Redzējumi: 2013. gada 24. aprīlis

Tiešā demokrātija ir iespējama

5330056727_a98c97c3c5

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas sāka kļūt runas par nepieciešamību pēc tiešās demokrātijas elementiem pārvaldē. Ar laiku šāda retorika par to, kā labāk realizēt plašu tautas līdzdalību valsts politiskajos procesos, pārtapa par spriedelējumiem, kāpēc to ieviest praksē labāk tomēr nevajadzētu. Tiešās demokrātijas tēma vienmēr ir bijis opozīcijas instruments, ar ko tirdīt pie varas esošos politiskos konkurentus, pārmetot tiem atsvešinātību no tautas un nevēlēšanos tajā ieklausīties.

Pašreiz nepārprotami var redzēt, ka nekāda plaša tiešā demokrātija nevienam te tā īsti nebūs, kaut vai, ņemot vērā paredzamās izmaiņas referendumu ierosināšanas kārtībā, piesedzoties ar tā saucamā Satversmes kodola aizsardzību, un no politiķu mutēm neilgi pēc vēlēšanām nākušās runas, kuru konteksta īss atstāsts ir apmēram šāds — paldies, ka par mums balsojāt, bet tagad netraucējiet mūs ar savām (muļķīgajām?) likumdošanas iniciatīvām un (muļķīgajām?) prasībām pēc līdzdalības valstiskos procesos. Šāda pakāpeniska attieksmes maiņa nenoliedzami liecina tikai par to, ka atrašanās hierarhiskas sistēmas spicē cilvēkus samaitā vai tiem ir iepatikušās augstas amatpersonas statusa piedāvātās iespējas un pieeja likumdošanas instrumentiem, ar kuru palīdzību pat iespējams stimulēt savu kabatu satura pieaugumu monetārā izteiksmē. Arvien vairāk zūd vēlme dalīties ar varu, tāpēc nepieciešams domāt par iespējām varu decentralizēt un padarīt pieejamāku tautai.

Kas īsti ir tiešā demokrātija? Tiešās demokrātijas iekārtā cilvēki politisko lēmumu pieņemšanā piedalās nepastarpināti, atšķirībā no mūsdienu pasaulē izplatītās reprezentatīvās demokrātijas, kurā politiskus uzdevumus veic tautas izvēlēti pārstāvji. Daudzi visai kļūdaini uzskata, ka īsta tiešā demokrātija ir pastāvējusi Senajā Grieķijā, precīzāk, Atēnās. Par tiešu gan šo politisko iekārtu varētu nosaukt, bet par demokrātisku pēc mūsdienu standartiem diez vai, jo Atēnās balsstiesības bija tikai no pilsoņu ģimenēm nākušiem pieaugušiem vīriešiem, kas bija izgājuši militāro apmācību. Šādā veidā valsts pārvaldē piedalījās tikai 20% populācijas, ko ne tuvu nevarētu nosaukt par visu tautu. Turklāt jāvaicā, vai valsti, kurā pastāvēja verdzība, var saukt par demokrātisku, ja ar to mūsdienās saprot brīvību un vienlīdzību? Senā Grieķija sastāvēja no dauzām mazām pilsētvalstīm, kurās balsstiesīgo pilsoņu bija no 1000 mazākajās līdz 50 000 lielākajās valstīs, kas salīdzinājumā ar mūsdienām neliekas daudz, kad pilsoņu skaits ir no pāris līdz vairākiem desmitiem un pat simtiem miljonu. Tā kā ir neiespējami uz pilsoņu kopsapulcēm sasaukt tik ļoti lielu skaitu cilvēku un visiem kopā lemt par valstiskām lietām, tiešā demokrātija tika aizstāta ar reprezentatīvo jeb pārstāvniecisko demokrātiju.

