Redzējumi: 2012. gada 13. novembris

Ir vērts pamēģināt dzīvi

Intervija ar izraēliešu rakstnieku Etgaru Keretu

Etgars Kerets ir viens populārākajiem rakstniekiem Izraēlā, turklāt vienīgais, kura grāmatas pēc pēdējās intifadas ir publicētas okupētajās palestīniešu teritorijās. Viņa viedokļŗakstus publicē The New York Times, Le Monde, The Guardian un citi prestiži izdevumi. Latviski ir izdots Kereta stāstu krājums “Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs”

Absurdi valdzinošo, nežēlīgi īso stāstu meistars nesen viesojās Latvijā. Lai ierakstītu interviju, tikāmies Izraēlas vēstniecībā. Kā izrādās, tā esot bijusi pirmā intervija, ko Kerets sniedz šādā diplomātiskās pārstāvniecības rezidencē. Intervijai beidzoties, viņš aizrautīgi turpina runāt, savijot kopā notikumus savā dzīvē ar politikas aktualitātēm. Viņš vēl paspēj piebilst, ka Izraēlas un palestīniešu konflikts nerisinās, jo ir iestrēdzis teju vai medicīniskā stadijā, stāvoklis esot kritisks, bet stabils, un nevienam nav drosmes ķerties klāt nopietniem ķirurģiskiem griezieniem… un tad nu sarunai ir jāpieliek punkts, gādīgie vēstniecības darbinieki mūs izved atpakaļgaitā cauri masīvajai drošības kontrolei. Viss, kas paliek pāri, ir mūsu sarunas ieraksts.

Jūs droši vien to esat dzirdējis daudzas reizes, taču es nevaru nepavaicāt – kāpēc jūs rakstāt?

Tas ir diezgan plašs jautājums. Es teiktu, ka zināmā mērā visiem stāstiem, ko savā dzīvē esmu uzrakstījis, vienā līmenī ir sižeta līnija, ir varonis, un es tiem sekoju līdzi. Taču citā līmenī lielākā daļa stāstu arī uzdod jautājumu – kāpēc es tos rakstu. Tā ir neatņemama stāsta sastāvdaļa, jo rakstīšana manā skatījumā ir pretdabiska rīcība. Apsēsties pie galda, izdomāt kādu cilvēku, kurš nekad nav dzīvojis, izveidot viņam mitekli, un tad šis cilvēks dara dažnedažādas lietas, kuras nekad nav notikušas – tā ir melošana. Kāda no tā jēga? Es šo laiku varētu pavadīt, parkā spēlējoties ar savu dēlu, mīlējoties ar savu sievu vai gatavojot vakariņas. Kāpēc gan es apsēžos un rakstu? Bieži vien par šo jautājumu runā kā par kaut kādu postmodernisma problēmu, taču manā skatījumā tā ir ļoti nopietna problēma. Es patiešām uzskatu, ka cilvēki, kuri ir perfektā saskaņā ar savu dzīvi, kuru dzīve ir ļoti laba, kuriem viss ir kārtībā, nekad nerakstīs. Es domāju, ka rakstīšana vienmēr ir savdabīgs veids, kā tikt galā ar grūtībām.

Tad kas gan kaiš jūsu dzīvei? Kāpēc jūs nespēlējaties ar saviem bērniem, nemīlējaties ar savu sievu?

Es arī spēlējos ar saviem bērniem un mīlējos ar savu sievu…

Tomēr reizēm jūs rakstāt. Kāpēc?

Rakstīšanai ir daudzas funkcijas manā dzīvē. Ilgu laiku pirms tam, kad es sāku rakstīt – jo rakstīt es sāku armijā, obligātā dienesta laikā Izraēlā – man bija uzmācīga tieksme izdomāt stāstus, kad es saskāros ar realitāti, kuru nevarēju izskaidrot.

Viens no maniem pirmajiem stāstiem saucas ”Kacenšteins”. Es biju tikko sācis dienēt armijā. Braucu uz mājām, stopējot automašīnas, un apstājos kādā autobusa pieturā. Tur sēdēja divi iebraucēji no Krievijas, viens no viņiem piecdesmitgadīgs vīrietis, bet viņam blakus skaista meitene, kurai varēja būt kādi divdesmit pieci gadi. Viņi runāja krieviski, saruna bija ļoti asa, un vienā brīdī vīrietis viņai teica: ”Kacenšteins!” Tas acīmredzot bija kāda cilvēka vārds. Meitene atbildēja, acīmredzot norādot, lai viņš to nesaka, bet viņš turpināja: ”Kacenšteins, Kacenšteins, Kacenšteins!” Tad viņa iecirta vīrietim pļauku, sāka raudāt un aizskrēja. Es atceros, ka tad, kad beidzot viena mašīna apstājās, savāca mani un sāka braukt manu māju virzienā, visa brauciena laikā es jutu nepārvaramu tieksmi izgudrot stāstu par šo Kacenšteinu – kas viņš bija, kāpēc meitene iepļaukāja to vīrieti, kas tur vispār notika…

