Redzējumi: 2013. gada 11. marts

Ardievu, Čaves!

280804844_f62d96dc5e

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā

Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists
Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins
Bilde: Eric Lin

Neoliberālās interneta publikas reakcija uz Ugo Čavesa nāvi bija neslēpta un vulgāra prieka pilna. Par Venecuēlas līderi viņi neko nezina un zināt negrib, izņemot to, ka viņš bijis „diktators”. Nezināšanas un stereotipu šajos spriedumos ir vairāk nekā ļaunu nodomu: tieši Čavesa valdīšanas gados stājās spēkā demokrātiskākā konstitūcija, kāda jebkad bijusi Venecuēlas vēsturē, un tā, lai vai cik pārsteidzoši tas neizklausītos, tika stingri ievērota. Problēma nav tikai tajā, ka lielākā daļa televīzijas kanālu un visi lielākie laikraksti bijuši opozīcijas kontrolē un bez jebkādām sankcijām ik dienu turpinājuši agresīvi kritizēt valdību. Arī ne tajā, ka politiskās partijas, ko organizēja prezidenta pretinieki, darbojās diezgan brīvi un bez jebkādiem traucējumiem. Un pat ne tajā, ka rietumu novērotāji atzina visas vēlēšanas, kas notika Venecuēlā, par pilnīgi godīgām — balsu skaitīšanai tika izmantota speciāla skaitīšanas dublēšana, kas tehniski izslēdza balsu falsifikācijas iespēju (ne ASV, ne Eiropā šāda prakse netiek izmantota). Par demokrātisko procedūru kvalitātes rādītāju Venecuēlā kalpo fakts, ka prezidenta sāncenši regulāri uzvarēja vēlēšanās gan vienā, gan otrā valsts provincē, tai skaitā — arī valsts galvaspilsētā Karakasā (kad galvaspilsētas mēriju sāka kontrolēt opozīcijas politiķi, prezidenta atbalstītājiem galvaspilsētā, protams, radās problēmas). Tieši tāpēc Venecuēlā nevienam nemaz nenāca prātā rīkot kaut ko, kas atgādinātu kādu „krāsaino” revolūciju, atsaucoties uz nekorektu un falsificētu balsu skaitīšanu. Neoliberālajiem politiķiem nekas cits neatlika, kā vien atzīt savu zaudējumu un apsveikt uzvarētāju.

Pat Čavesa pretinieki atzīst, ka viņa valdīšanas gados Venecuēlā ir izveidojusies attīstīta un dzīvotspējīga pilsoniskā sabiedrība, kas ir kritiski noskaņota pret republikas valdību. Bet pat tas nemazināja naidu pret prezidentu un viņa īstenoto politiku, jo viņa izdarītais noziegums neoliberāļu acīs ir daudz lielāks, nekā tas būtu, ja viņš būtu atlaidis vai apšaudījis likumīgi vēlēto parlamentu, falsificējis kāda referenduma rezultātu vai izzadzis valsts kasi. Neoliberālā publika piedeva šādus mazos grēciņus saviem favorītiem, piemēram, Jeļcinam Krievijā, Peru prezidentam Fuhimori vai ģenerālim Pinočetam. Diemžēl Čavesa noziegums ir daudz smagāks – viņš īstenoja valsts resursu pārdales politiku nabadzīgāko iedzīvotāju interesēs.

Tas tika darīts nebūt ne pašā efektīvākajā veidā — strukturālās reformas Venecuēlā ne tik daudz notika, cik vienkārši tika deklarētas. Valsts tik tiešām ir sistemātiski sniegusi palīdzību nabadzīgajiem iedzīvotājiem, bet tai pat laikā — darījusi diezgan maz, lai apkarotu nabadzību kā tādu. Ienākumi no naftas eksporta tika iztērēti bezmaksas pusdienu nodrošināšanai skolās, bezmaksas pārtikas sadalē trūkumcietējiem un bezmaksas medicīniskajā aprūpē. Kad savu darbu republikā uzsāka ārsti no Kubas, jaunas meitenes visā Karakasā sāka nēsāt zobu breketes – valsts finansēja žilbinoša smaida iegūšanu! Tika īstenotas arī nopietnākas programmas. Piemēram, attālāko provinču zemnieku mikrokreditēšana vai pasākumi analfabētisma apkarošanai. Tika atvērtas jaunas skolas un universitātes, kas savas durvis vēra sociāli zemāko grupu pārstāvjiem. Tiesa gan — ar jaunu mājokļu celšanu negāja tik labi, rūpniecība valsts sektorā tikpat kā nav attīstījusies, naftas kompāniju nacionalizācija nepavēra ceļu gaidītajai rūpniecības izaugsmei, un tomēr — naudas līdzekļi, ko agrāk izzaga naftas korporāciju menedžeri, šoreiz ievērojami papildināja budžetu.

