Redzējumi: 2013. gada 5. februāris

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa

5611594783_8e9a533564

Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam – Kitijai Rodrigezai. Šajā emuārā it kā raksta sieviete, kura strādā ASV un daļēji arī Latīņamerikas pornoindustrijā. Šī dāma uzskata sevi par feministi un diezgan labi žonglē ar ekonomiskiem un humanitāriem jēdzieniem, sludinot „pašrealizācijas” vērtības un sievietes tiesības uz seksuālo baudu un tiesībām izvēlēties, kādā veidā un ar kādu partneri šo baudu gūt.

Kopumā Kitija iederas retajā seksa pakalpojumu industrijas darbinieces tipāžā, kas strādā „aicinājuma pēc” un nokļuva šajā biznesā nevis zem likteņa triecieniem, kuri piespieda viņu izvēlēties tieši tādu iztikas pelnīšanas veidu, un nevis kādu psiholoģisku problēmu vai traumu dēļ. Viņas izvēle bijusi apzināta, un tagad viņas karjeras izaugsme ir pilna ar baudu un laimi.

Tomēr šai pornoaktrisei bijuši arī daži stereotipi, kurus viņa pati nolēma apkarot savas pašrealizācijas vārdā, par ko tiek vētīts emuārā. Pornogrāfija vai striptīzs – viņa vienmēr to ir uzskatījusi par mākslu. Tikmēr pret prostitūciju viņai vienmēr bija zināma nicinoša attieksme. Bet vienā jaukā dienā viņa nolēma, ka ir laiks! Ir jāveicina pašizaugsmi. No vienas puses, jaunās zināšanas – jaunās skumjas. Bet no otras puses – īsteni brīvai sievietei ir jāizmēģina viss uz savas ādas.

Šī stāsta varone paņēma pamatdarbā atvaļinājuma nedēļu un to pavadīja attiecīgās ievirzes klubā. Tur varēja pasūtīt viņas izbraukumu uz mājām vai arī, apmaksājot viņas pakalpojumus, nodarboties ar seksu ar viņu kluba slēgtajā zonā. Nepārstāstot detaļās Kitijas atklājumus, teikšu tikai to, ka viņai šie atklājumi izrādījās visai patīkami. Viņa pati izvēlējās, ar kuru no klientiem viņa vēlas iet, un viņa varēja atteikt īpaši nesimpātiskiem klientiem, tāpēc viņai izdevās gūt baudu ne tikai no peļņas apjomiem, bet arī no paša procesa. Klientu attieksme pret viņu bija „pateicīga”, viņi dāsni izdalīja dzeramnaudu, viens no klientiem pat ar maigumu apkopa viņu vannā. Kopumā viss notika kā vienā nerātnā anekdotē, kur meičai izdevās gan tikt pie saldā ēdiena, gan neaizrīties. Turklāt viņa pavirzījās uz priekšu garajā un ērkšķainā sieviešu emancipācijas ceļā, atbrīvojoties no kaitīgā un sievieti paverdzinošā stereotipa, ka sekss par naudu ir kaut kas nenormāls, ka prostitūcija ir margināls arods, kurā sieviete ir paverdzināts subjekts.

Secinājumi, kurus no šīs pieredzes izdarījusi Kitija Rodrigeza (kura dēvē sevi par feministi un pauž savu atbalstu „konservatīvam kapitālismam”) aizkustināja mani līdz pašiem sirds dziļumiem. Pirmkārt, ir nepieciešams aizsargāt (seksa industrijas) darbinieču tiesības, īpaši to, kurām nav skaidras pilsoniskās pozīcijas un ir zudusi sava pašcieņas izjūta. Otrkārt, rietumu tipa valstij ir jābūt ieinteresētai pornogrāfijas dotēšanā un virzīšanā plašam patēriņam ne tikai tāpēc, ka tā dod nodokļu ieņēmumus un rada jaunas darba vietas tādām specifiskām sociālām grupām kā mazizglītotas sievietes, studenti, imigranti un vientuļās mātes, bet arī tāpēc, ka pornogrāfija ir universāls „šķidrinātājs” jebkurām barbariskām ideoloģijām – sākot ar austrumu kultiem un beidzot ar islāmu un komunismu.