Bieži vien, kad jums ir jāsaskaras ar realitāti, it īpaši tādā reģionā, kurā dzīvoju es, tās ir lietas, kuras jums šķiet pilnīgi patvaļīgas. Izdomāt stāstu nozīmē kaut kādā veidā atrast tajā visā jēgu – lietas nenotiek tāpat vien, cilvēki necērt pļaukas tāpat vien. Stāsti tādas lietas padara izprotamas.

Šī ir pirmā lieta, kas man lika pievērsties rakstniecībai. Taču es arī esmu cilvēks, kurš nav ļoti labā kontaktā ar savām emocijām – tādā nozīmē, ka es varu būt nomākts un nesaprast, ka esmu nomākts, vai arī varu būt dusmīgs un un nesaprast, ka esmu dusmīgs. Domāju, ka rakstīšanas process bieži vien palīdz savienoties pašam ar sevi. Man tas ir gandrīz kā rituāls. Kaut kas uz ielas notiek, es kaut ko ieraugu, un tas mani satrauc. Es varu pēc tam aiziet mājās un sākt runāt ar savu sievu, sakot viņai: ”Tu neticēsi, ko es redzēju. Es redzēju vīrieti dzelzceļa stacijā, viņš sev padusē bija iespiedis avīzi, un rokā viņam bija kafija vienreizējās lietošanas krūzē… Un katru reizi, kad viņš vēlējās iedzert vienu malku, avīze nokrita zemē. Viņš to ielika atpakaļ, tad dzēra. Man par to sāpēja sirds, šķita, ka sākšu raudāt…” Un tad mana sieva teiktu: ”Kāpēc? Tas vīrietis ir stulbs, viņš taču varēja nolikt avīzi sev blakām.” Pēc tam nonākt līdz stāstam var, izmantojot sižetu, lai pilnīgi privātas lietas padarītu publiskas, lai varētu ar tām dalīties ar citiem cilvēkiem. Nereti es pārnāku mājās, izstāstu notikumu manai sievai un saku: ”Lūk, kādu skumju lietu es redzēju.” Un viņa saka: ”Ak, jā, tas tiešām ir ļoti skumji…” Tad es saku: ”Sasodīts! Man vairs nav stāsta!” Jo tas darbojas tikai tad, kad runa ir par lietām, kuras nevar izskaidrot.

Cik lielā mērā jūsu rakstīšanu ietekmē apstākļi Izraēlā? Kādā intervijā jūs sakāt, ka dzīve Izraēlā ir daudz tiešāka, in your face, nekā citās vietās pasaulē. Kā jūs to īsti domājat?

Daudzās valstīs jūs varat izjust agresijas, ksenofobijas strāvojumus, tie var būt dažādi konflikti, piemēram, dzimumu starpā – tas viss ir kaut kāds saspīlējums. Un tomēr lielākajā daļā vietu, kur es esmu bijis – ASV ir labs piemērs, tāpat arī Zviedrija –, cilvēki ir ļoti rezervēti.

Izraēlā savukārt var ļoti viegli redzēt šo saspīlējumu, tas gan to nekādā ziņā nepadara skaistāku, taču to nav iespējams ignorēt – bieži vien pat ikdienā ir neiespējami nepieņemt konkrētu nostāju. Jūs nevarat teikt, ka jūs to neredzējāt vai ka šis jautājums jums šķiet nesvarīgs. Reiz es intervijā pateicu, ka Izraēla nav valsts, bet realitātes šovs.

Jā, es tieši vēlējos jautāt — vai jūsuprāt dzīve Izraēlā ir autentiskāka pieredze nekā dzīve Latvijā vai jūsu minētajā Zviedrijā?

Kad jūs sakāt ”autentisks”, tad manās ausīs tas skan kā subjektīvs vērtējums, ka jūsu skatījumā tas ir kaut kas labāks. Manuprāt runa ir par neaizsargātību, ievainojamību. Tur ir daudz lielāks konflikts, lielāka dramatika – un no šīm divām lietām rodas stāsti. Šādā valstī ir vieglāk rakstīt. Kas gan nenozīmē, ka tur ir vieglāk dzīvot.

