Redzējumi: 2012. gada 5. novembris

Kārlis Streips: Par Obamu un tikai par Obamu

Sākšu šo komentāru ar atziņu, ka rakstu ne tik daudz no Latvijas, kā no Amerikas Savienoto Valstu viedokļa. Latvija Amerikas ārpolitikas apziņā nenozīmē neko daudz. Maza, mierīga un paklausīga valstiņa, gatava nākt palīgā Irākā, Afganistānā un citur. Paldies par to, palīdzēsim nodrošināt gaisa telpas aizsardzību, viss. Ciktāl amerikāņiem pie mums ir konkrētas intereses (piemēram, nodrošināt Coca-Cola tirgošanu pēc iespējas plašā, kā arī, jau daudz nopietnākā kontekstā, atrisināt jautājumu par ebreju īpašuma restitūciju) — tas nav atkarīgs no tā, kurš cilvēks saimnieko Baltajā namā, jo komercintereses ir komercintereses un ebreju lobijs Amerikā ir pietiekami spēcīgs, lai to nevarētu neņemt vērā nedz viena, nedz otra no lielajām partijām. Nē, Latvijas iedzīvotājiem nav nekāda iemesla domāt, ka Mita Romnija uzvaras gadījumā kaut kas Amerikas attieksmē pret mums īpaši mainītos. Tas pats jāsaka par viņa kādreizējo apgalvojumu, ka attiecībās ar Krieviju viņš demonstrēšot stingrāku „mugurkaulu”. Reiz nonācis tā dēvētajā Ovālajā birojā, jebkurš kandidāts ir spiests momentā aptvert pasaules ģeopolitikas reālijas, un arī prezidentam Romnijam normālas attiecības ar Krieviju būtu vajadzīgas, kaut vai tāpēc vien, ka Kremlim pieder veto tiesības Apvienoto Nāciju organizācijas Drošības padomē.

Savukārt, ja runa ir par to, kas patlaban notiek Amerikā, tad mati ceļas stāvus vai kļūst sirmi (kura no metaforām katram jums nu patīk labāk) par to, kas ir noticis ar Republikāņu partiju. Lielākoties sākotnējie emigrācijas latvieši (un, protams, arī lietuvieši, igauņi u.tml.) Amerikā bija tīri instinktīvi republikāņu piekritēji, jo prezidents, kurš Baltijas valstis „atdeva” Staļinam, protams, bija Demokrātu partijas pārstāvis Franklins Rūzvelts. Manas mammas tēvs Voldemārs Korsts bija ļoti aktīvs Republikāņu partijas etnisko tautību nodaļā, un bieži vien viņš mani veda līdzi uz dažādiem pasākumiem. Tajā skaitā es klātienē redzēju ceremoniju, kurā otrreiz ASV prezidenta amatā stājās bēdīgi slavenais Ričards Niksons.

Bet tad es pieaugu un sapratu, ka ar republikāņiem kaut kas nav īsti kārtībā, sākot jau ar Ronaldu Reiganu. Tas bija cilvēks, kurš reiz kādā runā apgalvoja, ka koki pasaulē rada vairāk piesārņojuma nekā naftas industrija. Viņa valdība centās Kongresu pārliecināt par to, ka kečups būtu uzskatāms par dārzeni skolas bērnu ēdināšanas kontekstā. Daudzu gadu garumā Reigans pilnībā ignorēja tolaik visnotaļ baiso HIV/AIDS epidēmiju. Viņam piederēja bēdīgi slavenais skandāls par tirgošanos ar Irānu, lai atbalstītu it kā pretkomunistu cīnītājus Nikaragvā. Reigans bija jauks cilvēks, talantīgs runātājs (kā nekā pirms kļūt par politiķi viņš bija aktieris, turklāt aktīvs Demokrātu partijas piekritējs), bet Amerikas iekšpolitikā visnotaļ liela katastrofa.

