Redzējumi: 2012. gada 20. decembris

Cilvēks, valsts un morālais līgums [1]

3426558413_091e7a48a2

2012. gada novembrī Labklājības ministre Ilze Viņķele žurnālam Playboy uz jautājumu, ko viņa vēl nav pateikusi par pensijām, atbildēja, ka nav pietiekami skaidrojusi “skarbo patiesību”, ka pensionāru “pienesums citai valstij [PSRS] nevar tikt adekvāti novērtēts šeit, un visas tās pensijas, ko maksā atjaunotā Latvijas valsts, faktiski nāk no naudas, ko šie cilvēki nav radījuši. Tas ir trakums, jo cilvēkiem to ļoti grūti izskaidrot. Viņi nesaprot, ka viņu kapitāls, arī darba stāžā un nodokļos nomaksātais, nav konvertējams latos sociālās apdrošināšanas sistēmā atbilstoši tam, kā viņi jūtas”.[2] Viņķeles skaidrojumā tikai caur algotu darbu saražotais kapitāls var tikt konvertēts sociālajās garantijās. Viss pārējais ir labdarība no valsts puses. Tas nekas, ka bijušais PSRS algotais darba spēks, šodienas pensionāri, ir audzinājuši atjaunotās Latvijas valsts algoto darba spēku un vēl joprojām turpina ražot šim darba spēkam nepieciešamo produktīvo laiku, auklējot tā bērnus, jo valsts bērnu dārzos trūkst vietas un privātie bērnudārzi daudziem ir par dārgu. Ar kādu metožu palīdzību šo neredzamo darbu iespējams konvertēt sociālajās garantijās?[3]

Turklāt šodienas pensionāri, kaut naidīgas valsts ietvaros, kopa to “kodolu”, kuru šobrīd juristi un politiķi vēlas aizsargāt ar Satversmes palīdzību.[4] Pēc Satversmes kodola aizstāvju teiktā un rakstītā var spriest, ka kodols nav pilsoņu kopums. Kodols ir kultūras kopiena, kuru valsts vēlas nostiprināt kā laikā un telpā nemainīgu un tādējādi mūžīgi latvisku valsti leģitimējošu. Šī kodola nostiprināšanās vārdā Atmodas laika politiķi pat atļāvās melot, ka visiem Padomju Latvijas iedzīvotājiem tiks piešķirta pilsonība.[5] Lai gan daudzi nepilsoņi vēlāk kļuva par pilsoņiem, viņu attiecības ar valsti jau sākotnēji bija balstītas uz meliem. Šobrīd, atliekot sānis interesanto un nepieciešamo diskusiju par to, kā šāds kodols un tā nostiprināšana izskatās no politikas teorijas un melu mērķauditorijas perspektīvas, gribu norādīt uz tā saikni ar Viņķeles izteikumiem.

Diskusijas par Satversmes kodolu liecina, ka valsts leģitimitāte ir atkarīga no laikā un telpā nemainīgas kultūras kopienas, kas stāv pāri politiskiem režīmiem un juridiskiem argumentiem. Šo kultūras kopienu var dēvēt arī par morālu kopienu, kuru saista it kā pats par sevi saprotams (jo reti kad kritiski apspriests) morāls līgums. Atšķirībā no “sabiedriskā līguma”, ar kura palīdzību politikas filozofi skaidro indivīda un valsts attiecību regulējumu, morālais līgums apzīmē kopienu veidojošās attiecības. Citiem vārdiem, ar sabiedriskā līguma teoriju palīdzību apgaismības perioda politikas filozofi (piem., Tomass Hobss, Džons Loks, Žans Žaks Ruso) mēģina skaidrot, kādēļ indivīdi labprātīgi atdod savu brīvību un pakļaujas politiskam režīmam. Tie apskata jautājumu par brīvības un varas attiecībām. Taču morālais līgums neattiecas uz indivīda attiecībām ar valsti, bet gan uz tām saitēm, kas vieno kopienu un kā rezultātā kolektīvā labklājība tiek vērtēta augstāk par individuālo. Ja indivīds nostāda savas intereses pāri kopienas interesēm, tiek uzskatīts, ka notikusi nodevība.

