Nobela Miera prēmijas blefs

Saglabājiet mieru. Šo zīmīti jums iedeva gaisa trauksmes uzraugs. Nogulieties zemē un dariet, ko viņš liks.
(Kurts Vonnegūts)

Es esmu muļķis. To es vēlos pateikt uzreiz, atklāti un tieši. Raugiet, es ilgus gadus biju domājis, ka Nobela Miera prēmiju piešķir par tiešām lieliem nopelniem miera veicināšanā pasaulē. Tā vismaz bija iecerējis nelaiķis Alfrēds Nobels. Savā testamentā viņš bija norādījis, ka prēmiju jāpiešķir par izcilāko ieguldījumu tautu brālības stiprināšanā un bruņošanās samazināšanā.

Un nē, viņš nedomāja vis kaut kādus padomju stila murgus par draudzīgām republikām un muldēšanu par atbruņošanos vienlaicīgi ar kodolraķešu modernizēšanas plāniem.

Nobels vēlējās, lai visnotaļ apjomīgais prēmijas žūksnis tiktu cilvēkam, kuram šī nauda palīdzēs turpināt iesākto darbu pie faktiskas miera veicināšanas pasaulē. Nekādas militārās intervences un tamlīdzīgi neoliberālie jociņi — pavisam īsta atbruņošanās un mīlestība pret tuvāko. Nolieciet malā visas NATO stratēģijas Afganistānā un pārlasiet Kalna sprediķi, ja esat piemirsuši, ko tādas lietas nozīmē!

Diemžēl izskatās, ka Nobela komiteju ir okupējuši ciniski šmurguļi ar visnotaļ švaku humora izjūtu. Nobela Miera prēmija Eiropas Savienībai? Paldies par diviem eirocentiem katram eiropietim — un ko jūs tagad sagaidāt no mums? Vai man tās savas monētiņas ieskaitīt Amnesty International kontā? Tad jau labāk varējāt noziedot pāris gramus marihuānas visiem Eiropas valstu politiķiem, efekts būtu tiešāks un spēcīgāks. Miers prātā un miers politiskajos lēmumos.

Tas ir tiesa, ka Eiropas Savienības ideja un izpildījums zināmā mērā garantēja to, ka šeit sešdesmit gadus nav bijis karš. Tas ir labi. Bet vai tas būtu kāds izcils sasniegums — ka mēs vairs negriežam cits citam rīkli dažādu abstraktu interešu vārdā?

Turklāt tā ir pagātne. Neko tālu no bezjēdzīgas villošanās Eiropa šodien nav. Nedēļu pirms šmurguļu lēmuma par Eiropas Savienības prēmēšanu Grieķijas galvaspilsētā Atēnās tika dedzināti Vācijas karogi. Kā tāds savdabīgs sveiciens Angelai Merkelei — sveika, grieķiem naidīgās valsts pārstāve! Varam nešaubīties, ka situācija būtu līdzīga, Merkelei viesojoties Spānijā, Portugālē vai Īrijā. Šādi izskatās perfekts miers, tagad mēs to zinām. Citi gan to sauktu par klusumu pirms vētras.

Grieķijas parlamentā šodien sēž neonacisti, Ungārijā — fašisti. Itālijā šo vājprāšu komrādi rosina šaut uz bēgļu laivām, kuras piestāj viņu krastos. Tas viss, protams, tiek darīts miera vārdā. Katram mieru mīlošam pilsonim ir skaidrs, ka bēgļi ir absolūts ļaunums. To apzinājās arī eirokomisāre Sesīlija Malmstrēma, kura savulaik slēdza īpašu vienošanos ar mieru ļoti mīlošo Muamaru Kadafi — naudiņa jums, drošība no bēgļiem mums. Un visi laimīgi. Protams, izņemot pašus bēgļus, bet vai tad kādu interesē viņu liktenis…

Gluži tāpat kā romu tautības cilvēku liktenis. Deviņi no desmit romu tautības cilvēku Eiropas Savienībā dzīvo zem nabadzības līmeņa. Dažādās Eiropas valstīs viņus vajā policija un citas varas institūcijas. Liela daļa viņu bērnu neiet skolā.

