Latvijas 47%
Divi pavisam svaigi pētnieciskās žurnālistikas projekta Re:Baltica raksti: Kristīnes Rizgas “Latvijas “Veiksmes” stāsta slēptā puse” un Ingas Spriņģes salīdzinājums starp divām daudzbērnu ģimenēm – Šleseriem un Apfelbergiem.
Pirmkārt, interesants un gaidīts pavērsiens Latvijas žurnālistikā.
Otrkārt, lasot rakstus, uz brīdi pagaisa pārdomas par Latvijas teju regresīvo nodokļu sistēmu, taupības politiku un pieaugošo sabiedrības noslāņošanos. Drīzāk ieinteresēja pavisam vienkāršs jautājums – kas ir tā ētiskā mācība, kas spēj attaisnot šo mūsu teju šizofrēnisko eksistenci? Kādreiz nabagus varēja mierināt ar “tie pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie.” Pavisam nesen mums bija kaut kāda versija par “no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām”. Kā mēs dzīvojam tagad, post-ideoloģiju un post-sazin-kā-vēl laikmetā? Sociālā darvinisma laiks it kā esot pagājis. Bet varbūt Latvijā ideja, ka materiāla labklājība ir gara stiprības un morālas uzvedības likumsakarīga sekas, tikai sāk nostiprināties? Vai drīz liksim vienādības zīmi starp “labs cilvēks” un “turīgs cilvēks”? Vai mēs demoralizējam “nabagus”, tos sliņķus un dzērājus, Mita Romnija 47% cilvēk-atkritumu? Nē, nu patiešām – kas ir tas, kas mums ļauj vēja mierā pieciest šādu nevienlīdzību?
Ieva
Ieva: Šobrīd studēju kultūras un sociālo antropoloģiju, bet iepriekš politikas zinātni. Saucu sevi par absolūtu teorijas cilvēku un dažkārt pamanos apgalvot, ka neinteresē ne cilvēki, ne politika. Bērnībā sapņoju, ka kādreiz veidošu populārzinātniskas filmas par dinozauriem. Sapnim pa daļai ticu vēl šodien, tikai tagad populārā zinātne būtu par to, kā mēs veidojam kopienas un sabiedrības, vistiešākajā nozīmē esam un iemiesojam savu fizisko un sociālo vidi.
Follow Me:
Lasot Twitterī dažu izteikti labēju uzskatu pārstāvju retoriku rodas iespaids, ka viņi cilvēka vērtību mēra pēc materiālās labklājības.