Redzējumi: 2013. gada 5. marts

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

3215109018_7fe4d95d45

Autors: Noams Čomskis
Tulkojums: Timofejs Nastins
Bilde: Ray MacLean

Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai – visam, kas traucē privātām struktūrām, un šim uzbrukumam ir vairākas frontes. Viena no tādām nepārprotami ir izglītības sistēma. Jau apmēram divus gadus lielās investīciju korporācijas, tādas kā „Lehman Brothers” un tai līdzīgas, izsūta saviem klientiem bukletus, kuru satura būtība ir sekojoša: „Lūk, veselības aprūpes sistēma ir mūsu rokās, cietumi arī ir mūsu kontrolē, tagad ir pienākusi izglītības kārta. Drīz privatizēsim arī šo sistēmu, gatavojiet savas kabatas.”

Šāda privatizācija grauj zināmus pamatus un morālus principus, kas nav savienojami ar šo privatizāciju, tostarp izpratni par nepieciešamību rūpēties citam par citu. Valsts finansētā izglītības sistēma paredz, ka jums nav vienalga, vai bērns no ielas saņems izglītību vai nē. Bet tagad tam pienāks beigas! Situācija ļoti atgādina to, kas notika pirms 150 gadiem ar rūpnīcas strādniekiem Louelā, Masačūsetsas štatā. Viņi centās pārvarēt „jaunā laikmeta garu”, kas uzstājīgi prasīja: „Pelni! Nedomā ne par vienu, izņemot sevi pašu.” Mēs vēlamies pielikt tam punktu. Mēs neesam tādi. Mēs esam cilvēki. Un mums nav vienalga, kas notiks ar pārējiem. Mēs vēlamies dzīvot kopīgi. Un mums nav vienalga, vai bērns no ielas saņems pienācīgu izglītību. Pat, ja mēs paši neizmantosim šo ceļu, mums ir svarīgi, lai tas tiktu uzbūvēts — lai to izmanto citi. Mēs esam sašutuši, ka pastāv paverdzinošs bērnu darbs Taizemē. Ja bezpalīdzīgs un vecs cilvēks mirst bada nāvē — mēs nevaram palikt vienaldzīgi. Tas viss veido sociālu drošību — mums ir svarīgi, lai paēduši būtu ne tikai mēs paši. Bet tagad šos principus cenšas apkarot – privatizēt jūtas un centienus, veikt pilnu kontroli par indivīdu. Privātās struktūras būvē sev ceļu, bet visiem pārējiem ir pazemīgi jāpaiet malā un jāpakļaujas.

Tas viss atstāj pasteidzošu efektu arī uz zinātnisku darbu. Šeit, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā, tas ir īpaši redzams. Finansējums pāriet no sabiedriskām struktūrām, kuru skaitā, starp citu, ietilpst arī Pentagons, kas jau sen darbojas savā valstī kā aizsegs sabiedrisko līdzekļu pārvēršanai privātajā peļņā. Finansējuma pārēja no Pentagona, Nacionālā Zinātnes fonda un citām sabiedriskām struktūrām korporatīvo struktūru rokās – tas ir nopietni. Korporācijas, piemēram, kāda farmācijas kompānija, diez vai vēlēsies sponsorēt pētījumus, kuriem nav praktiskās vērtības. Protams, ir izņēmumi, bet kopumā korporācija diez vai vēlēsies finansēt fundamentālus pētījumus, piemēram, bioloģijā, kas nesīs sabiedrībai labumu, bet kuru rezultātiem atradīs pielietojumu ne ātrāk kā pēc 10-20 gadiem. Drīzāk korporācija sponsorēs zinātniskus darbus, kas nesīs tai peļņu, turklāt nevējoties. Pastāv noturīga un likumsakarīga tendence korporācijās sadalīt grantus slepeniem un īslaicīgiem projektiem, kurus tās varēs kontrolēt ar īpašnieka tiesībām tapšanas vai publikācijas stadijā. Jā, formāli korporācijām nav tiesību pieprasīt veikt zinātnisku darbu slepenībā, bet tā ir tikai formalitāte. Patiesībā tie var padarīt pētījumus slepenus, piedraudot, ka pārtrauks finansēšanu. Šādi gadījumi jau ir bijuši, un daži no tiem ir bijuši tik dramatiski, ka ir parādījušies „The Wall Street Journal” lappusēs. Pagājušā gada vasarā tur bija raksts par augstākās izglītības iestādi, kurā strādāju es — par Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu. Notika sekojošais. Students informātikas eksāmena laikā atteicās atbildēt uz jautājumu. Kad eksaminētājs jautāja viņam, kāpēc, students atbildēja, ka zina atbildi, bet saskaņā ar slepenības nosacījumiem viņam ir jāklusē, jo pētījuma laikā, kuru viņš veica citam profesoram, atbilde uz šo jautājumu tika atrasta, bet to vēlējās saglabāt noslēpumā, lai gūtu peļņu. Saprotiet, tas bija kaut kas tik ārkārtējs, ka pat „The Wall Street Journal” to publicēja!

