Redzējumi: 2012. gada 1. novembris

ASV ārpolitika un amerikāņu sabiedrības viedoklis

Tuvojoties ASV vēlēšanām, amerikāņu ārpolitikas jautājums pamazām kļūst par aktuālu tematu. Nevienam nav noslēpums, ka pēdējo piecdesmit gadu laikā amerikāņu ārpolitikā ir valdījusi ilgtermiņa konsekvence. Lielākās iekšējās atšķirības izpaudās tad, kad Džordžs V. Bušs kļuva par prezidentu un supermačo stilā centās neapšaubāmi vienpusējā kārtā atjaunot ASV ietekmi pasaulē, iebrūkot Afganistānā un Irākā.

Bušs un neokonservatīvie cerēja iebiedēt visu pasauli, ar amerikāņu militāro spēku gāžot režīmus, kuri tika atzīti par nedraudzīgiem ASV valdībai. Šodien ir skaidri redzams, ka neokonservatīvā politika nav sasniegusi pašas nosprausto mērķi. Tā vietā, lai iebiedētu visu cilvēci, šī politika pārveidoja ASV varas lēno lejupslīdi straujā lejupslīdē. 2008. gadā Obama kandidēja vēlēšanās ar solījumu pavērstu politiku pretējā virzienā. 2012. gadā viņš apgalvo, ka solījums ir izpildīts un attiecīgi neokonservatīvo nodarītais kaitējums ir novērsts.

Taču vai viņš novērsa kaitējumu? Vai viņam vispār bija iespēja novērst šo kaitējumu? Es par to šaubos. Taču mans mērķis šeit nav aplūkot, cik veiksmīga vai neveiksmīga pašlaik ir amerikāņu ārpolitika. Es vēlos aplūkot, ko par to domā amerikāņu tauta.

Vissvarīgākais elements šī brīža amerikāņu sabiedrības skatījumā uz ārpolitiku ir šaubas un skaidrības trūkums. Svaigas sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka pirmo reizi vairākums amerikāņu uzskata Buša veiktās militārās intervences Tuvajos Austrumos par kļūdu. Šie cilvēki visdrīzāk uzskata, ka ASV zaudējusi daudz naudas un daudzu karavīru dzīvības, taču sasniegtais rezultāts viņiem šķiet negatīvs.

Viņu uztverē Irākas valdība ir tuvāka savā noskaņojumā un politikā Irānas valdībai, nevis ASV. Viņu skatījumā Afganistānas valdība ir ļoti nestabila — armijā ir iefiltrējušies pietiekami daudz talibu atbalstītāju, lai viņi šautu uz tiem amerikāņu karavīriem, ar kuriem kopā viņi strādā. Viņi vēlas, lai ASV karavīri dotos mājās 2014. gadā, kā tas ir solīts. Taču viņi netic tam, ka, karaspēkam atstājot šo valsti, tur pie varas būs stabila valdība, kura ir kaut kādā mērā draudzīga pret ASV.

Zīmīgi ir tas, ka debatēs starp diviem ASV viceprezidenta amata kandidātiem demokrāts Džo Baidens sparīgi apgalvoja, ka uz Irānu amerikāņu karavīri netiks sūtīti. Un republikānis Pols Raians teica, ka neviens viņa partijā nedomā sūtīt turp karaspēku. Abi viņi varbūt stāstīja, bet varbūt nestāstīja patiesību par savām pozīcijām. Šeit ir jāpievērš uzmanība tam, ka gan vienam, gan otram šķita — jebkurš drauds sūtīt turp sauszemes karaspēku negatīvi ietekmētu partijas izredzes gūt vēlētāju atbalstu.

Kas tad īsti būs tālāk? Tas ir patiešām vislielākais jautājums. Tie cilvēki, kuri apgalvo, ka ASV intervences bija kļūda, nekādā gadījumā nav gatavi pieņemt ideju, ka ASV nebūtu jāturpina uzturēt vai pat jāpaplašina savi militārie spēki. ASV Kongress turpina balsot par budžetiem Pentagonam, kuri ir lielāki, nekā pats Pentagons ir prasījis. Daļēji tas tā ir tāpēc, ka likumdevēji vēlas saglabāt darba vietas ar bruņotajiem spēkiem saistītās sfērās. Taču tas ir arī balstīts uz mītu par ASV kā lielvaru, kas joprojām ir emocionāli tuvs un svarīgs gandrīz ikvienam.

Vai nākotnē var prognozēt pakāpeniski lielāku izolacionismu? Kaut kādā līmenī tas tā arī būs. Patiešām, gan galēji kreiso, gan galēji labējo vēlētāju vidū ir cilvēki, kur arvien vairāk uzsver to, ka samazināt ASV militāro iesaistību visā pasaulē ir nepieciešams un arī vēlams. Tomēr pagaidām manā skatījumā šis strāvojums vēl nav kļuvis par spēcīgu kustību.

Tas, ko mēs tiešām varam sagaidīt, ir lēna un klusa, bet tajā pašā laikā ļoti svarīga dažādu ASV sabiedroto grupu pārvērtēšana. Pakāpeniska novēršanās no Eiropas, lai kā arī mēs Eiropu definētu, ir turpinājusies jau ilgu laiku. Eiropa tiek uzskatīta par zināmā mērā “nepateicīgu” par visu to, ko ASV gan ekonomiski, gan militāri tās labā ir paveikusi pēdējo septiņdesmit gadu laikā. Daudziem ASV pilsoņiem šķiet, ka Eiropa nevēlas atbalstīt ASV rīcībpolitiku. Amerikāņu karavīri pašlaik tiek aktīvi izvesti no Vācijas un citā vietām.