Latvijas valstī kā nacionālā valstī, tas ir, nācijvalstī, kas savu leģitimitāti gūst no latviskas kultūras kopienas pārstāvēšanas, paralēli darbojas abi šie līgumi. Bieži vien tos ir grūti atšķirt, taču ir gadījumi, kā, piemēram, Viņķeles skaidrojums par “pensionāru vairākuma drāmu”, kad valsts uzurpē autoritāti noteikt, kad darbojas morālais līgums un kad darbojas sabiedriskais līgums. No vienas puses diskusijās par Satversmes kodolu valsts piesauc tautu kā morālu kopienu un kā likuma leģitimitātes avotu. No otras puses, kad kāds šīs kopienas segments prasa no valsts iespēju izdzīvot, kā to dažkārt dara “pensionāru vairākums”, valsts pievēršas strikti juridiskiem un ekonomiskiem argumentiem, lai norādītu uz viņu prasību nepamatotību.

Juridiskie un ekonomiskie argumenti norāda, ka starp PSRS un atjaunoto Latviju nepastāv kontinuitāte un ka tādējādi algots darbs vienā nav konvertējams otras valūtā. Turklāt tikai tiem, kas veic iemaksas atjaunotās valsts budžetā, tik tiešām pienākas sociālās garantijas no atjaunotās valsts budžeta.

Taču šeit tiek aizmirsts vēl viens gadījums, kad valsts piesauca morālo līgumu jeb uzsvēra kolektīvās intereses pāri par indivīda interesēm. Krīzes sākumā valsts lūdza visiem iedzīvotājiem solidāri “savilkt jostas”, lai izvilktu un celtu valsts ekonomiku un tādējādi arī kolektīvo labklājību. Daudzi iedzīvotāji to arī pašaizliedzīgi darīja. Daži pensionāri pat piedāvājās ziedot savas pensijas valstij. Reti kurš iedzīvotājs protestēja, piesaucot indivīda tiesības uz darbu un dzīvi. Līdz ar to valdošā koalīcija varēja paziņot pasaulei, ka krīzes pārvarēšanas politika darbojas, jo sabiedrība ir pieņēmusi politiķu argumentus. Nē, sabiedrība nepieņēma politiķu argumentus par labāko krīzes risinājumu — uz cilvēkiem iedarbojās morālais arguments. Viņi juta atbildību par kolektīvu morālā līguma ietvaros. Viņi uzskatīja valsti par savas morālās kopienas politisku inkarnāciju un bija ar mieru ziedot tai savu labklājību. Ja skata Viņķeles izteikumus šajā kontekstā, rodas sekojoša kopaina: indivīds vienmēr ir morālās attiecībās ar kopienu un valsti kā tās pārstāvi, taču valsts var izvēlēties, kad tā ir morālās attiecībās ar indivīdu un kad tā ir strikti juridiskās vai ekonomiskās attiecībās ar indivīdu.

Šāda asimetrija labi vērojama arī emigrācijas kontekstā. Drīz pēc pievienošanās Eiropas Savienībai, kad publika un politiķi atskārta, ka notiek masveida cilvēku aizbraukšana no Latvijas, parādījās runas par nodevību — aizbraucēji ir nodevēji, jo izvēlas meklēt “vieglāku dzīvi” citur, nevis veidot labāku dzīvi Latvijā. 2000. gadā Aigars Kalvītis teica: “Lai bēg no Latvijas tie, kas ir patērētāji pēc savas būtības. No viņiem tāpat nekāds labums nebūs“.[6] Partiju apvienības Vienotība dibināšanas sapulcē Solvita Āboltiņa, atsaucot atmiņā padomju plakātus, no kuriem ar caururbjošām acīm vērās sarkanarmietis, jautādams, vai tu jau esi pierakstījies brīvprātīgajos, teica: “Gribu uzdot ikvienam aizbraucējam vienu jautājumu. Ko tu, tieši tu, esi paveicis, lai Latvija pārvēstos par “citu“ zemi?“[7] Āboltiņa pauda uzskatu, ka indivīdam ir jābūt morālai atbildībai pret savu tautu un valsti. Āboltiņas teiktajā redzams pieņēmums, ka aizbraukšana ir “nekā nedarīšana“ un individuālu interešu priviliģēšana pāri kolektīvajām, kurpretim palikšana gandrīz vai pēc definīcijas nozīmē strādāšanu valsts un tautas labā.