Taču salīdzinot ar to, kas Republikāņu partiju vada mūsdienās, Reigans (un arī Niksons) bija loģikas un sakarīguma pilnīgākie etaloni. Abos gadījumos Republikāņu partiju pārstāvošajam prezidentam bija jāstrādā ar Demokrātu partijas kontrolētu Kongresu. Abos gadījumos, ja valstij ar finansēm bija grūti, viņi bija gatavi paaugstināt nodokļus, lai arī priekšvēlēšanu laikā solīja tā nedarīt. Salīdzinājuma vajadzībām konstatēsim, ka mūsdienu Republikāņu partijai pēdējo divu gadu laikā ir bijis tikai viens vienīgs mērķis – visam tam, ko uz galda liek Baraks Obama, pateikt nē un viss. Protams, šim vienam mērķim ir arī apakšmērķi. Nē programmai, kas daudz lielākam skaitam amerikāņu nodrošina pirms tam nepieejamu veselības aprūpi. Nē jebkuram plānam, kas kaut minimāli paaugstinātu jebkurus nodokļus jebkuras kategorijas cilvēkiem absolūti jebkurā gadījumā. Ticiet vai nē — nē likumprojektam par lielāka atbalsta sniegšanu tiem cilvēkiem, kuri laikā pēc 11. septembra meklēja bojāgājušos, palīdzēja ar gruvešu novākšanas darbiem un tagad pēc desmit gadiem ir slimi, jo tajā laikā viņi saelpojās visu ko pēc kārtas. Arī tam republikāņi teica nē. Jā domai, ka Amerikas pārvaldes sistēma ir briesmīgs monstrs, bet absolūti un pilnīgi kategorisku nē domai, ka viena no lielākajām problēmām ir nenormāli uzblīdušais „aizsardzības” budžets laikā, kad Aukstais karš ir beidzies un PSRS vairs nepastāv. To nedrīkst aiztikt nekādi.

Un tad vēl ir tie pietiekami daudzie republikāņi, kuri vienkārši, piedodiet, ir idioti. Viņi uzskata, ka pasaule ir 9000 gadus veca tāpēc, ka Bībelē tā esot pateikts. Viņi šaubās vai Obama ir dzimis Amerikā arī pēc tam, kad cilvēks visās iespējamās vietās un visos iespējamos veidos parādīja savu dzimšanas apliecību, kurā bija skaidri redzams, ka viņš ir dzimis Havaju salās (būsim atklāti – pietiekami daudzos gadījumos šīs „pārliecības” pamatā nav nekas cits kā prasts rasisms). Viņi uzskata, ka katram amerikānim ir tiesības mājās turēt veselu arsenālu šaujamieroču, tajā skaitā mašīnpistoli, jo Konstitūcijā tas esot paredzēts (un tas nekas, ka nekas tamlīdzīgs ASV Konstitūcijā nav teikts). Un par visu vairāk viņi pievienojas republikāņu korim par to, ka valsts pārvalde ir baisa un, kā reiz teica viens no idiotu varoņiem, būtu jāsamazina tik tālu, lai to varētu „noslīcināt vannā”. Taču vai tas nozīmē, ka viņi ir gatavi atteikties no sociālā nodrošinājuma, veselības aprūpes, izglītības u.c. maksājumiem, kādus viņi ir izmantojuši visa mūža garumā? Protams, ka nē. Psihologi to sauc par kognitīvo disonansi, kas nozīmē vienlaikus ticēt divām pilnīgi pretējām lietām (valdība ir slikta, bet man patīk viss tas, ko valdība man dod). Es to saucu par idiotismu.

