Redzējumi: 2012. gada 20. novembris

Autonomā Latgale kā vēstures neizbēgamība

Redakcijas piezīme

Vortāls Publikai.lv nekādā veidā nav saistīts ar Lindermana partiju “Par dzimto valodu”, kuras biedrs ir šī raksta autors. Mūsu pamatvērtības ir skaidri norādītas sadaļā Par vortālu un mums ir nopietnas šaubas par to, vai Lindermana partijas mērķi un metodes pilnībā saskan ar šiem mums svarīgajiem stūrakmeņiem. Tajā pašā laikā mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. Uzskatām, ka autora rakstā ir paustas pietiekami vērtīgas pārdomas, lai to publicētu.

Šī raksta mērķis nav parādīt, ka Latgales autonomijas ideja, kas izraisījusi neviennozīmīgu reakciju Latvijas sabiedrībā, patiesībā pilnīgi atbilst tiem procesiem un tendencēm, kas pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir novērojamas Eiropā. Šī atbilstība tāpat ir skaidra ikvienam, kas kaut nedaudz seko līdzi centru un perifēriju attiecību dinamikai Eiropas telpā.

Galvenais raksta mērķis drīzāk būtu pievērst uzmanību faktam, kas kļūst arvien acīmredzamāks: mūsdienu Eiropas Savienības federalizācijas un reģionalizācijas procesu kontekstā Latgales autonomija vienkārši ir vēsturiski neizbēgama.

Autonomā Latgale ir tikai laika jautājums, jo mūsdienu globalizācijas apstākļos noturēt dabiskus un objektīvus kulturālās vai ekonomiskās nošķiršanās procesus (vismaz demokrātiskās sabiedrībās) ir iespējams vienīgi ar milzīgiem finanšu resursiem, kuru Latvijas valsts rīcībā nav.

Vēl jo vairāk — tieši Latvijas varas pārstāvji (nav svarīgi, cik apzināti vai neapzināti) dara visu, lai Latgale pēc iespējas ātrāk iegūtu autonomijas statusu. Vispirms tas saistīts ar to, ka ka pie varas esošie politiķi totāli ignorē visas Latgales iedzīvotāju prasības un cerības — gan valodas un kultūras politikā, gan sociālajā un ekonomiskajā jomā.

Tajā pašā laikā autonomā Latgale kļūs par likumsakarīgu rezultātu tam, ka mūsu valstsvīri ir pazemīgi un verdziski pieņēmuši Eiropas Savienības federalizācijas ideju, ko nesen oficiāli izsludinājis Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu. Mūsu valdošo absolūti kompradoriskā pozīcija attiecībā uz visiem Eiropas tehnokrātijas ierosinājumiem arī kļūs par galveno faktoru, kas izbeigs Latvijas suverēnās valsts pastāvēšanu un līdz ar to vedīs pie Latgales autonomijas, taču jau Eiropas federācijas sastāvā.

Nacionālo valstu agonija Eiropā: federālisms un jakobīnisms nav savienojami!

Atšķirībā no Latvijas, „vecajā” Eiropā par federalizāciju un ar to saistītajiem procesiem sākts runāt jau sen — ilgi pirms tagadējās finanšu un ekonomiskās krīzes. Šī krīze tikai kļuvusi par katalizatoru. Iemesli, kāpēc nepieciešams veidot jaunu Eiropas federāciju, ir daudz dziļāki.

Pirmkārt, Eiropā jau sen ir apzinājušies, ka nacionālās valsts atmiršana ir neizbēgama. Pasaule ienāk lielu telpu un lokālu identitāšu laikmetā, kas paredz, no vienas puses federalizāciju, bet no otras puses — reģionalizāciju. Mūsdienu nacionālā valsts pašlaik ir pārāk maza, lai spētu adekvāti atbildēt uz aktuālajiem globalizācijas izaicinājumiem, un pārāk liela, lai pienācīgi apmierinātu tās teritoriju apdzīvojošo kopienu prasības un vajadzības.