Valsts vara ilgi bijusi labdara un tautas aizbildņa lomā, lai gan neparstāvēja demokrātiskā ceļā formulētu kolektīvo gribu. Centieni visu darīt „no augšas” noveda pie birokratizācijas, pieņemto lēmumu zemas efektivitātes un ar laiku pie augošiem konfliktiem valdības un sociālo kustību starpā. Čavess atbalstīja jauno brīvo arodbiedrību dibināšanu. Bet, līdzko strādnieki sāka kritizēt valdības politiku, prezidents tikpat labi varēja nostāties pret šīm jaunajām arodbiedrībām.

Ar nožēlu ir jākonstatē, ka Čavess, būdams visai tolerants pret saviem oponentiem, bijis ārkārtīgi neiecietīgs un pat agresīvs ik reizi, kad saskatīja brīvdomību savu atbalstītāju rindās. Valsts apvērsuma rīkotāji, kura rezultātā Čavess varēja zaudēt dzīvību, tika cauri sveikā ar simbolisku sodu piespriešanu. Bet viņa partijas aktīvisti, kuri kritizēja dažādus prezidenta politikas aspektus, bez žēlastības tika padzīti no partijas, atlaisti no darba valsts iestādēs, zaudēja amatus valdībā utt. Nav brīnums, ka laika gaitā daudzi bijušie prezidenta atbalstītāji pārgāja opozīcijas pusē. Viņiem tā ir bijis ērtāk un savā ziņā arī komfortablāk.

Neskatoties uz valsts kļūdām, kas notika ik uz soļa, Čavess ir un paliek Venecuēlas nabadzīgo iedzīvotāju varonis. Viņš drīzāk spēlēja supervaroņa, taisnīgā sargātāja un dažreiz arī mentora lomu, nekā bija īsts „vadonis”. Tāpēc nav jābrīnās, ka raksta autors Venecuēlas apmeklējuma laikā savām acīm kādā lauku kopienā redzēja uzlīmi ar Betmena tēlu, piestiprinātu blakus prezidenta portretam. Ziemassvētkos Čavess parādījās televīzijas kameru priekšā Santa Klausa veidolā. Viņa vadītais TV šovs bija ārkārtīgi populārs – kurā citā valstī prezidents komunicēs ar tautu par sadzīviskām lietām? Cilvēki mīlēja viņā klausīties, lai gan Čavess nekad nav bijis izcils orators. Viņš bija gatavs runāt ilgi un daudz, bet daiļrunīgi — itin nemaz. Viņš teica nevis runas, bet gan pļāpāja, jokoja, pārstāstīja ziņas, apsprieda iespaidus un izlasītās grāmatas, jokoja par argentīniešu depresīvo raksturu, pārstāstīja Trocka idejas un apsprieda datorprogrammas… Pieklusināt viņu nebija iespējams. Viņš mīlēja runāt ar cilvēkiem, bet neprata viņos ieklausīties.

Tas pamatīgi kaitināja intelektuāļus un politiskos aktīvistus. Galu galā — šāda neapklustoša runāšana traucē cilvēkiem strādāt! Bet daudzu venecuēliešu acīs tieši šie prezidenta personības trūkumi pārvērtās negaidītā priekšrocībā – ik pa laikam Čavess izskatījās nejēdzīgi un nekompetenti, bet tieši tāpēc viņš pierādīja, ka nekas cilvēcisks viņam nav svešs un viņš ir un paliek „savs cilvēks” ar tādiem pašiem trūkumiem kā visiem. Distance starp prezidentu un laužu masu mazinājās.