Lasot jūsu, man jāatzīst, ļoti īsos stāstus – tu lasi, un tad pēkšņi stāsts ņem un beidzas –, man radās iespaids, ka katrā no tiem ir iebūvēts konflikts. Šī mazo, ikdienišķo, visiem izprotamo lietu drudžainā kombinācija ar pilnīgi neiedomājamām lietām – kā cilvēkiem, kuri ierodas no elles, vai eņģeļiem – tiek vienkārši iesviesta lasītāja sejā. Kādas ir jūsu ekspektācijas, to darot?

Kad mēs runājam par ekspektācijām, tad tas izklausās tā, it kā es nodarbotos ar kaut kādu apzinātu procesu un vienkārši gribu redzēt, kā citi reaģēs. Taču patiesībā tas, kā stāsts pamazām atklājas, ir ļoti dabisks process, tas lielā mērā līdzinās sapņošanai. Kad jūs sapņojat, ļoti bieži var notikt lietas, kuras nav reālistiskas. Un te jau atkal, runājot par terminiem ”reālistisks” un ”nereālistisks”, man jāatzīst, ka, rakstot daiļliteratūru, es esmu daudz mazāk ieinteresēts šādās koncepcijās. Mani daudz vairāk interesē subjektīvā dzīves uztvere. Un subjektīva uztvere nekad nav reālistiska.

Ja es pabeidzu stāstu, un jūs man vaicājat, vai šis stāsts ir realitāte vai fantāzija, man ir uz brīdi jāapstājas, pirms es atbildu. Tas nav nekas tāds, kas ir manā apziņā, kad es rakstu.

Dziedātāja Bjorka reiz esot teikusi – ja kāds iedomājas, ka viņam cauri galvai brauc vilciens, tad tā arī ir. Vai jūs arī ejat tik tālu?

Tas, ko es rakstu, ir par kaut kādu subjektīvu pieredzi. Teiksim, ja jūs esat viens pats mājās nakts vidū un jūs sajūtat, ka tur atrodas vēl kāda radība. Tas ir tas, ko jūs jūtat! Es rakstu stāstu par to, ko jūs jūtat, ko es jūtu. Mani neinteresē tas, ka tur varētu ierasties fiziķis, kurš pateiks, ka tur neviena nav. Es rakstu par epistemoloģisko patiesību, nevis par ontoloģisko patiesību.

Var diskutēt par to, vai tāda objektīvā patiesība pastāv. Taču parasti, kad mēs runājam par patiesību vai realitāti, mēs runājam tikai par tām lietām, par kurām mums ir savstarpēja vienprātība. Teiksim, ja es ticu, ka pastāv Dievs, jūs ticat citplanētiešiem, bet Marika (Marika Piņķe, Izraēlas vēstniecības Latvijā kultūras atašejs – intervētāja piez.) tic spoku esamībai. Mēs šo tematiku noņemam no apspriežamo jautājumu loka – un viss pārējais ir reāls. Šīs lietas var būt ļoti nozīmīgas mūsu pasaules izpratnē, taču tās netiek uzskatītas par reālistiskām. Un tomēr tajā brīdī, kad es par to runāju, jūs to ļoti viegli uztverat. Tātad tas ir jūsu apziņā. Jūs varat neticēt, ka tādas lietas pastāv, taču tām ir bijusi sociāla funkcija daudzu gadu garumā.

Kad jūs vēlaties izstāstīt stāstu, jūs vēlaties nodot kaut ko tālāk. Tas ir līdzīgi kā situācijā, kad jūs kaujaties skolas pagalmā. Daži cilvēki teiks, ka nav labi iespert otram puikam pa pautiem. Taču, ja jūs gribat uzvarēt, jūs darīsiet visu, lai uzvarētu. Tāpat, ja jūs vēlaties nodot kaut ko tālāk un šim nolūkam ir nepieciešams pašķobīt fizikas likumus, tad kāpēc gan to nedarīt?

Iespert lasītājam pa pautiem?