Prostitūcijas legalizācijai ir jāiet roku rokā ar sutenerisma institūta iznīcināšanu. Suteners ir vergturis, un viņam ir jāizcieš tādu sodu kā vergturim pienākas. Prostitūcija ir cienījama profesija un mākslas veids līdz tam laikam, kad sievietei tiek atņemta izvēles brīvība, ar ko viņai nodarboties ar seksu, kā un kur. Situācijas, kad meiteni piespiež gulēt ar kādu, kurš viņai ir nepatīkams, ir nepieļaujamas.

Pasaule, kurā pastāv laimīgo, brīvo, pašcieņas pilno prostitūtu savienības. Tādu prostitūtu, kuras apgūst svešvalodas un pilnveido savu meistarību, lai konkurētu cita ar citu tik dievināmā seksa pakalpojumu tirgū.

Pasaule, kurā nav suteneru, bet visas vientuļās mātes, kurām nav darba, var brīvi izvēlēties sev simpātisku klientu, ar kuru viņām no visas sirds gribētos pārgulēt par naudu, bet pēc tam samaksāt nodokļus.

Pasaule, kurā pornogrāfija, prostitūcija un striptīzs beidzot uzvar visas barbariskās, sievietes paverdzinošās ideoloģijas.

Baidos, ka man šādu pasauli iztēloties ir grūtāk, nekā Zbigņevam Bžezinskim iedomāties komunistisko paradīzi Ziemeļamerikas kontinentā…

Tad kāpēc Kitijas Rodrigezas diskurss šķiet tik aizkustinošs, kad tajā tiek piedāvāts uzskatīt prostitūciju par vēl vienu pilnvērtīgu profesiju darba specializācijas sistēmā attīstītā kapitālistiskajā sabiedrībā? Par šīs „industrijas” izplatības mērogiem mums ir visai labs priekšstats. Turklāt diez vai kāds no mums, ikdienas situācijā saskaroties ar šīs industrijas darbinieci, paskatītos uz viņu ar nosodījumu vai nepatiku. Absorbētā (vai pakāpeniski absorbējamā) tolerance māca mums drīzāk nepievērst tam uzmanību vai attiekties pret šādiem cilvēkiem ar nožēlu un līdzjūtību — ne no labās dzīves viņas izvēlējās šādu ceļu, un nekādu īpašu prieku šāds ceļš viņiem nesola. Kitija savukārt, uzskata šādu attieksmi par „pretīgās, padomiskās un krieviskās tradicionālistiskās audzināšanas” rezultātu.
Jo saskaņā ar viņas viedokli problēma slēpjas nevis prostitūcijā kā tādā, bet gan tajā, ka nav pareizas izpratnes par prostitūciju un tās īstenošanu.

Kitija nedēļu strādāja specializētā iestādē, kura kontrolē klientu un nodrošina meitenei neaizskaramību. Iestādē kur meitenei ir bezprecedenta iespēja izvēlēties klientu (domāju, ka ir lieki skaidrot, ka 99,99% gadījumu izvēle ir tikai un vienīgi klienta privilēģija) un justies kā karalienei. Tieši šādus nosacījumus viņa uzskata par paraugu.

Tiem ir jāpieskaita arī seka industrijas darbinieces paraugpsiholoģiju. Viņa ne tikai nejūt savu vainu par to, ka izvēlējās šādu iztikas pelnīšanas veidu (ak dievs!), bet, gluži pretēji, ir pašcieņas pilna. Viņai nav vajadzīga līdzjūtība no apkārtējo puses, bet gan atzinību kā sava aroda lietpratējai un profesionālei. Viņa pilnībā ļaujas darbam, saņemot no tā baudu non-stop režīmā. Viņa ir gatava attīstīties karjeras izaugsmes vārdā (kopt savu ķermeni, praktizēties dejošanā, dažādās seksa tehnikās, apgūt valodas).