Valsts robežām kādreiz ir bijusi fundamentāla nozīme, jo cilvēkam tās bija stabilitātes, drošības un aizsardzības garants, kas sargāja no citu valstu ārējiem draudiem. Mūsdienās valsts robežas neko nenozīmē, ne no kā neaizsargā un neko negarantē.

Otrkārt, Eiropā saprot, ka, ņemot vērā pašreizējos un nākamos demogrāfiskos izaicinājumus un riskus, kas saistīti pirmām kārtām ar Eiropas pamatiedzīvotāju straujo novecošanu, mūsdienu valstu iedzīvotāju etniskajā sastāvā ir gaidāmas vērā ņemamas izmaiņas.

Tādēļ, ka iespējas pretoties imigrācijas plūsmām ir ierobežotas, etniskajiem vāciešiem un francūžiem būs arvien grūtāk nodrošināt sev valdošo lomu relatīvi nelielajās savu valstu telpās. Šīs imigrantu plūsmas ir daudz vienkāršāk „izšķīdināt” lielajā federācijas telpā, saglabājot tajā privileģētas pozīcijas saviem etnosiem.

Turklāt imigrantu plūsmas var novirzīt uz perifēriju, piemēram, uz Latviju, kas netraucēs centram arī turpmāk smelt ekonomisko krējumu ar vienotas un centralizētas ekonomiskās, monetārās, fiskālās un banku politikas starpniecību.

Treškārt, federācijas izveide Eiropas pamatiedzīvotājiem savā ziņā ir viņu reģionālo un lokālo identitāšu aizsardzības stratēģija. Skaidrs, ka alžīrietis var iegūt Francijas pilsoni, tas ir, kļūt par francūzi, taču viņš nekad nekļūs par bretoni vai burgundieti. Turks var kļūt par vācieti, bet ne jau par bavārieti vai saksieti.

Lieta ir tāda, ka tieši federācija, nevis centralizēta nacionālā valsts, ir vispiemērotākā forma, lai saglabātu un attīstītu reģionālās identitātes. Centralizētā valsts vara daudzējādā ziņā ir izaugusi no jakobīņu diktatūras, taču federācija pēc savas loģikas turpina impērijas tradīciju un tiek veidota pēc impērijas, nevis nacionālās valsts principa.

Tāpat kā impērija, federācija nespēs ilgi pastāvēt, ja tiks apspiestas tās daļu etniskās un kulturālās atšķirības. Savas „Simt karogu Eiropas” teorijas ietvaros Alēns de Benuā pamatoti norādīja, ka dzīvotspējīgu federālismu var uzbūvēt vienīgi no apakšas, nedeleģējot pilnvaras augstākam līmenim, kur vien tas ir iespējams, un atstājot centram vienīgi to jautājumu risināšanu, kas nav atrisināmi vietējā līmenī.

Federatīvajai sistēmai patiešām ir raksturīgs subsidiaritātes princips: daudzi valsts teorijas pārstāvji pat traktē to kā federālisma pamatprincipu. Subsidiaritātes principu raksturo tieksme padarīt lēmumu pieņemšanas procesu pēc iespējas tuvāku iedzīvotājiem, t.i., nodot problēmu risināšanu visas administratīvās sistēmas viszemākā līmeņa ziņā – reģiona, lokālā vai kopienas līmenī.

Tas nozīmē arī — ja uzdevums ir atrisināms vietējā līmeni tikpat efektīvi kā centrā, priekšroka jādod vietējam līmenim. Tādējādi tiek nodrošināts cits svarīgs mūsdienu Eiropas demokrātijas princips: cilvēku, grupu un kopienu tiešā piedalīšanās jautājumos un lēmumos, kas taisni attiecas uz šo cilvēku, grupu un kopienu dzīvi un darbību.