Tad lūk, korporatizācijas apstākļos mūs sagaida tieši tāda realitāte. Galu galā korporācijas nav labdarības organizācijas. Kā pareizi atzīmēja Miltons Frīdmans, kaut gan viņš izteicās nedaudz citādāk, korporācijas direktoru padomei ir visas likumīgās tiesības būt par briesmoni — briesmoni no ētikas viedokļa. Tās mērķis – paaugstināt peļņu, cik vien tas ir iespējams, akcionāru un investoru interesēs. No tās neviens negaida žēlsirdību. Ja pēkšņi tā uz brīdi kļūst dāsna, tad visdrīzāk vai nu aiz tā slēpjas kaut kas pretlikumīgs, vai arī tas tiek darīts ar mērķi ietekmēt kādu, paaugstināt akciju cenu un tamlīdzīgi. Tieši tā šī sistēma strādā. No korporācijām negaida labdarību, tāpat kā to negaida arī no diktatora. Iespējams, ir veidi, kā piespiest tos nodarboties ar labdarību, bet problēma ir to tirāniskajā būtībā, tāpēc no universitāšu korporatizācijas var sagaidīt neiedomājamas un negaidītas sekas.
Un viena no tām, kuru es zināmā mērā uzskatu par svarīgāko, ir solidaritātes un sadarbības jēdziena graušana. Domāju, ka tieši tā arī ir būtība uzbrukumam augstākās izglītības sistēmai, kā arī uzbrukumam sociālajai drošībai, centieniem bloķēt jebkuras nacionālās veselības aprūpes sistēmas veidus, uzbrukums, kas notiek jau vairākus gadus. Un principā tas viss ir loģiski. Ja jūs vēlaties tādu varu par cilvēku prātiem, kāda ir virsniekam pār karavīriem, vispirms ir jātiek vaļā no tādām kaitīgām lietām kā solidaritāte, sadarbība, savstarpēja palīdzība, līdzjūtība utt.

Uzbrukums vispārējai izglītībai ir tikai viens no piemēriem. Masačūsetsā (to es varu novērot ar savām acīm) notiek līdzīgs uzbrukums valsts augstskolām, kas ir paredzētas strādniekiem, cilvēkiem, kuri atgriežas koledžā, jo iepriekš ilgu laiku strādāja, mātēm, kuras, audzinot bērnus, nolemj turpināt izglītību, pilsētu geto iemītniekiem. Tieši tāda ir bijusi valsts koledžu sistēma, un arī tagad tai uzbrūk, turklāt ar visai interesantu metodi. Tās būtība ir tajā, ka tiek paaugstināti iestājpārbaudījumu standarti, bet skolu programmu standarti paliek nemainīgi. Šādas rīcības sekas, domāju, ir skaidras. To studentu skaits, kuri šādos apstākļos iztur iestājpārbaudījumus, nemitīgi sarūk, un līdz ar to ir jāsamazina mācībspēku skaits, jo augstākās izglītības iestādei ir jābūt tik pat rentablai kā korporācijai. Tātad samazinās mācībspēku skaits, samazinās piedāvāto mācību pakalpojumu apjoms, pēc tam — pieejamo vietu skaits. Lūk, tāds apburtais aplis. Rezultāts ir paredzams. Cilvēki vai nu pārstās stāties koledžās, vai arī meklēs veidu, kā nopelnīt 30000 $ mācībām privātās koledžās. Ko tas nozīmē, visiem ir skaidrs. Un tas viss ir vienas virzības sastāvdaļa – izveidot tādu sociālu un ekonomisku iekārtu, kas tiktu kontrolēta no privāto komerciālo struktūru puses. Vispārēja parādība.

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...