Nē, nē, es nedomāju, ka lasīšanas process ir konfrontācija. Patiesībā tas ir pilnīgi pretēji. Es domāju, ka autora un lasītāja attiecībās ir kaut kas tāds, ko es sauktu par eksperimentu ar empātiju drošos apstākļos. Tas, ko es daru, ir sekojošais – es jums pastāstu kaut ko par savu pieredzi, jūs cenšaties to uztvert, un mūsu prāti zināmā mērā saplūst. Es tajā visā saskatu kaut ko ļoti pozitīvu, un ikdienā, reālajā dzīvē, mēs tik bieži tā nemēdzam rīkoties. Tā ir ērtāk – es uzrakstu stāstu, kas nav reāls, un jūs, lasot stāstu, sakāt: “Nu labi, tas nav pa īstam.” Teiksim, ja es uzrakstu stāstu par melnādainu taksometra šoferi Latvijā un viņa piedzīvoto, tad jums būs drošāk censties saprast, kā viņš jūtas, tā vietā, lai patiešām iekāptu taksometrā ar šādu vadītāju. Tad jūs būtu aizņemts ar pārdomām par to, ka viņš varbūt centīsies jūs apkrāpt un neieslēgs taksometra skaitītāju. Jums tiek piešķirta savdabīga droša vide, kurā ir ļauts iejūtīgi ieklausīties un pietuvoties citiem. Es izmantoju metaforu par kautiņu, lai parādītu, ka parasti, ja jums ir kaut kas, par ko jūs esat patiešām iededzies, jums ir mērķis. Un jūs izdarīsiet visu, lai sasniegtu šo mērķi.

Bet vai tā nav vienkārša provocēšana? Jūs esat kritizēts par dažiem stāstiem, kuros jūs neizrādāt tik lielu cieņu pret nacionāliem un pat svētiem simboliem, kādu no jums vēlētos sagaidīt citi. Var jau būt, ka jūsu mērķis nav saniknot cilvēkus, taču viņi vienalga kļūst dusmīgi.

Katru reizi, kad jūs pasakāt kaut ko būtisku, atradīsies cilvēki, kuri ar to nebūs mierā. Tikai tad, ja jūs vispār neko nepateiksiet, visi būs apmierināti. Dzīvot Izraēlā ir gandrīz tāpat kā atrasties dažādu tabu mīnu laukā. Holokausts, karā kritušie karavīri, Izraēlas un palestīniešu konflikts… Visi šie jautājumi ir ļoti jūtīgi. Tajā pašā laikā tie ir arī ļoti privāti jautājumi. Abi mani vecāki ir izdzīvojuši holokaustā, mans labākais draugs krita kā karavīrs.

Bieži vien ir mēģinājumi tos ja ne nacionalizēt, tad vismaz pateikt, ka ir kaut kāds kolektīvs veids, kā par tiem runāt. Piemēram, ja jūs runājat par holokaustu, tad tam ir jābūt kaut kam bēdīgam. Mans tēvs bija izdzīvojis holokaustā, un vienu dienu bērnībā, kad es pārnācu mājās no skolas, viņš man vaicāja: “Ko tu šodien mācījies?” Es atbildēju, ka mēs mācījāmies par holokaustu, un viņš pārvaicāja, ko tad īsti es esmu iemācījies. Es teicu: “Skolotājs izskaidroja, ka cilvēks, kurš pats nav piedzīvojis holokaustu, to nekad nespēs izprast.” Mans tēvs pamatīgi sadusmojās. Viņš teica: “Ko tu ar to domā? Tu tiešām domā, ka emociju skalā ir kaut kādas izjūtas, kuras es esmu piedzīvojis, bet tu tās nepazīsti?! Ja tu zini, ko nozīmē būt izsalkušam vai nosalušam, tad pareizini to ar tūkstoti, un tu sapratīsi manas izjūtas. Kādā nozīmē tu to neesi spējīgs izprast?” Viņš stāstīja, ka kara gadi bija briesmīgākais viņa dzīves posms, taču tie vienalga bija viņa dzīves gadi. Viņš teica, ka tieši šajos gados viņš pirmo reizi noskūpstīja meiteni. Tātad, ja es vēlos pieskarties holokausta atmiņas tematikai un runāt par sava tēva izjūtām, es automātiski nonāku konfliktā ar cilvēkiem, kuri nevēlas runāt par to tādā veidā.