Aizbraukšana kā gandrīz vai parazītiska darbība tika atspoguļota arī komentāros (sevišķi internetā), kuros uz vietas palikušie pauda neapmierinātību, ka tie, kas aizbrauc, sagaida, ka tie, kas paliek, uzlabos valsti, un tad atgriezīsies jau labākos apstākļos. Šajos komentāros izskanēja uzskats, ka aizbraucēji vēlas saņemt “visu gatavu“. Tā tomēr bija un ir vienkāršota un ideoloģiska aizbraucēju rīcības interpretācija. Lai izvērtētu aizbraucēju līdzšinējo un turpmāko sniegumu Latvijas vai jaunās mītnes zemes sabiedrības labklājības veidošanā, būtu jāizvērš nopietna analīze, kas ne tikai kvantificētu ieguldījumu nodokļu vai kādā citā skaitliskā izteiksmē, bet ņemtu vērā arī neredzamo darbu un ieguldījumu sabiedrības labklājībā, kuru ir grūti konvertēt valūtā.

Tātad papildus finanšu kredītam, kas daudzus cilvēkus dzina un dzen emigrācijā, kolektīva vārdā valsts uzliek aizbraucošajam indivīdam morālu parādu slogu. Valstiskās perspektīvas pamatā ir uzskats, ka indivīds kā Latvijas valsts pilsonis ir ieguvis no valsts dažādus labumus, piemēram, izglītību, un tādējādi viņas vai viņa pienākums ir šo ieguvumu atdarīt. Aizbraukšana it kā pārrauj šīs saistības — indivīds valstij paliek parādā. Šo morālo slogu ilustrē jautājums, kuru 2012. gada vasarā žurnāls “Rīgas Laiks“ Tviterī uzdeva izglītības un zinātnes ministram Robertam Ķīlim: “Vai jābūt vainas sajūtai tiem, kas ar Latvijas izglītību mācās citur un paliek?” Ķīlis, nepiekrizdams parādu un vainas apziņas sloga uzlikšanai indivīdam, kurš beidzis skolu Latvijā, atbild: ” Nav jābūt nekādai. Kādēļ gan?”[8]

Jau kādu laiku vēlāk, kad aizbraukšana bija kļuvusi par ikdienu, valsts sāka uztraukties, ka aizbraukušie atgriežas, lai izmantotu subsidētos veselības pakalpojumus, kuri viņiem īsti nepienākas, jo viņi taču vairs nodokļus nemaksā. Tas nekas, ka viņi uztur savus vecākus, kā arī atvieglo sociālo budžetu, jo daudziem no viņiem nebūtu darba Latvijā. Šo cilvēku dzīves, viņu neredzamais sociālais un ekonomiskais ieguldījums, tiek konvertēts viegli mērāmā vienībā — nodokļos, kas tiek izmantoti par pamatu sociālo garantiju sadalei. Tādējādi valsts vēl jo vai vairāk atsvešina jau tā sarūgtinātos un aizvainotos valstspiederīgos. Komentējot šo jautājumu presē, bijušais veselības ministrs Juris Bārzdiņš norādīja, ka, iespējams, valstij vajadzētu vairāk rūpēties par saikni ar aizbraucējiem, nevis uztraukties par to, ka aizbraucēji iegūst labumu, izmantodami veselības aprūpes pakalpojumus.[9] Citiem vārdiem sakot, Bārzdiņš uzskatīja, ka valstij vajadzētu uztraukties par saiknes zaudēšanu ar iedzīvotājiem, nevis veicināt šīs saiknes tālāku saraušanu, apšaubot aizbraukušo iedzīvotāju morālās tiesības uz veselības pakalpojumiem.