Subsidiaritātes princips jau sen ir cieši iekļāvies Eiropas tiesībās un Eiropas Savienības līgumtiesiskajā bāzē. Tas tiks likts arī ES federalizācijas pamatā, kuras mērķis ir pilnībā īstenot saukli „Vienoti daudzveidībā”, kas jau 2000. gadā ir kļuvis par oficiālo Eiropas Savienības moto. Būtībā federācijas izveide ES ietvaros ir ar nosaukumu „Reģionu Eiropa” zināmā projekta pretējā puse un loģisks nobeigums.

ES federācija kā „Reģionu Eiropas” projekta loģiskais nobeigums

Iepriekš minētā Alēna de Benuā izvirzītā “simt karogu Eiropas” koncepcija, tāpat kā kreiso liberāļu aicinājumi izveidot „Simt ziedu Eiropu”, pilnībā atbilst Eiropas Savienības birokrātu izstrādātajai reģionu Eiropas doktrīnai. Citiem vārdiem sakot, Eiropas reģionalizācijas procesus stimulē ne tikai neatkarīga intelektuāla doma vai kareivīgi radikāļi no apakšas, bet arī respektabli Eiropas Savienības ierēdņi no augšas.

Patiešām, lielākas autonomijas ideju aktīvi virza ne tikai vietējie reģionālistu un autonomistu politiskie spēki un kustības. Decentralizāciju un reģionalizāciju visādi izvirza un veicina pati Eiropas Savienības vara un citas ietekmīgas Eiropas organizācijas, nemaz jau nerunājot par transnacionālajām un multinacionālajām korporācijām.

Eiropas tehnokrātijas realizējamās reģionu Eiropas stratēģijas ietvaros pēdējo trīsdesmit gadu laikā norisinās šādi procesi: attīstās ES centrālo varas institūciju partnerattiecības ar reģionu varas iestādēm, Eiropas institūcijās pastiprinās reģionu politiskā ietekme, reģionālās varas institūcijas patstāvīgi iziet starptautiskajā arēnā (t.s. paralēlā diplomātija), intensificējas pārrobežu sadarbība un veidojas pārrobežu reģioni, tiek izvirzīti reģionālās demokrātijas un plašākas lokālā līmeņa pārvaldes principi, mērķtiecīgi notiek koncentrēšanās uz reģionu iekšējā potenciāla meklēšanu, aktivizēšanu un attīstību, balstoties uz ikviena reģiona specifiku un īpatnībām.

Līdztekus nosauktajiem procesiem visas Eiropas līmenī tiek radītas svarīgas politiskās organizācijas un administratīvās iestādes, kas pārstāv reģionus vai ir orientētas uz sadarbību ar reģionālajām varas institūcijām, bieži vien neskarot valsts līmeni: Eiropas Brīvā alianse, Eiropas Reģionu asambleja, ES Reģionu komiteja, Eiropas Reģionālās attīstības fonds u.c.

Aktīvi attīstās likumdošanas un politiskā bāze, kas atklāti atbalsta reģionalizācijas un kultūru nošķiršanās tendences Eiropā. Šai ziņā par sava veida kulmināciju ir kļuvusi 2003. gada Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcija Nr. 1334, kuras nosaukums ir pietiekami izteiksmīgs: „Par autonomo apgabalu pozitīvo pieredzi, kas ir iedvesmas avots konfliktu risināšanai Eiropā”.

Šajā rezolūcijā ir skaidri teikts, ka optimālais ar kultūru daudzveidību saistīto konfliktu risināšanas veids ir teritoriālas vai kultūras autonomijas piešķiršana. Turklāt šis dokuments apstrīd viedokli, ka autonomija apdraudot valsts veselumu un ka tā esot pirmais solis uz atdalīšanos.

Patlaban reģionalizācijas procesi tikai pieņemas spēkā. Neraugoties uz to, ka visas Eiropas valstis jau tā ir sadalītas autonomajos reģionos (Spānijā vien tie ir veseli septiņpadsmit!), Eiropas telpā šobrīd pastāv vismaz divdesmit konfliktu punkti, kuros aktīvi darbojas radikālas reģionālistu, autonomistu un separātistu kustības, un trīs no tām (IRA, ETA un Korsikas nacionālās atbrīvošanas fronte) izmanto savu mērķu sasniegšanai vardarbīgas metodes.

