    Nel fascismo e solvezza

    Della nostra Liberta

  3. Valters Grivins saka:

    atbilstoši jāsecina, ka visi, kas neieredz nacionālismu un nekompetenti moskaļu impēristu stilā murgo par fašismiem ir giljotīnisti- jakobīņi-boļševiki, resp. – cilvēces vēsturē lielāko slepkavu atbalstītāji.

    Tarasovu izlasīju – pilnīgs sovaku sūds.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...