Protams, nav tā, ka valsts neuztraucas par saikni ar iedzīvotājiem. Pēdējā gada laikā Ārlietu ministrija, Ekonomikas ministrija un Kultūras ministrija aktīvi plānojušas diasporas un reemigrācijas politiku. Taču tās uzrunājušas ļoti specifisku cilvēku grupu — studentus un profesionāļus, kuru prasmes valstij varētu būt lietderīgas. Jāpiezīmē, ka apstākļos, kad valstij naudas nav, ierēdņi ir priecīgi, ja var saņemt palīdzību no šiem aizbraukušajiem studentiem un profesionāļiem sabiedriskā kārtā, apelējot pie šo cilvēku pienākuma apziņas pret kolektīvu. Brīvprātīgam darbam nav nekādas vainas, ja apmaiņa ir taisnīga un ja valsts neuzurpē monopolu noteikt, kad attiecības starp valsti un indivīdu regulē morālais līgums, kad brīvais tirgus vai kas cits. Brīvprātīgam darbam nav ne vainas, ja tas neatbrīvo valsti no atbildības mainīt algu politiku un citus strukturālos apstākļus, kas veicina cilvēku aizplūšanu no Latvijas.

Savā pētniecības darbā par aizbraukšanu un lauku tukšošanos sastapos ar to, ka laukos cilvēki nebūt neuzskata aizbraukšanu par vājuma vai netikuma izpausmi, atkāpšanos vai nodevību, bet gan par darbību, kurai nepieciešama uzņēmība, drošsirdība un izturība.[10] Kā norādīja mani sarunu biedri — “ne visi var aizbraukt”. Daudzi atgriežas; atgriežas nevis tāpēc, ka sapratuši, ka Latvijā noteikti ir labāk, bet tāpēc, ka nav īsti varējuši izturēt grūtības, kuras jāpārvar “tur”, tajā skaitā šķiršanos no dzimtās vietas vai ģimenes locekļiem. Citiem vārdiem sakot, veiksmīgiem aizbraucējiem nepieciešami tādi tikumi un prasmes, kas visiem nepiemīt. Turklāt daudzi no aizbraukušajiem izjūt aizvainojumu un sarūgtinājumu gan par to, ka viņiem nav bijusi iespēja veidot dzīvi Latvijā, kā arī par to, ka par spīti tam, ka viņi izrādījuši drošsirdību un prasmes aprūpēt pašiem sevi, viņi vēl tiek uzskatīti par nodevējiem.

Tā, piemēram, 2012. gada vasarā Ieva, kas septiņus gadus nodzīvojusi Anglijā un strādā kādā Anglijas mazpilsētas latviešu organizācijā, bija atbraukusi uz Rīgu, lai piedalītos konferencē par diasporas saikni ar Latviju. Divas stundas viņa pacietīgi klausījās, kā darba grupās NVO pārstāvji, aktīvisti, politiķi, pētnieki un ierēdņi sprieda par to, kā veicināt diasporas iesaisti Latvijas ekonomiskajā, politiskajā un kultūras dzīvē. Kad diskusija jau tuvojās noslēgumam, Ieva lūdza vārdu:

.. Iedomāsimies, ka es esmu Anniņas tantes mazmeita vai mazdēls. Un esmu jaunību savulaik pavadījusi vienalga kādas pašvaldības mazpilsētā, strīķējusi asfaltu, nu apmēram tā kā Kolka Cool. Un tagad esmu laimīgi tikusi līdz Anglijai. Es dzīvoju piecu istabu mājā, kur visapkārt ir sveši, dažādi cilvēki. Es negribu dzirdēt neko par latviešiem, jo esmu depresijā, jo esmu nomākta. Un vēl es zinu, Apollo ziņas es lasu, tur es lasu, ka esmu slikta, jo esmu tā izdarījusi. Lūdzu, mīliet arī mani, ne tikai IT speciālistus un studentus. Un tad, ja jutīšu, ka politiķi vienkāršā sarunā saka, oh, kā man ir vajadzīga tā Anniņas tantes mazmeita, man nokritīs tas rūgtums, un gribēšu redzēt latviešus vispirms Anglijā un tad es sākšu domāt par braukšanu atpakaļ uz Latviju. Varbūt tas pašvaldības vecis vai vecene pazīst to Anniņas tanti un viņš vai viņa var pajautāt Anniņas tantei, kur tā Tava mazmeita? Tad varbūt mēs viņu varam uzrunāt. Tad varbūt tas nabaga izmisumā iedzītais cilvēks, ticiet man, mēs neesam laimes zemē… Un tāpēc es jūs lūdzu, politiķi un ierēdņi, mīliet mūs pilnīgi visus!

Ievas teiktais bija domāts politiķiem un ierēdņiem, kas veido publisko diskursu, kurā sevi mēģina atpazīt gan Latvijā, gan ārvalstīs dzīvojošie ar Latviju saistītie cilvēki. Diasporas politikas konferencē Ieva iestājās par tiem, kas sevi neatpazīst Latvijas publiskajā diskursā, kuri jūt, ka politiķu un ierēdņu uz diasporu vērstās uzrunas nav domātas viņiem. Tas vēl vairāk pastiprina rūgtumu, ko šie cilvēki izjūt pret Latvijas valsti, jo viņi devušies prom nevis tāpēc, ka viņus gaida karjera kādā Eiropas uzņēmumā vai institūcijā, bet tāpēc, ka viņi nav varējuši veidot nākotni Latvijā.

Dažas dienas vēlāk pie kafijas tases lūdzu Ievu dalīties savos novērojumos par šo rūgtumu. Ieva sāka ar stāstu par savu draugu, kurš nodzīvojis Anglijā pusgadu ilgāk nekā Ieva un uz Latvijas pusi sākumā pat negribējis skatīties. Drauga mamma nomira agri, pirms tam grūti strādāja un mazgāja veļu aukstā ūdenī. Draugs pats pēc skolas nostrādāja mēnesi rūpnīcā VEF, pēc tam to privatizēja, un viņš darbu zaudēja. Viņš jau sen, pirms iestāšanās Eiropas Savienībā un ilgi pirms krīzes, zināja, ka grib braukt prom. Ievas draugs un citi viņam līdzīgie izjūt rūgtumu un aizvainojumu, “jo valsts viņiem atņēma cerību”, teica Ieva. “Cerību uz ko?” es vaicāju. “Cerību, ka ar darbu dzīve uzlabosies”, Ieva skaidroja. “Cilvēks šodien var neēst, ja viņam ir cerība, ka rīt paēdīs. Mans draugs redzēja, kā mamma mocījās un ka nekas nepalika labāk. Anglijā tu pamocies pusgadu verga statusā, un pēc tam tu vari pavirzīties tālāk. Te tu strādā kā vergs, bet nekas nemainās.”

Ievas teiktais atsviež morālā parādu slogu atpakaļ valstij. Cilvēki ir aizvainoti un sarūgtināti, jo viņi uzskata, ka nevis viņi, bet valsts ir lauzusi morālo līgumu, neradot iespēju uzlabot dzīvi ar darba palīdzību. Šeit nav ne smakas no “nekā nedarīšanas” un “vieglas dzīves meklēšanas”. Un attiecīgi jautājums nav par to, vai tas ir pareizi vai nepareizi, ka valsts un cilvēka attiecības regulē morālais līgums. Problēma ir tā, ka valstij pieder monopols definēt tos kritērijus, pēc kuriem tiek organizētas indivīda un valsts attiecības.