Pateicoties nepieciešamībai pāriet uz reprezentatīvo demokrātiju, var teikt, ka ir samazinātas tautas iespējas lemt un piedalīties pārvaldē. Lai gan virkne valstu ir saglabājušas atsevišķus tiešās demokrātijas elementus, piemēram, iespēju rīkot referendumus, atsaukt deputātus un piedāvāt likumdošanas iniciatīvas, pilsoņu vara būtībā ir sašaurināta tikai līdz pienākumam ik pēc kāda laika ievēlēt nākošos pārstāvjus. Kā zināms, reti kad izdodas dabūt to, par ko ir balsots, jo nevienam nav noslēpums, ka priekšvēlēšanu laikā potenciālajiem balss atdevējiem tiek sasolīts “da jebkas” un pēc vēlēšanām savukārt tiek izdomāts “da jebkas”, kas it kā liedz šos solījumus realizēt. Atklāti runājot, tā ir balsu izkrāpšana.

Pēdējā laikā kā tiešās demokrātijas elements tiek minēta nepieciešamība cilvēkiem masveidā stāties partijās (tā teikt, vajadzība pēc aktīvas rīcības, lai liktu sistēmai strādāt no iekšienes) vai pat dibināt jaunas partijas un tādā veidā realizēt savas idejas. Jāsaka, ka diez vai ierindas pilsonim, darba ņēmējam, ir lieks laiks un lieka gribēšana pēc darba dienas doties uz partijas sanāksmēm, veltīt brīvdienas, darbojoties dažādās partijas komisijās un darba grupās, bet biedra kartiņas augšā lejā cilāšana ikgadējā partijas kongresā, balsojot par kādiem priekšlikumiem, lielākoties diez vai īpaši atšķiras no balss nodošanas parlamenta vēlēšanās. Turpretī, lai dibinātu savu partiju ir nepieciešams vēl vairāk brīvā laika, un tam pamatā ir jābūt kādu cilvēku grupu vienojošai ideoloģiskajai bāzei, jo dibināt partiju, kas nodarbotos tikai ar viena jautājuma risināšanu, nav jēgas. Mums ir bijusi (iespējams, vēl joprojām ir) partija, kuras vienīgais mērķis (un to viņi paši ir atzinuši) ir Latvijas valsts pārvaldes formas mainīšana no parlamentāras republikas uz prezidentālu republiku. Vai arī Reformu partija, kas tika dibināta ar vienu galveno pamatmērķi (novākt oligarhus), jau drīz pēc vēlēšanām kā tāds pusaudzis ieslīga savas identitātes meklējumos, jo daļa biedru vēlējās partiju redzēt kā liberālu, savukārt citi par to negribēja pat dzirdēt. Partijās tomēr lietderīgāk būtu darboties cilvēkiem, kas ir gatavi apskatīt ļoti plašu risināmo problēmu spektru: ekonomiku un finanses, demogrāfiju, izglītību, kultūru, vidi u.c. Tāpat šiem cilvēkiem jāsaprot savu politisko gaumi: kreiss, labējs, konservatīvs, liberāls.