Man ir stāsts “Sirēna”. Tas ir par sirēnu, kas skan holokausta piemiņas dienā. Šajā brīdī visiem ir jābūt miera stājā. Stāstā kāds puisēns sadraudzējas ar sētnieku, kurš ir izdzīvojis holokaustā. Divi citi zēni nozog sētnieka divriteni. Puisēns uzskata, ka sētnieks ir jau pietiekami daudz cietis, un izstāsta par notikušo skolas direktoram. Direktors zēnus soda un liek atdot divriteni, pēc kā viņi vēlas atriebties, notver puisēnu un vēlas viņu piekaut, taču tieši tajā brīdī sāk skanēt sirēna. Viņi nostājas miera stājā, un puisēns izmanto izdevību, lai aizbēgtu. Un viņam tajā brīdī šķiet, ka sirēna ir kā līdzeklis, kas aizsargā vājākos no spēcīgākajiem. Var teikt – ja Eiropā Otrā pasaules kara laikā būtu bijusi tāda sirēna, visi nacisti stāvētu miera stājā, un ebreji varētu paglābties. Tā puisēns uztver šo situāciju. Kad šis stāsts nonāca vidusskolas mācību programmā, bija tādi skolotāji, kuri pateica: “Ziniet ko, mūs neuztrauc, ja mūs atlaidīs, taču mēs savās stundās neapskatīsim šo stāstu.” Man ar viņiem bija debates, un viņu galvenais arguments bija – lielākā daļa studentu nemaz neapzinās, ka viņi var staigāt sirēnas laikā. Uz to es atbildēju: “Ja kāds neapzinās šo faktu, tad sanāk, ka jūsu uzskatā sirēna nav nekas vairāk kā Pavlova reflekss. Jūs mācāt skolēniem, ka tad, kad skan sirēna, ir kaut kas jādara. Tikai tad, kad jūs saprotat, ka jūs varat staigāt vai nestaigāt, jūs spējat izdarīt kaut ko vērtīgu.”

Šāda veida konflikti gadās, taču tie nerodas no provokācijām. Man ir patiesība, ar kuru es vēlos dalīties, un daži cilvēki, kuri nav pietiekami drosmīgi, nav spējīgi pārvarēt teksta aizsargbarjeru un ielūkoties zemtekstā, nav mierā ar to. Tas ir normāli. Mans darbs nav apmierināt visu cilvēku iegribas.

Cik lielā mērā jūs sevi uztverat kā politisku indivīdu?

Pirmkārt jau es esmu no valsts, kurā arī būt apolitiskam ir spēcīgs politisks žests. Dzīvojot Izraēlā, nav iespējams izvairīties no politikas. Jebkura izvēle, ko jūs izdarāt, ir politiska. Vakar es ēdu suši ar vienu izraēlieti, un viņš teica, ka ir ļoti nelaimīgs, jo viņam ļoti patīk ēst ingveru kopā ar suši. Izraēlā ingveru gatavo tikai vienā vietā, un tā ir okupētajās teritorijās. Tāpēc viņš nevar ēst ingveru, viņš to boikotē. Viņš neēd ingveru, bet visi citi, kuri to dara, pauž politisku attieksmi. Visi suši cienītāji visā valstī pauž politisku attieksmi. Man bieži vispār šķiet, ka tāda politiskā un apolitiskā nodalīšana ir iespējama tikai ar ļoti reducējošu perspektīvu attiecībā uz terminu “politisks”.

Tātad cilvēki apgalvo, ka viņi ir apolitiski, bet patiesībā tā nav?

Nē. Piemēram, lielākā daļa cilvēku, runājot par politisku literatūru, ar to domā grāmatu, kurā ir teikts, ka nav labi nebūt jaukam pret iebraucējiem vai arī ka bagāts cilvēks var izvarot sievieti, un viņš vienalga tiks ārā no cietuma. Tā tiek uzskatīta par politisku rakstniecību. Taču manā skatījumā politika tiek būvēta pamatā no cilvēku emocijām. Kas ir politika? Tās ir bailes. Kas ir politika? Tā ir cerība. Es vienmēr saku – paskatieties uz atšķirību starp kreisajiem un labējiem! Ne tikai Izraēlā, bet gan visā pasaulē. Būtībā tā ir atšķirība starp optimismu un pesimismu. Salīdziniet, piemēram, Bušu un Obamu…

Tad kuri ir pesimisti, un kuri ir optimisti?

Kreisie vienmēr ir optimisti. Paskatieties uz Bušu un Obamu. Obama saka: “Ir iespējams nodrošināt medicīnisko aprūpi cilvēkiem, mēs varam rūpēties cits par citu, un mēs varam izturēties labāk pret citām valstīm tā vietā, lai tās bumbotu.” Bušs savukārt saka: “Nē nē nē, nekas labāks nav gaidāms. Tie mēsli, kuros mēs esam iesēdušies, ir labākais, kas vien iespējams.” Ja mēs runājam par Izraēlu un vaicājam, vai ir iespējams miers starp mums un mūsu kaimiņiem, labējie parasti atbildēs: “Nē, tas nav iespējams. Mums ir jābūt stipriem, viņi grib mūs nogalināt.” Kreisie savukārt teiks, ka mēs varam dzīvot mierā ar mūsu kaimiņiem. Labējie to sauc par naivumu. Taču pamatu pamatā tam visam ir jautājums – vai jūs ticat, ka lietas var kļūt labākas?