Kopumā aina visai nozīmīgi atšķiras no tā, kādos veidos un formās prostitūcija ir izplatīta, piemēram, postpadomju telpā. Sūrās dzīves sistas, ar nodzertām sejām — tās ir sievietes, kuras gaida tālbraucējus gar autoceļu malām un pie benzīntankiem. Neklātienes apmācību studentes, kuras atbrauc no nelielām pilsētiņām un miestiņiem uz galvaspilsētu, šādā veidā pelnot naudu dzīvokļa īrei un „izskatīgām lupatām”. Meitenes no arodskolām, kuras ir gatavas atdoties par „dārgā rietumu alkohola” pudeli, kūpināto desu un par iespēju pavizināties ar mašīnu ar saviem bijušajiem klasesbiedriem, kuriem ir izdevies (atšķirībā no meitenēm) iekārtoties kaut cik labi apmaksātā darbā.

Viņas visas Kitija piedāvā pārvietot uz kaut kādu pasakainu aploku, kur viņas, koptas un skaisti ģērbtas (precīzāk, skaisti izģērbtas), izgājušas horeogrāfijas un svešvalodu kursus, brīvi izvēlēsies sev klientus, ar kuriem viņas paliks divatā privātos kabinetos par prieku nodokļu iekasētājiem un sev pašām.

Kitijas Rodrigezas diskurss un loģika no vienas puses izskatās kā likumsakarīgs glancēto sieviešu žurnālu loģikas turpinājums, kad tiek doti padomi, kā manipulēt ar vīriešiem caur gultu: „es taisu viņam minetu, un viņš ir manā varā”, ko var saprast arī kā „es vēlos nopirkt visas šīs spīdošās un dārgās mantiņas un lupatas, kuras reklamē šis žurnāls, tāpēc es taisu viņam minetu un par to viņš man visu to nopirks”. Tātad abi partneri nonāk naudaszīmju un patēriņa priekšmetu varā.

No otras puses, Kitijas Rodrigezas loģika ir maķenīt advancētāka un vairāk atgādina liela uzņēmuma menedžera motivāciju: “Paskaties, cik daudz to sieviešu, kuras ir iesaistītas seksa industrijā, ir nelaimīgas un apspiestas! Saņemies un neesi tāda kā viņas! Ieņem tādu vietu, kur tu būsi augstākā līmenī par apspiestajām, kuras strādā uz ceļa, netīros dzīvokļos, ar tālbraucējiem un citiem maz patīkamiem tipiem. Ieņem priviliģētāku vietu barības ķēdē! Dejo striptīzu, taisi masāžu biznesmeņiem un baņķieriem, šiem lieliskajiem puišiem, ar kuriem būs interesanti parunāties pēc seksa. Un pacenties beidzot atslābināties un pati saņemt baudu no procesa. Klients „neizmanto prostitūtu” (kāds šausmīgs un novecojis stereotips), jo šodien prostitūta un klients ir vienlīdzīgi partneri šajā cīņā par baudu.” Šķiet, šī absurdā loģika ir sasniegusi savu kalngalu… Šodien „nenopērkamības” vērtība (priekšstats par to, ka dažas lietas nevar nopirkt un pārdot) tiek aizvietota ar konvertējamības vērtību. Vērtības un pret-vērtības ir apmainījušās vietām. Kad Markss rakstīja par strādnieku, kurš ir atsvešināts no ražošanas līdzekļiem, no sava darba rezultātiem un no savas „es” būtības, salīdzinot viņu ar prostitūtu, kurai nav, ko pārdot, izņemot pašas ķermeni (bet strādniekam nav, ko pārdot, izņemot paša darbu – tulk. piez.) un pašas jaunības dzīvesspēku, prostitūcijas briesmīgumu, kurš ir absolūtā pretrunā ar humānismu, kas padara indivīdu par nelaimīgu un bezpalīdzīgu mantu pirkšanas un pārdošanas manipulāciju objektu, tas viss bija pilnīgi skaidrs gan pašam Marksam, gan arī viņa lasītājiem.

Tajā vecajā, humānistiskajā 19. gadsimta loģikā ieteikt prostitūtai mēģināt gūt baudu no sava darba šķistu tikpat vājprātīgi, cik ieteikt industriāliem strādniekiem gūt orgasmu no detaļu virpošanas pie darbgaldiem.

Bet jau pēc Engelsa darba „Par ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanos”, kurā metodiski bija aplūkota sievietes paverdzināšanas vēsture, jebkuri mēģinājumi uzskatīt prostitūciju par sakrālu un senu amatu, kurš pēkšņi pārtapis par marginālu biznes ir vienkārši muļķīgi.