Ar laiku partijas sāk kļūt pārāk aizņemtas ar iekšējām un ārējām intrigām un savstarpējām cīņām, kas kļūst par primāro partijas darbības mērķi, t.i., iegūt varu. Patiesībā gan varai vajadzētu kalpot vienīgi kā instrumentam savu mērķu un ideju īstenošanai. Kā labs rādītājs tam, ka kādam politiķim par galveno viņa politiskajā darbībā ir kļuvis šis partiju savstarpējais “ņigu-ņegu” un viņš, tā sakot, ir pārstājis domāt par tautu, ir tas, ka viņš politiskos procesus valstī sāk dēvēt par spēli, lietojot tādus izteicienus kā “spēles noteikumi paredz” un “ir parādījies jauns spēlētājs”, vai ilggadējus politiķus apzīmējot ar epitetu “pieredzējuši spēlētāji” un tamlīdzīgi. Vai tiešām ir prātīgi valsts vadību uzticēt cilvēkiem, kas ar vēlētāju mandātu sev uzticētos pienākumus uztver kā spēlēšanos? Šādā veidā tiek demonstrēta vieglprātīga un pat klaji necienīga attieksme pret savu darbu. Vēl kā tiešās demokrātijas vai, pareizāk sakot, vārda brīvības elements tiek uztvertas iedzīvotāju tiesības rīkot piketus un protesta akcijas, kas ir visai bezjēdzīgs sava viedokļa paušanas veids, jo nu jau gandrīz droši var apgalvot — ja kādam ir vēlme tikt ignorētam, ir jāizgatavo plakāts un jāiet piketēt. Turklāt šķiet, ka cilvēkiem, kuri regulāri redzami dažādās demonstrācijās, tas jau ir izveidojies par vaļasprieku vai tādu kā savdabīgu dzīvesveidu. Tā tomēr nav laba prakse, ja vēlētāju griba valstīt var tikt īstenota tikai šādā agresīvā formā.

Daudz rezultatīvāk ietekmēt politiku varētu caur sabiedriskajām organizācijām jeb nevalstiskajām organizācijām (NVO), ja vien izdotos panākt izmaiņas valsts likumdošanā, kas valdībai uzliktu par pienākumu tādas ņemt vērā. Pašlaik sabiedrisko organizāciju iesaiste ir atkarīga no tā, cik valdošajai “elitei” ir populistisks noskaņojums vai arī no tā, cik tuvu ir nākošās vēlēšanas. NVO var tik piešķirta tikai konsultatīva un rekomendējoša funkcija, lai gan jāatzīst, ka nesen ir tikuši sperti pirmie soļi, lai, piemēram, Nozaru ekspertu padomes tiktu apveltītas ar reālām lēmumu pieņemšanas tiesībām. Nākotnē būtu jāturpina darbs pie NVO pārveidošanas no vienkāršiem interešu klubiem par sabiedriskām institūcijām. Šādas formas sabiedriskās organizācijas ļautu pilsoņiem apvienoties un līdzdarboties grupās, kā sasniedzamo mērķi izvirzot kaut vai tikai vienu ideju, atšķirībā no partijām, kas tiek veidotas, lai apskatītu ļoti daudzus dažādus valstiskus aspektus, turklāt ar laiku par partijas galveno uzdevumu kļūst vienkārši sava tēla spodrināšana un konkurentu nomelnošana. Katrs indivīds varētu pievērsties tieši viņu interesējošām tēmām, jo, piemēram, vecāka gadagājuma iedzīvotājiem varētu neinteresēt izglītības jautājumi, un jauniešiem tik ļoti nozīmīgi neliksies lēmumi par pensijām un medicīnisko aprūpi. Līdz ar to nebūtu jāmeklē domubiedri, ar kuriem ir vienprātība veselā virknē jautājumu, bet pietiktu tikai ar saskaņu vienā konkrētajā jautājumā. Parlaments šādā sistēmā darbotos lielākoties tikai kā dažādu sabiedrības grupu interešu līdzsvarotājs vai mediācijas procesa vadītājs, rodoties konfliktsituācijām starp dažādām prasībām. Būtu lietderīgi veidot sabiedrisko organizāciju asociācijas, kas nodarbotos ar daudzu mazāku organizāciju konsolidāciju un ideju apkopošanu, uzņemoties arī filtra funkcijas, atsijājot likumdošanas iniciatīvas, kas dublējas, vai tādas, kas radītas ar nodomu pajokot, kā arī tādas, kas pārkāpj valstij saistošas starptautiskās vienošanās, piemēram, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām.