Ja jūs rakstāt stāstu par optimismu un pesimismu, ja jūs izdarāt izvēli šajā ziņā, tad patiesībā jūs veicat politisku izvēli. Cilvēki, runājot par politiskām lietām, runā par kaut ko ļoti reducētu, kaut ko bez jelkādas divdomības. Mans uzskats ir, ka saikne starp politiku un divdomību ir nepieciešama, it īpaši tādā valstī kā mūsējā. Pārāk bieži dialogs pārvēršas būtībā par cilšu dialogu. Es piederu kreiso cilvēku ciltij, viņi ir cilvēki no labējo cilts. Un attieksme ir tāda pati kā futbola komandu faniem – es ar tiem čaļiem nerunāju, es viņus ienīstu… Taču manā skatījumā svarīga ir spēja pateikt: “Ziniet ko, tas viss ir ārkārtīgi sarežģīti, uz to var paraudzīties no divām pusēm. Bet es daļēji subjektīvu iemeslu dēļ pieņemu vienu pusi, un nevis otru.” Es jums izstāstīšu piemēru. Izraēlā ir uzbūvēts aizsargmūris. Es biju ļoti liels šī nožogojuma pretinieks. Kad mūris tika būvēts, labējo cilvēku arguments bija, ka pēc tā uzcelšanas nopietni samazināsies spridzinātāju pašnāvnieku uzbrukumi Izraēlas teritorijā. Un tas, ka cena tam būs bērni, kuri ir nošķirti no skolām un kuriem būs jāiet caur kontrolpunktiem, un zemnieki, kuri būs nošķirti no saviem laukiem, ir pieņemami, jo tiks glābtas cilvēku dzīvības. Es uzrakstīju eseju, kurā apgalvoju, ka tās ir blēņas, ka tas tikai vēl vairāk nokaitinās cilvēkus. Ja ir augsts mūris, tad vienmēr ir iespējams atrasts vēl garākas trepes. Es rakstīju, ka divus gadus vēlāk mēs pieredzēsim vēl vairāk spridzinātāju pašnāvnieku uzbrukumu. Ir pagājis ilgs laiks, un kopš mūra uzcelšanas spridzinātāju pašnāvnieku uzbrukumu vairs nav. Tas apstādināja uzbrukumus. Bija pierādīts tas, ka es kļūdos. Es varēju jums stāstīt par gadījumiem, kad ir pierādījusies mana taisnība, taču es nevēlos slavināt sevi. Dažreiz es kaut ko pasaku, un tā nav patiesība. Bija pierādīta mana kļūda, taču es joprojām esmu pret aizsargmūri.

Tas droši vien ir tāpēc, ka jūs cerat uz kādu citu risinājumu, vai ne?

Es ceru uz citu risinājumu. Manā skatījumā sākotnējā diskusija bija par faktiem, un es kļūdījos. Tagad mēs diskutējam par vērtībām. Un šajā kontekstā es joprojām uzskatu, ka taisnība ir manā pusē. Tas, ko es vēlos pateikt, ir sekojošais – politikā ir kaut kas ļoti emocionāls un subjektīvs. Attiecīgi jebkura literatūra, kurā tiek apskatīta emocionalitāte un subjektivitāte, ir saskarē ar politiku.