Tagad viņiem katram pienākas pa diviem eirocentiem. Un miers virs Eiropas, un cilvēkiem labs prāts. Tie eirocenti noteikti būs liels atspaids arī 25% grieķu, kuri šodien ir bez darba.

Mēs zinām arī to, ka liels ieguldījums mieram visā pasaulē ir kodolieroči. Tādi ir arī Eiropā. Lielbritānija un Francija nevēlas no tiem atteikties, jo bez šādiem ieročiem miers Eiropā tiešām nebūtu iespējams. Mums taču kuru katru brīdi var uzbrukt Irāna! Vai arī mūs sāks bombardēt Putins!

Un tagad gan Eiropa, gan arī visa pasaule ir guvusi apstiprinājumu, ka pat demokrātija ir drauds mieram. Kāpēc gan citādi Nobela komiteja izvēlētos piešķirt Eiropas Savienībai Miera prēmiju tieši brīdī, kad troikas (Valūtas fonda, Pasaules Bankas un Eiropas Komisijas) iecelti tehnokrāti vairākās valstīs aizstāj demokrātiski ievēlētus pārstāvjus? Birokrāti, kuri rūpējas par stabilitāti — patiešām, kur gan mēs rastu stingrāku pamatu mieram.

Un, protams, stroķi. Bez šaujamieročiem miers nav iespējams. To saprot katrs cienījams homo sapiens sugas vīriešu kārtas pārstāvis (sievietēm šeit nav teikšana, jo viņas pat neatšķir drošinātāju no gailīša). Tieši tāpēc Eiropas Savienības pamatlikumā ir norādīts, ka “dalībvalstis apņemas pamazām uzlabot savu militāro kapacitāti”. Kariņam un piščikiem būs būt, bez pif paf un bum bum miers nav iespējams. Skaidra lieta.

Skaidra gan. Tikai nezin kāpēc šo brīnišķīgo, mieru nesošo savienību jau tuvāko gadu laikā apsver pamest Lielbritānija. Kopumā vairāk tiek runāts par to, kurām valstīm būtu jāpamet savienību — un arvien mazāk par tām, kurām būtu jāpievienojas.

Pamazām atklājas blefs. Vienotās Eiropas blefs. Sākotnējā doma par vienlīdzīgām dalībvalstīm, kuras brīvprātīgi sadarbojas demokrātiskā ietvarā un kopīgu ekonomisko interešu vārdā, ir pārvērtusies par reālu “divu ātrumu” Eiropu. Eiropas ziemeļi pret Eiropas dienvidiem. Konflikts ir acīmredzams. Nē, patiešām, neviens vēl nešauj — bet vai tad mūsdienās karadarbība nenotiek arī caur ekonomiku?

Kāds asprātis tviterī, komentējot Miera prēmijas piešķiršanu, rakstīja sekojošus vārdus — Nobela balvu literatūrā ir jāpiešķir Nobela komitejai par to, kā viņi ar halucinatoriska reālisma palīdzību ir spējuši apvienot mītu, vēsturi un mūsdienas.

Laikam savus divus eirocentus tomēr piešķiršu šim cilvēkam. Ko gan citādi es ar to naudu iesākšu?

Es esmu muļķis. Es joprojām ticu, ka ir iespējama no kodolieročiem brīva pasaule. Es joprojām ticu, ka konfliktus ir iespējams atrisināt bez militārām intervencēm. Es joprojām ticu, ka demokrātiju ir iespējams attīstīt bez ārvalstu okupācijas.

Vai pasaule nebūtu jaukāka, ja muļķi būtu vairākumā? Skaidrs ir viens — Nobela komitejā muļķu noteikti nav.

Bilde: otodo

Didzis: Man vairāk patīk jautājumi, nevis atbildes. Man vairāk patīk kustība, nevis stabilitāte. Man vairāk patīk pārsteigumi, nevis ieplānotais. Man vairāk patīk nezināmā nākotne un neskaidrā pagātne, nevis faktiskā šodiena. Nav nekāds brīnums, ka esmu demokrātijas piekritējs. Un tajā pašā laikā – arī kritiķis.skatīt