Proaktīva līdzdarbošanās šāda formāta sabiedriskās organizācijās rosinātu pilsoņus kļūt politiski izglītotākiem, kā arī atbildīgākiem, un šādā politiskā iekārtā tiešām tiktu nodrošināta no tautas nākoša plaša tiešā demokrātija, nevis tāda situācija kā līdz šim, kad iespēja piedalīties valstiskos procesos tiek augstsirdīgi atvēlēta samērā retajās referendumu vai periodiskās priekšstāvju ievēlēšanas reizēs. Līdz šim sabiedrības iesaiste ir atgādinājusi darba ņēmēja attiecības ar sliktu darba devēju, kad darbinieks vēršas pie priekšnieka ar lūgumu tam piešķirt jaunu biroja krēslu, bet kā atbildi saņem vien atrunas par to, kāpēc tas nav iespējams. Un šāda sistēma nav pareiza, jo demokrātiskā valstī tauta ir darba devējs.

Bilde: Daniel Dionne

Ritvars: Lai gan ļoti augstu vērtēju vārda brīvību, tomēr uzskatu, ka nebūtu toleranti jāizturas pret naida runu un stereotipos un aizspriedumos balstītām agresijas izpausmēm, jo brīvība nenozīmē visatļautību, bet paredz arī pienākumu uzņemties atbildību. Neatzīstu uzspiestas autoritātes un uzspiestas vērtības un uzskatu, ka “morālais relatīvisms” patiesībā ir ok, jo pretējā gadījumā mēs dzīvotu teokrātiskā monarhijā, kurā verdzība un dzimtbūšana joprojām skaitītos norma. Galvassāpes man izsauc cilvēki, kas nemitīgi runā par kristīgajām, morālajām, tradicionālajām, nacionālajām un latviskajām vērtībām, jo zem šiem terminiem tiek iekļauts tikai tas, kas atbilst šo cilvēku individuālajam priekšstatam par to, kas ir pareizs. Patiesās vērtības, manuprāt, ir cieņa, tolerance, gudrība, zinātkāre, līdzjūtība, godīgums un mērķtiecība. Uzskatu, ka izturēties iecietīgi pret netaisnību, patiesībā nozīmē to atbalstīt.

TwitterDraugiem

14 komentāri to “Tiešā demokrātija ir iespējama”
  1. Ichaks saka:

    Bet kā tiek nodrošināts tas, ka vēlētāji dod mandātu NVO virzīt vienu
    vai otru iniciatīvu? Man pēc šī raksta izskatās, ka tiks realizēta nevis
    tā iniciatīva, ko atbalsta vēlētāju vairākums, bet tā par kuru grupa
    ieinteresēto skaļāk bļaus. Vai tam ir kaut kāds sakars ar demokrātiju? Es līdz šim to uzskatīju par lobēšanu.

    • Ričijs saka:

      Vēlētāju mandāts tiek nodrošināts tā, ka “vēlētāji” paši ir NVO biedri, un lai tā nebūtu tikai kādas šauras grupas interešu lobēšana, iniciatīvas varētu tikt virzītas caur NVO apvienībām, aliansēm, sindikātiem, karteļiem vai whatever. Tieši tādā veidā arī visdrīzāk tiktu nodrošināta demokrātija, jo partijas nodarbojas pārsvarā tikai ar konkurentu nomētāšanu ar dubļiem, bet valdība un Saeima risina tikai “valstiski nozīmīgus” jautājumus, piemēram, par to, vai nojaukt Uzvaras pieminekli un to, ka Alfrēds Rubiks joprojām neatzīst okupācijas faktu ;)

      • Ichaks saka:

        Ar ko tas atšķiras no lobēšanas? Lielu firmu pārstāvji, kuri mēģina panākt sev labvēlīgus lēmumus arī ir “vēlētāji”. Ja tā ir demokrātija, tad ir jāprasa viedoklis arī tiem vēlētājiem, kuri nav NVO biedri.