Prezidenta personība ir viena lieta, bet politika — kas pilnīgi cits. Pieaugošā birokrātija kaitināja visus. Savas prezidentūras pirmajā etapā sasniedzot izcilus rezultātus sociālajā politikā (nabadzības līmenis valstī būtiski mazinājās), Čavess nespēja uzrādīt līdzīgus rezultātus nākamajos gados. Ja sākumā prezidenta popularitāte kompensēja pretenzijas pret masīvo un iekšējām intrigām apvīto birokrātisko aparātu, tad, tuvojoties beigām, ierēdņu nekompetence sāka ietekmēt arī paša prezidenta reputāciju un reitingus. Cenšoties tikt vaļā no kritiski domājošiem atbalstītājiem, Venecuēlas līderis arvien vairāk kļuva par šo nekompetento birokrātu ķīlnieku, kuri netiecās ne pēc kā cita, kā tikai prestižiem amatiem un karjeras. Ja rīt Karakasā notiktu varas maiņa, šie cilvēki ne tikai paliktu savās vietās, bet veiksmīgi pārvērstos par jaunā režīma atbalstītājiem, lai kāds tas arī nebūtu.

Bolivāra revolūcijas, kā oficiāli tika dēvēts sociālo reformu un pārmaiņu process Venecuēlā, pieaugošā iekšējā krīze noveda pie tā, ka revolūcijas līdera personīgā autoritāte kļuva par galveno īstenoto pārmaiņu neatgriezeniskuma iemeslu. Tas savukārt piespieda Čavesu pieņemt liktenīgu lēmumu — revidēt konstitūciju, kas bija viņa paša lepnuma avots. Konstitūcija prezidenta pienākumu izpildi ierobežoja līdz diviem termiņiem. Bet bija pārskatīta vesela virkne pantu, kas bija pārāk neērti Venecuēlas valsts aparātam. Paši venecuēlieši, izrādījās, bija daudz uzticīgāki sākotnējām Čavesa idejām nekā viņš pats! Tāpēc tautas nobalsošanā vēlētāji šos konstitūcijas grozījumus noraidīja – tas bija pirmais Čavesa zaudējums pie vēlēšanu urnām.

Atzīstot referenduma rezultātus, Čavess tomēr neatteicās no savu pilnvaru pagarināšanas. Atkārtots referendums, kurā tika balsots par iespēju pagarināt prezidentūras pieļaujamo termiņu līdz trīs reizēm, Čavesam izrādījās veiksmīgs. Šajā laikā viņa veselība jau bija pamatīgi novājināta. Čavess zaudēja iespēju skaisti pamest savu posteni un pārvērta savu slimību par valsts politiku noteicošu jautājumu. Prezidenta rezidences un trešā termiņa vietā Čavesu gaidīja slimnīcas palāta. Viņš nomira, nepaspējot nodot zvērestu prezidentūras trešajam termiņam.

Tagad Venecuēlas nākotne ir politiskā aparāta darbinieku rokās. Konstitucionālās situācijas divdomība ir pilnīgi skaidra — Venecuēlas viceprezidenta Nikolasa Maduro tiesības uz prezidenta amata izpildi noteikti tiks apstrīdētas. Bet diez vai Venecuēla atgriezīsies pagātnē. Čavesa panākumi veidojās ne tikai pateicoties viņa paša personības unikālajām spējām, bet arī – vai tas ir slikti vai labi – pateicoties viņa centieniem dot atbildes uz jautājumiem un prasībām, ko formulēja laužu masa. Šī laužu masa 2002. gadā padarīja neiespējamu valsts apvērsuma mēģinājumu, neļaujot oligarhiem atstādināt no amata likumīgi ievēlēto pulkvedi Čavesu. Šīs masas atkal un atkal atbalstīja Čavesu, velēšanās atdodot savas balsis par viņu. Un, kaut arī šī masa tā arī nekļuva par patstāvīgu un organizētu spēku, tā diez vai pieļaus, ka pie varas atgriežas tie, kuri centīsies sagraut revolucionāro reformu sasniegumus desmit gadu garumā.
Bet mums, vērojot notikumus tālajā Dienvidamerikā, atliek vien izdarīt secinājumus par Venecuēlas revolūciju un reformām – to pozitīvajām un negatīvajām pusēm, kas noteikti palīdz mums pašiem pieņemt pareizus lēmumus.

Adjē, Čaves, mēs Jūs nekad neaizmirsīsim!

Komentārs

Lai gan teic, ka par nelaiķiem runā tikai labu vai nerunā neko, šis ir tas gadījums, kad ir nepieciešama reakcija. Kad mūžībā ( ateistiem labāk patiks – krematorijā) aiziet politiķis, ir nepieciešams viņu izvērtēt. Vispār politiķu darbu ir jāvērtē permanenti, bet nāve šajā gadījumā ir kā trekna strīpa, kas tiek pārvilkta pāri visam. The end. Turpinājums nesekos.