Es reiz uzrakstīju debašu rakstu par ebreju kolonistu vienpusējo evakuāciju (runa ir par t.s. Disengagement plan – intervētāja piez.). Tajā laikā visi, kas bija pret evakuāciju, par savu simbolu izvēlējās oranžo krāsu. Cilvēki valkāja oranžas aproces vai ar kaut ko oranžu izrotāja savas automašīnas, lai paustu savu atbalstu kolonistiem. Man tajā laikā mīļākais krekls bija oranžā krāsā. Māte bija man teikusi, ka šis krekls mani padara izskatīgu, un es uz visām intervijām devos šajā kreklā. Mana sieva savukārt uzstāja: “Tev ir jāpārstāj valkāt šis krekls, jo tu tajā esi redzams pat žurnālu lapās. Visi kaut ko muld par šo lietu, un tagad izskatās, ka tu atbalsti kolonistus.” Es viņai atbildēju, ka man taču tas krekls patīk. Un tajā brīdī viņa ierosināja kreklu sadedzināt. Es teicu: “Kas tev īsti ir prātā? Tu gribi sadedzināt manu labāko kreklu?! Es to netaisos darīt, jo tas krekls man patīk.” Savā debašu rakstā es izklāstīju savu sarunu ar dārzeņu tirgotāju, kurš bija Izraēlas arābs. Es viņam stāstīju: “Paklau, sieva man klārē, ka man jāpārtrauc valkāt šis krekls kolonistu dēļ.” Un viņš man atbildēja: “Lūdzu, turpini staigāt šajā kreklā! Es taču nedrīkstu uzvesties sliktāk par ebreju. Ja tu vairs nevilksi savu kreklu, tad man būs jāpārstāj tirgot burkāni. Un kā gan dārzeņu tirgotājs var nopelnīt iztiku, nepārdodot burkānus?” Un tā es uzrakstīju šo komplicēto rakstu, kurā es pamatā skaidroju, ka Izraēlā nekas nevar būt ārpus politiskās sfēras. Rakstu nopublicēja Los Angeles Times, un pēc tam es par publikāciju runāju ar vienu debašu rakstu redaktoru Izraēlā. Viņš man teica: “Tas ir brīnišķīgs gabals, taču varbūt to vajadzētu publicēt modes sadaļā, jo tas nav politisks raksts.” Zemteksts bija tāds, ka politiskam rakstam jāpauž vai nu “pie velna ar jums, nolāpītie kolonisti, kaut jūs visi nosprāgtu” vai arī “ejiet ellē, jūs visi esat tukšmuldētāji, lai vieglas jums smiltis”. Ja jūs to nepaužat, tad jūs neesat politisks. Jūs samulsināt cilvēkus.

Šādas lietas politiskajā diskursā mani satrauc. Izraēlā ir tradicionāli pieņemts, ka rakstnieki atbalsta kādu politisku partiju. Es neatbalstu nevienu politisko partiju.

Un jūs varbūt nemaz neesat atzīts kā pienācīgs rakstnieks, jo nepaužat šo atbalstu, lai arī tā ir tradīcija?

Vecā kaluma rakstnieki mani reizēm kaunina un raksturo kā nihilistu tā iemesla dēļ, ka es to nedaru. Taču es nepaužu atbalstu politiskajām partijām to pašu iemeslu dēļ, kas mani attur no piedalīšanās Nike reklāmās. Es esmu čalis, kurš raksta stāstus, un manā skatījumā šie stāsti ir daudz saprātīgāki par mani. Es domāju, ka viss, ko es gribu pateikt, ir atrodams manos stāstos. Ja jūs lasāt manus stāstus un jums pielec tas, kas tur ir teikts, tad jūs droši vien balsojat par tām pašām partijām, par kurām balsoju es. Ja jūs to nedarāt, tad varbūt es kaut ko esmu palaidis garām un man ir jābalso par jūsu partiju. Savu balsi es vienmēr esmu atdevis par mazāko ļaunumu. Es nekad neesmu sastapis mesiju, kas klauvē pie manām durvīm – vienmēr runa ir bijusi par korumpētu politiķi, kurš sacenšas ar nedaudz mazāk korumpētu politiķi. Kāpēc gan man būtu kādu jāatbalsta? Visi apgalvo, ka tas nav pragmatiski. Un es saku – labi, es esmu priviliģēts, es esmu mākslinieks, man nav jābūt pragmatiskam. Man ir jābūt pragmatiskam kā pilsonim. Kad notika sociālie protesti, es biju klāt visu laiku, es gāju ielās, es par to rakstīju. Es darīju visu, kas bija manos spēkos. Taču kopumā man nepatīk ideja par literāro vai intelektuālo pienākumu. Mans pienākums ir pastāstīt, kā izskatās dzīve manā pusē. Mans pienākums ir likt jums šaubīties par lietām, par kurām jūs bijāt pārliecināts. Mans pienākums nav jums pateikt, ka jūs esat dīkdienis, kurš pārāk daudz aizraujas ar zāles pīpēšanu, un tāpēc es jums norādīšu, par ko balsot, lai jums par to nebūtu jādomā. Es neredzu neko demokrātisku apstāklī, ka kāds, kurš ir slavens, stāsta saviem pielūdzējiem, kas viņiem būtu jādara. Es varētu uzrakstīt eseju par okupāciju. Jā, es to varētu uzrakstīt, un, ja tā jūs saviļņos, varbūt tā mainīs jūsu uzskatus. Taču kāpēc gan kādam būtu jāpievērš uzmanība tam, par ko es balsoju?

Cik daudz no Izraēlas un palestīniešu konflikta jūs patiešām izjūtat savā ikdienas dzīvē? Jūs dzīvojat Telavivā, kas pēc nostāstiem ir vieta, kur arābi un izraēlieši dzīvo mierīgi kopā.