      • Ričijs saka:

        Tieši partijas jau arī ir tās lielo firmu pārstāvju interešu lobētājas. Ja nav, tad atrodoties pie varas ar laiku kļūst. Latvijā ir ap 13’000 NVO. Es domāju, tik lielu skaitu nevarētu uzpirkt.

        • Ichaks saka:

          Nav runa par uzpirkšanu. Raksta autors saka, ka būtu jāizmaina normatīvie akti, lai valdībai būtu obligāti jāņem vērā NVO viedoklis. Tādā veidā tiek legalizēta mazākuma diktatūra. Jo mazai interešu grupai tiek dotas iespējas iespaidot vēlētas amatpersonas rīcību.

          • Ričijs saka:

            Autors (t.i., es) raksta, ka tāpēc būtu nepieciešams veidot NVO apvienības, kas idejas virza kopīgi:
            “Būtu lietderīgi veidot sabiedrisko organizāciju asociācijas, kas nodarbotos ar daudzu mazāku organizāciju konsolidāciju un ideju apkopošanu.”

            Tas tiešām būtu stulbi, ja kāda 10 cilvēku biedrība viena pati regulētu vēlētus deputātus un, praktiski, vadītu valsti, bet es runāju par to, ka kāda ideja iet cauri šādai lielākai struktūrai, meklējot domubiedrus citās NVO, diskutējot un ņemot vērā arī idejas oponentus u.tml. Nevis kā tagad – ministru kabinets kaut ko nolemj un tad tā skaitās tā visas tautas griba.

          • Ichaks saka:

            Nav tā, ka politiskajās partijās apvienojas tikai cilvēki ar vienādiem t.s. sociālpolitiskajiem uzskatiem. Daudziem cilvēkiem mūsdienās ir svarīga vides aizsardzība. Un šī ideja apvieno gan nabagos, gan bagātos, gan liberāļus, gan sociālistus. Viņi apvienojas zaļajā partijā, kurai ir vērā ņemams tautas atbalsts, tāpēc viņi iekļūst parlamentā, realizē savu politiku vides aizsardzības jomā un pat vienreiz izvirzīja savu premjeru. Tas ir veids kā noskaidrot vai kādai NVO idejai ir pienācīgs atbalsts sabiedrībā. Kā gan savādāk tu noskaidrosi vai NVO mērķus atbalsta kaut cik nozīmīga sabiedrības daļa, lai valstij uzliktu par pienākumu tos ņemt vērā. Tikai caur vēlēšanām vai referendumu. Un, ja tā, tad nesaprotu ar ko tas viss atšķiras no pašreizējās sistēmas. Ja nepatīk nosaukums “partija” var taču tās pārsaukt par NVO. Savā laikā tā tika likvidētas aģentūras. Nosaukumu aģentūra mehāniski nomainīja pret vārdu centrs un visi laimīgi dzīvo vēl šobaltdien.

          • Ričijs saka:

            Nu, nebūs gan tik vienkārši, ka ar vienu ideju var izveidot partiju. Es nevarētu iedomāties, ka vienā partijā kopīgi darbojas, piemēram, fašisti un anarhisti, neskatoties uz to, ka viņiem būtu vienprātība kādā vienā jautājumā.

            Nav runa par nosaukumu – vai tā ir partija vai vēlētāju apvienība, vai interešu klubs. Būtība paliek – tā ir politiska organizācija, kuras galvenais mērķis ir iegūt varu savu ideju realizēšanai. Rakstā apspriestā sistēma būtu iespēja realizēt idejas bez šīs cīņas par varu.

            Partijas nekad nebūs tik daudzskaitlīgas, cik varētu būt tādas NVO. Arī, ja partijā ir 5000 biedru, vara tāpat koncentrējas partijas līderu rokās un ir jau bijuši piemēri, kad šis “partijas kodols” pārējos biedrus no lēmumu pieņemšanas norobežo.