Kas īsti bija Venecuēlas aizgājušais prezidents Čavess? Harizmātisks populists, progresīvs reformators vai ļauns kommijs-diktators?

Kā par nelaimi — Čavess no dzīves aizgāja tajā pašā dienā, kad pirms 60 gadiemStaļins. Un diemžēl tas tikai provocē muļķīgu paralēļu vilkšanu, nevis pastāvīgu secinājumu izdarīšanu.

Tagad iedomāšos, ka esmu lielāko Latvijas mediju lasītājs un izveidošu stereotipisku reakciju uz šo ziņu:

Ja es būtu neoliberālā žurnāla IR ( žurnāla aptaujā “Kā Latvijā mazināt nabadzību?” lasītāju vairākums atbildēja “Nezinu” vai “Nekas nav jādara”) cītīgs lasītājs ar elektronisko abonementu, tad es noteikti paņirgtu par Krievijas Federācijas bažām pēc Čavesa nāves pazaudēt militārajai rūpniecībai izdevīgus pasūtījumus, salīdzinātu pulkvedi Čavesu ar pulkvedi Putinu (vai citu „lielā antiimperiālista” draugu – Lukašenko) un dažkārt pat ar Ušakovu. Un kas? Labs salīdzinājums – abi ir „kreisie”, labās attiecībās ar Kremli, populisti utt.

Mēģinot iejusties latviešu nacionālkonservatīvista ādā, kurš regulāri lamā „kangarus” „Latvijas Avīzes” mājas lapā, atkal sanāk tas pats – Čavess ir ļaunais fucking commie, jo, cik nacionālistiem zināms, sociķi nevar būt labi. Kaut gan ir arī eksotiski izņēmumi: „sarkanie ulmanisti” (ir mums arī tādi visādu frīku – Kučinska, Graudiņa, Dimitera — sekotāji, kuri ir tik antiglobāli, ka uzskata obligātas vakcinācijas par slepenu ebreju sazvērestību) paslavē biedru Čavesu kā īstu saimnieku savā zemē.

Savukārt, ja es būtu „Vesti segodņa” lasītājs un „azbesta putinists” (protams, tāds „Vesti segodņa” lasītājs, kādu mani gribētu redzēt „Latvijas Avīzes” lasītāji), es pažēlotu kvēlo cīnītāju pret ļaunajiem amerikāņiem un naftas caurules pavēlniekiem.

Labi, es to uzrakstīju, nevis lai kādu apceltu par viņa uzskatiem, stigmatizētu vai izsmietu, bet tādēļ, ka man šķiet stulbi mediju meinstrīma līmenī salīdzināt Čavesu ar Putinu, Ušakovu, Lukašenko, Staļinu, Ulmani vai kaut vai Motopelēm no Marsa. Jo viņa (Čavesa) politika ar visām kļūdām un mazo „personības kultu” tomēr bija savā būtībā absolūti pretēja augstākminēto personāžu politikai: Bolivāra revolūcijas pamatā bija centieni iesaistīt valsts pārvaldīšanā un sabiedrības problēmu risināšanā pēc iespējas vairāk cilvēku. Iespējams, tas bija lielākais šāda veida mēģinājums pēc „reālā sociālisma” ēras beigām 90-to gadu sākumā. Varat iemest man ar kurpi, bet uzskatu, ka ne Dombrovskis, ne Ušakovs, ne Ulmanis, ne Putins, ne Saūda Arābijas karalis savu reālo politiku nebalstīja un nebalsta uz „iniciatīvu no apakšas” stimulēšanu un centieniem iekļaut ikdienas problēmu risināšanā pēc iespējas vairāk zemāko sabiedrības slāņu un sociāli atstumto grupu pārstāvju.

Tāpēc par Čavesa figūru un visu, kas šobrīd notiek Dienvidamerikā, vēl ilgi lauzīs šķēpus gan kreisie, gan labējie. Un arī mēs nedrīkstam palikt malā – dzīvojot valstī, kura var „lepoties” ar katastrofāliem nabadzības riska rādītājiem.

P.S. Kritiskās domāšanas vairošanai – kritika „no kreisās puses”
angliski
un krieviski.

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Viens komentars to “Ardievu, Čaves!”
  1. “Kučinska, Graudiņa, Dimitera sekotāji, kuri ir tik antiglobāli, ka uzskata obligātas vakcinācijas par slepenu ebreju sazvērestību” – nav slikti, nepavisam nav slikti.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...