Protams, Eiropa ir daudz ko aptveroša vienība. Vai vienkāršajiem amerikāņiem ir atšķirīgi uzskati par Austrumeiropu (bijušajām PSRS valstīm?) Vai par Lielbritāniju, ar kuru ASV it kā esot “īpašas attiecības”? “Īpašās attiecības” ir vairāk britu nekā amerikāņu mantra. ASV atalgo Lielbritāniju, kad tā pakļaujas norādījumiem, savukārt nepaklausības gadījumā atalgojums izpaliek. Un vienkāršie amerikāņi, šķiet, gandrīz nemaz neapjauš par šādu ģeopolitisku saistību pastāvēšanu.

Ar Austrumeiropu ir citādāk. Šeit ir bijis nopietns spiediens no abām pusēm, lai uzturētu ciešas attiecības. ASV pusē valdībai vienmēr ir bijusi interese izmantot Austrumeiropas saites kā pretspēku Rietumeiropas tendencei rīkoties neatkarīgi. Tāpat imigranti no šīm valstīm ir izdarījuši spiedienu, lai paplašinātu šo sadarbību. Taču Austrumeiropa sāk just, ka ASV militārā apņemšanās kļūst vājāka un attiecīgi mazāk uzticama. Tāpat šīs valstis sāk apjaust, ka ekonomiskās saites ar Rietumeiropu, īpaši ar Vāciju, ir tām svarīgākas.

Lielais imigrantu bez dokumentiem skaits ir radījis antagonismu pret Meksiku, un tas sāk nopietni ietekmēt ASV politiku, kā arī grauj teorētiski ciešās ekonomiskās saites ar Meksiku. Attiecībā uz pārējām Dienvidamerikas valstīm — to pieaugošā neatkarīgā ģeopolitiskā stāja ir radījusi neapmierinātību ASV valdībā un satraukumu amerikāņu sabiedrībā.

Runājot par Āziju, jāpiezīmē nicīgo attieksmi pret Ķīnu, kas kļūst arvien izplatītāka, neskatoties uz ASV valdību (gan demokrātu, gan republikāņu) centieniem šo tendenci iegrožot. Ķīniešu kompānijām tiek liegts investēt noteiktās jomās ASV — pat tādās, kurās Lielbritānija ir devusi zaļo gaismu.

Visbeidzot ir arī Tuvie Austrumi — reģions, kurš ir ASV rūpju centrā. Tāpat kā Dienvidamerikā, arī šeit valdība ir neapmierināta ar tās ierobežotajām izvēlēm. No Izraēlas puses ir nepārtraukts spiediens darīt kaut ko vairāk, lai gan nevienam nav īsti skaidrs, ko nozīmē “vairāk”.

Atbalsts Izraēlai kopš 1967. gada, ja ne ilgāk, ir bijis ASV ārpolitikas stūrakmens. Tikai nedaudzi uzdrošinās to apstrīdēt. Taču šie “daži” sāk gūt atklātāku atbalstu no militāro struktūru cilvēkiem, kuri apliecina, ka Izraēlas politika kaitē ASV militārajām interesēm.

Vai visaptverošais atbalsts Izraēlai turpināsies bez izmaiņām turpmākos desmit vai divdesmit gadus? Es par to šaubos. Izraēla var izrādīties pēdējā ASV emocionālā apņemšanās, kas izgaisīs bez pēdām. Jebkurā gadījumā nav šaubu par to, ka tai pienāks gals.

Varbūt līdz 2020. gadam, bet pilnīgi noteikti līdz 2030. gadam ASV ārpolitikā sāks pieņemt realitāti — to, ka ASV nav vienīgā visvarenā lielvalsts, bet gan tikai viens no daudziem ģeopolitiskās varas īpašniekiem. Skatījuma pārmaiņas nāks no attīstības vienkāršo amerikāņu viedokļos — viņi turpinās arvien lielāku uzmanību pievērst paši savai ekonomiskajai labklājībai, nevis problēmām ārpus ASV robežām. “Amerikāņu sapnis” piesaista arvien mazāk un mazāk ne-amerikāņus, un attiecīgi šis sapnis atgriezīsies pašas ASV iekšienē.

Imanuels Valeršteins

(c) Autortiesības pieder Imanuelam Valeršteinam, materiāla izplatītājs ir Agence Global. Ar jautājumiem par tiesībām un atļaujām, to skaitā arī attiecībā uz tulkojumiem un publicēšanu nekomerciālos nolūkos, sazinieties ar rights@agenceglobal.com, vai pa telefoniem 1.336.686.9002 un 1.336.286.6606. Šos tekstus drīkst lejupielādēt un pārsūtīt elektroniski ar nosacījumu, ka tajos nekas netiek mainīts un ir iekļauta šī informācija par autortiesībām. Lai sazinātos ar autoru, izmantojiet e-pasta adresi immanuel.wallerstein@yale.edu.

Bilde: SurfaceWarriors

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...