[1] Šis raksts tapis Eiropas Sociālā fonda projekta “Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas” ietvaros (projekta Nr. 2009/0222/1DP/1.1.1.2.0/09/APIA/VIAA/087). Rakstā izmantoti fragmenti no Daces Dzenovskas monogrāfijas “Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm” (Biznesa augstskola Turība, 2012).
[2] Āboliņš, Ivars un Egīls Zirnis. 2012. “Playboy intevija: Ilze Viņķele”. Playboy, 30. lpp.
[3] Par neredzamo darbu vairāk lasīt Agnese Cimdiņas un Ievas Raubiško monogrāfijā “Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums” (Apgāds Zinātne, 2012).
[4] Skatīt tikko iznākušo krājumu “Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu: Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli” (Latvijas Vēstnesis, 2012).
[5] Iveta Silova grāmatā “From Sites of Occupation to Symbols of Multiculturalism: Reconceptualizing Minority Education in Post-Soviet Latvia [No okupācijas vietām uz multikulturālisma simboliem: minoritāšu izglītības pārvērtēšana pēc-padomju Latvijā]” citē Andreja Panteļejeva 1994. gada referātu Gētes institūta organizētā konferencē: “ Teorētiski latviešiem bija iespēja ar ieročiem rokās cīnīties par neatkarību. Šis būtu novedis pie asinsizliešanas. Otra iespēja likās jēdzīgāka – izmantot juridiskus instrumentus, lai nokļūtu valsts pārvaldes struktūrās. Tam bija vajadzīgas vēlētāju balsis; tolaik visi Latvijas iedzīvotāji varēja balsot. Un mēs apzināti teicām, ka mūsu mērķis bija tas sauktais nulles variants. Jā, tie bija apzināti meli, kas palīdzēja izvairīties no cilvēku upuriem“ (Information Age Publishing 2006: 57).
[6] Citēts Ivara Indāna rakstā “Īrijas jautājums un Saeimas vēlēšanas.“ www.politika.lv, 26.01.06. http://www.delfi.lv/news/comment/comment/ivars-indans-irijas-jautajums-un-saeimas-velesanas.d?id=13440558
[7] Āboltiņa, Solvita. 2010. “Uzruna partijas Vienotība kongresā.” http://www.vienotiba.lv/vienotiba-runa/kongresa-uzrunas/solvitas-aboltinas-runa-/
[8] Jāpiebilst, ka šis arguments attiecināms uz tiem, kuri savu izglītību ieguvuši neatkarīgajā Latvijas valstī, tātad uz trīsdesmitgadniekiem un jaunākiem. Turklāt, diskusija notika sociālā medija Twitter platformā, kas nozīmē, ka gan jautājumam, gan atbildei bija jāiekļaujas 140 rakstu zīmēs.
[9] Bārzdiņš, Juris. 2012. „Bijušais veselības ministrs: Nedrīkstam padarīt Latviju par vēl vairāk dzīvošanai nedraudzīgu valsti.“ Diena. 25.05.12.
[10] Skatīt manu monogrāfiju “Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm” (Biznesa augstskola Turība, 2012).

Dace Dzenovska, sociālantropoloģe

Bilde: Hartwig HKD

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

2 komentāri to “Cilvēks, valsts un morālais līgums [1]”
  1. Inga Gaile ,, Aizbraucot”

  2. Tā it kā kāds būtu vārdus no mutes izņēmis, tikai uzrakstījis tik labi, cik es nespētu:).
    2011. gadā pētīju sociālos un psiholoģiskos resursus transnacionālajās ģimenēs, konkrētāk – emigrantu mājās palikušos ģimenes locekļus. Viens no iespaidīgākajiem secinājumiem: mājāspalikušās ģimenes pieaugušie un bērni izjūt milzīgu spiedienu no sabiedrības sakarā ar to, ka tiek uzskatītas par nepareizām, nodevīgām un cietsirdīgām. Iveta Krūmiņa, mag.psych.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...