Sekas šai dumjībai ir bijušas tādas, ka Romnijs pēdējo divu gadu laikā, lai iegūtu idiotu balsis, ir bijis spiests mainīt viedokli par pilnīgi un absolūti visu ko pēc kārtas, piedevām atkārtoti un atkal un atkal. Ir bijuši gadījumi, kad viņš vienā teikumā ir pateicis divas pretējas lietas. Tas savukārt nozīmē, ka tie, kuri 6. novembrī par viņu balsos, balsos par absolūtāko kaķi maisā. Vai tas ir tas Romnijs, kurš kādreiz kaismīgi atbalstīja sievietes tiesības aborta un dzimstības jomā, vai tas Romnijs, kurš šīs tiesības kategoriski noliedz? Vai tas ir tas Romnijs, kurš kādreiz teica, ka viņš būs pats labākais politiskais draugs gejiem un lesbietēm, vai tas Romnijs, kurš to noliedz pilnībā? Tas Romnijs, kurš savā štatā izstrādāja gandrīz precīzi to pašu veselības apdrošināšanas programmu, kādu pēc tam valsts līmenī izstrādāja Obama, vai tas Romnijs, kurš ir teicis, ka tāda veida veselības apdrošināšanas programma ir pilnīgi garām un pats pirmais, ko viņš darīs, ja kļūs par prezidentu, būs tās likvidācija? Obama nav bijis perfekts, viņš nav bijis tas Jēzus Kristus, Mahātmas Gandija un Džona Lenona apvienojums, kādu no viņa pirms četriem gadiem gaidīja viņa kaismīgākie atbalstītāji. Taču viņš nav melojis un mainījis viedokli uz pilnīgi katra soļa, kā to ir darījis Romnijs un viņa atbalstītāji. Viņu starpā ir minētie idioti. Viņu starpā ir politiķis, kurš paziņoja, ka gadījumā, ja sieviete izvarošanas rezultātā ir tapusi grūta, tad tā ir Dieva griba un viss. M. Romnijs pateica, ka tā nu nevajadzēja teikt, bet no cilvēka atbalsta neatteicās. Atkārtoju – man ir grūti saprast, kā kaut viens saprātīgs cilvēks būtu gatavs šim dabas bērnam atdot Baltā nama atslēgas. Tas vienkārši būtu pārāk bīstami.

Un nobeigumā — pats galvenais iemesls, kāpēc tas būtu pārāk bīstami. ASV prezidenta pienākumos cita starpā ir tiesnešu izvirzīšana amatam, t.sk. arī Augstākajā tiesā, kur tiesneši dien līdz mūža beigām. Tie bija Republikāņu partijas pārstāvju un it īpaši Džordža Buša jaunākā un dumjākā izvirzītie tiesneši, kuri pērn nosprieda, ka uzņēmums ir cilvēks un tāpēc tam ir tās pašas tiesības piedalīties politiskajā procesā, t.sk. arī ar neierobežotām naudām. Es tomēr gribu, lai nākamos Augstākās tiesas tiesnešus izvirza Obama, nevis Romnijs. Jo uzņēmums nav cilvēks! Jo ātrāk AT savu spriedumu par to mainīs, jo labāk tas būs.

Kārlis Streips

Bilde: Calle

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

3 komentāri to “Kārlis Streips: Par Obamu un tikai par Obamu”
  1. Viesojoties latviešu draudzē Rokvilā sanāca aprunāties ar dažādu paaudžu cilvēkie. Jaunākā gada gājuma balsstiesīgie latvieši atzīst, ka tomēr balsos par Obamu. Vecākā gada gājuma ļaudis gan joprojām vairāk sliecas par labu Romnijam. Ne tik daudz veco republikānisko ieradumu dēļ, cik daudz tāpēc, ka Obama, redz, tomēr nav attaisnojis uz viņu liktās cerības. Ir, protams, arī tādi, kas joprojām svārstās. Gan vietējie, gan arī s arvien vairāk sliecos domāt, ka šajās vēlēšanās liela loma būs tam, cik aktīvi nobalsos dažādas paaudzes… Attiecīgie – jaunie par Obamu, vecākā gadagājuma – par Romniju!

    P.S. Labi, ka Latvijā nevienam nav jādzird visas tās politiskās reklāmas!!!

    • didzis_m saka:

      Interesants un vērtīgs vērojums!

      Un par reklāmām piekrītu. Dažas paskatījos… Akjēzusunallāh, tāda komercija…

  2. vetis saka:

    Bīstams ir tas politiķis, kas maina savas domas tikai viena mērķa labad-dabūt varu

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...