Pat geišas tēls Japānā jau vairs nekalpo kā kaut nedaudz pozitīvs sievietes emancipācijas piemērs caur prostitūtas arodu. Geiša ir cilvēks, kurš ir pārvērsts par funkciju, kurā ir savienots „apgarotais” un ķermeniskais. Tā ir būtne bez tiesībām uz individualitāti, viņas sejas vaibsti ir rūpīgi noslaucīti, bet to vietā ir uzzīmēta universālā geišas maska. Geiša ir svēta un godājamā būtne tāpēc, ka viņa ir pilnībā paverdzināta un tā ir viņas būtība. Tieši kā cilvēks, kuram ir atņemts viss – pat pašas vēlmes, brīvība un tiesības izvēlēties. Tādā veidā geiša kļūst par sakrālu personāžu.

Taču Kitija visu laiku spriedelē par „manas brīvības” vērtību, „manu baudu”, „manu es”. Lūk, cik esmu apķērīga, „mana bauda” sakrita ar klienta baudu naudas ekvivalentā. „Mana” brīvības sajūta veiksmīgi sakrita ar formu, kurā mani ekspluatē un izmanto. Galvenais noticēt, ka verdzība savā būtība ir brīvība! Sekss par naudu – tas ir dubults ieguvums, gan bauda, gan brīvība!

Prostitūcijas legalizācija nozīmē to, ka tā vietā, lai cīnītos par sievietes tiesībām iegūt izglītību un profesiju, kā arī sociālās garantijas, gadījumā, piemēram, ja viņa audzina bērnu, mēs pieņemsim un darīsim par likumīgu viņas bēdīgo stāvokli, kurā viņa bez zināšanām un iemaņām, kuras viņa varētu piedāvāt darba devējam par pienācīgu algu, tiek aicināta pārdot klientam to vienīgo neatsavināmo, kas viņai ir – savu ķermeni.

Tas nozīmē, ka mēs samierināsimies ar domu, ka cilvēki nav vienlīdzīgi savās iespējās, un pa taisnāko ceļu ienāksim neoliberālās utopijas ērā, kur cilvēkam, pamatojoties vien uz faktu, ka viņš ir piedzimis ģimenē, kur nav labklājības, vai kādā attālā provinces nostūrī, liels skaits sieviešu (arī vīriešu) būs lemtas tikai šādai nodarbei.

Prostitūcijas pārvēršana no marginālas parādības par legālu biznesu – tas ir pēdējais solis ar kapitālu saaugušas valsts kontroles nodibināšanai par visām legālās vardarbības formām, no kurām var gūt peļņu (līdzīgi kā cietumā ieslodzīto darbs ienes ASV iekšzemes kopproduktā diezgan labu daļu, arī prostitūtas spēj ar savu darbu atbalstīt ekonomiku).

Prostitūcijas legalizācija ir oficiāla, triumfāla un skaļa jebkuru vērtību hierarhiju devalvācijas pieņemšana no sabiedrības puses.

Problēma ir ne tikai tajā apstāklī, ka tradicionālu vērtību piramīdas (kura nepārprotami ir pretīga un arhaiska kaut vai tāpēc, ka tās virsotnē vienmēr atradās ģimenes vērtības, kuras ir pietiekami kompromitētas ar ilglaicīgu prostitūcijas institūta pastāvēšanu uz ģimenes marginālijām) vietā nāk šo vērtību hierarhiju plurālisms, kurā priviliģētu vietu vienmēr ieņem mans „es” un „mana bauda”, un „manas privātās intereses”.

Problēma ir tas, ka pasaules gara, piedošanu, kapitāla viltība slēpjas tajā, ka tas prasmīgi maskē savas intereses zem „privāto interešu” vai „privātās baudas” izkārtnēm katrai konkrētai Kitijai Rodrigezai (kura apgalvo, ka gūst ne mazāku baudu kā klients). Kamēr jūs cenšaties pārliecināt sevi atslābināties un gūt baudu no procesa, turklāt vēl par visai labu naudas atalgojumu, kapitāls vienkārši izmanto jūs.

Un tas jau sen ir legalizēts.

Autors: Lidija Mihejeva
Tulkoja: Timofejs Nastins
Bilde: Ira Gelb

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...