Jau ir skaidrs, ka 2014. gads kļūs par kārtējo pagrieziena punktu Eiropas vēsturē. Tieši pirms nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kas notiks 2014. gadā, Eiropas Komisijai būs jāprezentē topošās Eiropas federācijas struktūras apraksts un atbilstošu ES dibināšanas līgumu grozījumu projekts.

Turklāt tieši 2014. gada rudenī Skotijas valdība gatavojas rīkot tautas nobalsošanu par valsts neatkarības jautājumu. Tātad iespējams, ka tuvāko gadu laikā mēs novērosim dižu vēstures notikumu — Lielbritānijas sadalīšanos. Tas būs precedents, kam neizbēgami sekos ķēdes reakcija – Spānijas, Beļģijas un Itālijas (iespējams, arī Francijas un Nīderlandes) sadalīšanās.

Ir saprotama viena lieta — ap 2014. gadu sāksies Eiropas attīstības jaunais posms, kurā vairs nebūs vietas unitārām nacionālām valstīm. Un atšķirībā no mums — „vecā Eiropa” to ļoti labi apzinās. Tāpēc arī izšķīrusies par federācijas veidošanu.

Par Latgales jautājumu

Visi iepriekš minētie decentralizācijas, reģionalizācijas un federalizācijas procesi neizbēgami novedīs Latgali līdz autonomijas statusam. Pat, ja tas nenotiks mūsdienu unitārajā Latvijā, tas obligāti notiks tad, kad Latvija no unitārās valsts kļūs par vienkāršu Eiropas federācijas subjektu, kur par visu vienoties vajadzēs nevis ar vietējo etnokrātiju, bet ar vāciešiem. Galu galā pēc diviem vai trim gadiem Latgale kļūs par pierobežas reģionu ne tikai Latvijas valstī, kas drīz vien pastāvēs jau tikai formāli, bet arī jaunajā Eiropas federatīvajā lielvalstī, kas reāli darbosies.

Eiropas Savienības vara līdz šim likusi īpašu akcentu uz pārrobežu un starpreģionu sadarbības attīstību, tai skaitā ES pierobežas reģionu ar trešo valstu reģioniem. Latgales gadījumā šādai sadarbībai politisko motīvu dēļ likusi visādus šķēršļus tieši centrālā Latvijas vara. Tomēr federatīvās valsts apstākļos vācieši un francūži diez vai pacietīs šādus šķēršļus, kas no ekonomikas viedokļa ir neracionāli. Un vienoties par šiem jautājumiem viņiem būs daudz vienkāršāk tieši ar autonomās Latgales varas iestādēm.

Patlaban Latgales autonomijas tēma lielākoties tiek apspriesta ekonomiskajā dimensijā. Runājot par šī patiešām ignorētā, depresīvā un izmirstošā Latvijas reģiona autonomijas nepieciešamību, raksta beigās es vēlētos īsumā pievērst uzmanību dažiem faktoriem, kas neattiecas uz ekonomikas jomu.

Mūsdienu Latvijā ir novērojama mērķtiecīga demokrātisko brīvību ierobežošana. Šādos apstākļos autonomā Latgale varētu kļūt par brīvības saliņu pastāvošā režīma pretiniekiem. Rietumu protestu tradīcijā šādu parādību sauc par „atbrīvotu zonu veidošanu” vai, izmantojot pazīstamo Hakimbeja terminoloģiju, „pagaidu autonomu zonu veidošanu”.