Jebkurā vietā tas, ko jūs pamanāt un kam jūs nepievēršat uzmanību, vairāk pastāsta par jums pašu, nevis par realitāti. Es zinu, kur es dzīvoju, un es varu novērot visus sociālos procesus ļoti plašā amplitūdā. Bieži vien es tās lietas, ko redzu, uztveru nevis kā kaut ko politisku, bet gan kā kaut ko cilvēcīgu. Manā skatījumā cilvēkiem piemīt daudz kas dzīvniecisks, viņi baidās no visa, kas ir atšķirīgs. Manam dēlam ir seši gadi. Ja jūs telpā ar divdesmit cilvēkiem palaidīsiet apkārt paplāti ar divdesmit kūkām, viņš paņems astoņas. Viņš nav ļauns, taču viņš paņems astoņas kūkas, jo viņam ir pie kājas tas, ko vēlaties jūs, jums labāk vajadzētu ievērot diētu, bet viņš grib kūkas. Tāpēc es domāju, ka daudzas no šīm lietām nav specifiski Izraēlai piemītošas politiskās problēmas. Tās ir cilvēcīgas problēmas.

Es varu pateikt atklāti, ka, lai arī man ir ļoti kritisks skatījums uz šīm problēmām, es bieži vien varu būt kritisks pret cilvēkiem, kuri ir kritiski pret tām pašām lietām, kuras uztrauc mani. Ir daudz cilvēku, kuri iet uz tām pašām demonstrācijām, un es viņus ienīstu, jo viņi ir nelietīgi meļi, krāpj savas sievas un klapē savus bērnus. Ir arī daudz kolonistu, kuru uzskati atšķiras no maniem, un es viņus uzskatu par apbrīnojamiem cilvēkiem. Es visu laiku cenšos parādīt attieksmi, tajā pašā laikā atzīstot situācijas sarežģītību. Kā rakstnieks es vienmēr paņemu kaut ko vienkāršu un parādu, ka tas patiesībā ir kaut kas sarežģīts. Cilvēki stāsta, ka, rakstot par politiku, tā vairs nedrīkst rīkoties. Ir jāpaņem kaut kas sarežģīts un jāattēlo tas kā kaut kas vienkāršs. Taču man nav tāda talanta. Droši vien mana problēma slēpjas tajā apstāklī, ka gan stāstus, gan esejas es rakstu uz viena un tā paša datora. Mana pieeja ir vienāda – gan strādājot ar daiļliteratūru, gan rakstot par realitāti.

Jūs reiz esat teicis, ka jūsu darbi ir kā dīvaina reklāma dzīvei. Vai jums ir kāds sauklis šādai reklāmai?

Jā, tas būs šāds – “Dzīve. Pamēģiniet to kādreiz”. Daudzi cilvēki manuprāt dzīvo, tā arī nepamēģinot dzīvi. Viņi pat nepieskaras cilvēciskās pieredzes iespējām. Visstiprākais spēks gan sabiedrības līmenī, gan arī indivīdu dzīvēs, ir kūtrums. Lauvas tiesu no mūsu darbības nosaka tas, ko mēs darījām līdz šim, vai arī ko mūsu vecāki agrāk darīja. Mēs vienkārši peldam pa straumei. Manuprāt dzīvot dzīvi nozīmē būt autentiskam, būt šeit un tagad, patiešām izdarīt lēmumu. Starp citu, tas ir vēl viens kaitinošs politikas aspekts. Izraēlā ir daudz politisku debašu televīzijā, tie ir tie raidījumi, kur cilvēki kliedz cits uz citu — “jūs esat tas un šitas” un “tu esi fašists”… Jūs varat skatīties šos raidījumus gadiem ilgi, un jūs nekad neredzēsiet, ka kāds mainītu savu viedokli. Tas ir svarīgi, šī spēja mainīt savus uzskatus, iet pa kādu ceļu, tad apstāties un teikt: “Nē, es tomēr iešu citā virzienā!” Tas ir tas, ko es saucu par dzīvošanu.

Foto un kolāža: Calle

Didzis: Man vairāk patīk jautājumi, nevis atbildes. Man vairāk patīk kustība, nevis stabilitāte. Man vairāk patīk pārsteigumi, nevis ieplānotais. Man vairāk patīk nezināmā nākotne un neskaidrā pagātne, nevis faktiskā šodiena. Nav nekāds brīnums, ka esmu demokrātijas piekritējs. Un tajā pašā laikā – arī kritiķis.skatīt

TwitterFacebookLinkedInLast.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...