          • Ichaks saka:

            Politiķi nav tik ļauni vai stulbi, lai nepieņemtu “labus” lēmumus.
            Vienkārši gandrīz visas NVO idejas ir, vai būs neviennozīmīgas. Piemēram,
            to realizācija prasīs naudu, kuras nav un kura būs jāatņem citiem mērķiem, kurus varbūt atbalsta lielāks skaits cilvēku. Tāpēc šādām naudas pārdalēm jānotiek ar vēlētāju mandātu.

          • Ričijs saka:

            Bet es taču jau trešo (vai vairāk) reizi saku, ka idejas tiek apspriestas NVO aliansēs, apvienībās, karteļos u.tml., lai izslēgtu savstarpēju konkurenci un lēmumi tiktu pieņemti koleģiāli, un pārstāvot pēc iespējas plašāku sabiedrību, nevis tiek pieņemti šauru grupu interesēs, kā tas bieži notiek partijās.

          • Ichaks saka:

            Es tikai tagad sāku apjaust, ko tu gribi pateikt. Tātad būtu kaut kas līdzīgs Ulmaņa diktatūras laika kamerām. Tās ir valstiskas struktūras tikai atšķirībā no Ulmaņa, kur ministrijas diktēja kamerām, kas jādara, tev būs otrādāk – kameras diktēs ministrijām. Bet, ja ir tik lielas struktūras, lai tās vadītu, vienalga ir vajadzīga pārstāvniecības demokrātija. Jebkurā gadījumā ierindas agronomam nebūs nekāda iespaida uz viņa apvienības vadības lēmumiem, kāda viņam, protams, nav arī šobrīd. Nedomāju, ka šāda decentralizēta vadība no apakšas būtu spējīga uz kaut ko citu kā tika budžeta deficīta audzēšanu.

          • Ričijs saka:

            Tu uzskati, ka cilvēki ir spējīgi tikai tikt pārvaldīti? Es tā neuzskatu, bet līdz tam sabiedrībai, protams, ir jāizaug.

          • Ichaks saka:

            Es uzskatu, ka latvieši vēl neatrodas uz tāda evolūcijas pakāpiena, lai spētu sevi pārvaldīt. Ja mēs paskatamies uz kādu Latvijas starpresoru sanāksmi, tad atsevišķo iestāžu vadītāji, protams, dara visu, lai attīstītu savu iestādi, kas izpaužas tā, ka ministrija un pārējās iestādes tiek uzskatītas par kaut kādu ienaidnieku, kurš grib atņemt naudu. Bet nav tāda valstiska līmeņa redzējuma kā Igaunijā, kur iestāžu vadītāji redz, ka varbūt nav vajadzīga funkciju dublēšanās un iesaka nevis pievienot savai iestādei otru kā Latvijā, bet likvidēt savējo.

            Pat tad, ja mūsu cilvēki pirmajā vietā liks valsts intereses nevis savas iestādes vai personiskās, paliek jautājums, kā nodrošināt tiešo demokrātiju lielu organizāciju iekšienē (piemēram partijā). Valdes priekšsēdētājs tur normāli ir pilna laika darbs. Bet ierindas biedrs strādā savā darbā 8 stundas. Pēc tam viņam ir jānoliek gulēt bērni, jāizpiš sieva un pa nakti jāizskata tas jautājumu loks, ko valdes priekšsēdētājs izskata pa dienu, lai pieņemtu kvalitatīvu lēmumu. Tas nav iespējams.

          • Ričijs saka:

            “Es uzskatu, ka latvieši vēl neatrodas uz tāda evolūcijas pakāpiena, lai spētu sevi pārvaldīt. ”

            ===============
            Nevarētu nepiekrist… Bet varbūt kādu dienu būs. Pārmaiņām katrā ziņā jānotiek pakāpeniski un to visu var tehniski atstrādāt, lai sistēma varētu strādāt. Pagaidām tā ir tikai ideja, varbūt utopiska.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...