Protams, kad vara pārvērš valsti par nelikumības zonu, kur cilvēku tiesības sistemātiski tiek pārkāptas un iedzīvotāju prasības ignorētas, tā ir dabiska reakcija un normāla prakse, ka šie iedzīvotāji izveido savas autonomās teritorijas, kas ir brīvas (vai vismaz apzināti atbrīvotas no patvaļas). Šādas teritorijas ļauj cilvēkiem dzīvot pēc saviem noteikumiem un saskaņā ar savām tradīcijām, tai skaitā kultūras un valodas jomā. Laikā, kad notiek uzbrukumi demokrātijai, tas arī ļauj saglabāt demokrātiskas brīvības paliekas vismaz nelielas autonomas telpas robežās.

Tajā pašā laikā, kad pretinieks neuztver tevi kā leģitīmu politisku oponentu, bet kriminalizē tavu personu, publiskajā telpā padarot tevi par noziedznieku un absolūtu ienaidnieku, tev nav citas izejas, ka sākt uztvert un traktēt viņu tieši šādā veidā.

Šai ziņā Latgales autonomijas jautājuma aktualizācija ir taktisks cīņas elements — prettrieciens nelikumīgajai varas iestāžu rīcībai (šajā konkrētajā gadījumā — reaģējot uz Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu neizsludināt parakstu vākšanas otro kārtu par nepilsoņu referenduma rīkošanu). Paceļot uz karoga Latgales autonomijas tēmu, valdošā režīma pretinieki demonstrē cīņas sparu, rādīdami arī, ka krieviski runājošo kopienu nevarēs tik vienkārši apturēt, iebiedēt un salauzt.

Un pēdējais. Šobrīd pasaule ir iegājusi nebeidzamu krīžu laikmetā, kur ārkārtējā situācija un izņēmuma gadījums ir kļuvuši par normu. Patlaban nevienam nav pārliecinošu recepšu, kā pārvarēt šodienas un nākotnes izaicinājumus. Šajā ziņā autonomās Latgales izveide būs sociālais eksperiments situācijā, kad sliktāk vairs nevar būt. Situācija ir tik slikta, ka var tikai uzlaboties.

Andrejs Berdņikovs

Bilde: Calle

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

7 komentāri to “Autonomā Latgale kā vēstures neizbēgamība”
  1. Ojārs saka:

    Lai Andrejs man piedod, bet šis raksts robežojas ar šizofrēniju, jo piedāvā sagaidīt vienas nacionālas valsts atmiršanu, lai izveidotu citu, tikai mazāku – firstisti. Nez, kā šādi var atrisināt etnisko konfliktu? Vai tiešām Andrejs cer, ka latgalieši pilnībā pārkrievosies? Kā jau vairākas reizes esmu to teicis, tieši etniskā spriedze ir tas iemesls, kamdēļ kopienām nevajadzētu veidoties uz nacionāliem pamatiem. P.S. Atsaukšanās uz Alain de Benoist arī godu nedara. Andrej, tu tiešām pakāpeniski kļūsti par nacīti?

  2. Es apstājos pie “vēsturiskās neizbēgamības”.

  3. jānis saka:

    Jautājums Publikai.lv redaktoriem. Jūs rakstāt taisnošanos, ka, lai gan jums ir “nopietnas šaubas” par šīs organizācijas un arī šī teksta saskaņu ar Jūsu principiem, tomēr preses un vārda brīvība ņem priekšroku.
    Vai, teiksim, Jūs publicētu klaji naidu kurinošu tekstu, kas, teiksim, aicina močīt žīdus un āfrikāņus?
    Jums nav jāatbild, tas ir retorisks jautājums un atbilde ir skaidra.
    Tad kāpēc publicēt kaut ko šādu? Preses brīvība – lai ir. Bet lai Lindermaņa līdzgaitnieki publicē savus tekstus savās mājaslapās. Nesaprotu, kāda vieta tam ir Jūsu mājaslapā.
    Slava fīreram! Slava dižajam kora vadītājam Staļinam! Lai viņš dzīvo 1000 gadus – man nāksies plikam iznīkt taigā.
    PS – Neticu tādai lietai kā “vēsturiskai neizbēgamībai”

  4. girts saka:

    Es esmu pamanījis, ka nacionālistiski noskaņoti cilvēki savās runās ļoti daudz uzsver etnosa-teritorijas vienību. Tas skan aptuveni tā: “Katram etnosam ir sava teritorija, kuru tas pārvalda!”. Ja jau autors ir tik nacionālistiski noskaņots, tad kāpēc apvaino kādu “etnokrātismā”? Vai autora skatījumā valstu teritoriju sadalīšanās pēc etniskā principa sīkākās teritoriālās vienībās ir priekšnoteikums esošo problēmu izzušanai? Vai tik vietā nerastos daudz nopietnākas problēmas, kas saistītas ar etnisko nacionālismu. Ko, a? Ja šobrīd, piemēram, Latvijas Republikā ir tikai valodas problēma (neskaitot ekonomiskās un tiesību), tad, šķiet, autora iecerētajā variantā rastos vēl dažas citas klāt – tās ne būt nebūtu tik viegli pārkāpjamas kā valodas barjera. Šobrīd mēs jau atrodamies uz robežas starp etnisko nacionālismu un pilsonisko nacionālismu un tuvināmies aizvien pilsoniskajam nacionālismam, kur katrs cilvēks, neatkarīgi no etnicitātes, pēc brīža kļūst par nācijas daļu. Manuprāt, tieši federācijas veidošanās ir jautājums, par kuru vajadzētu aizdomāties daudz nopietnāk. Cik redzu, tad vēsturiski tieši impērijas un savienības, kuras atgādina autora tā uzteikto iecerētās federācijas modeli, ir izpaudušās agresīvāk par nācijām. Varu nosaukt: Impērijas – agrīnās impērijas, Persijas impērija, Bizantijas impērija, Svētās Romas impērija, Osmaņu impērija, Zviedrijas impērija, Vācijas impērija, Krievijas impērija, Lielbritānijas impērija, Austroungārijas impērija, Spānijas impērija, Japānas impērija, Mongoļu impērija, Ķīnas impērija, vairākas Francijas impērijas formas; Savienības – PSRS, ASV, Dienvidslāvija; Federācijas – Krievijas Federācija. Iekavās, protams, jāliek Nacistiskā Vācija, Fašistiskā Itālija. Runājot par etniskām ķildām jāsaka, ka tieši Āfrikā ir vislielākie etniskie konflikti, jo cīņa par varu ir “asinscīņa” starp ciltīm, kuras ir mazi sociāli veidojumi. Nācijas uz tā visa fona ir gana romantisks un mierpilns veidojums. Turklāt, ievērojot D-Amerikas situāciju, uzreiz gribas tieši iestāties par nāciju saglabāšanu, jo tāds starpvalstu miers kā tur nav novērojams nekur citur. Racionalitāte un Impērijas celšana ir Eiropas problēma jau gadu simtiem! Es jau nez, varbūt impērija ar sīku etnisku teritoriju sadalījumu tev liekas vēl labāks risinājums par esošo valstsnāciju risinājumu.. Bet nu, iesaku tev pārdomāt savu “Autonomu Latgali kā vēsturisku neizbēgamību..” Visticamāk tieši tev, man un citiem nāksies izlemt par šo neizbēgamību. Jautājums tik tāds: vai tiešām ir vērts izmēģināt eksperimentu, ja nāciju saskaņa ir iespējama bez konfrontācijām. Vai vienmēr ir jāskrien līdzi, piemēram, tādiem domātājiem kā Hābermāss un Beks? Sakiet ko gribas, bet es tiešām vēl neredzu aizmetņus nāciju norietam.

  5. Ričijs saka:

    Rakstā paustā iecere izklausās visai skaisti, bet kaut kā liekas, ka realitātē Latgales autonomija kļūtu par vēl vienu Krievijas (impērijas?) instrumentu, lai tirdītu savas kaimiņvalstis, kā piemēram, Piedņestra, Abhāzija, Dienvidosetija. Tā nav iestāšanās pret nacionālismu, bet gan šeit izpaužas krievu nacionālisms.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...