Redzējumi: 2012. gada 12. augusts

Pussy Riot – varones, kuras paši esam izdomājuši

Nu jau šķiet, ka meiteņu pankgrupa Pussy Riot ir kļuvusi par pasaules mēroga slavenību. Par viņām raksta un runā, viņas ienīst un aizstāv. Lai nu kā, bet atpazīstamības grupas dalībniecēm netrūkst. Arī Latvijā par meitenēm zina un, ņemot vērā mūsu intelektuālo un politisko aprindu saspringtās attiecības ar Putina režīmu, ir pilnīgi dabiski, ka Pussy Riot lieta ir satraukusi Latvijas sabiedrību. Vai notikumi ap šo grupu ir uzmanības vērti? No vienas puses – ir ļoti grūti apšaubīt šīs prāvas prettiesiskumu un angažētību. Krievijas Federācijas krimināllikuma 213. pants patiešām paredz līdz pat septiņiem gadiem ilgu cietumsodu par huligānisku rīcību. Taču pantam ir arī komentāri, no kuriem viens paredz kriminālatbildības pielietošanu tikai tādos gadījumos, kad tiek izmantoti ieroči, bet ceturtais panta komentārs nosaka kriminālatbildību arī par rupjiem sabiedriskās kārtības traucējumiem. Kādam varētu šķist, ka šie divi komentāri būtībā ir pretrunīgi, jo, kā var piespriest septiņu gadu cietumsodu par huligānismu, ja tādu pašu sodu attiecina arī uz korupciju, netīšu slepkavību un izvarošanu bez letālām sekām? Tikpat loģiski ir nocirst roku par zādzību kādam bērnelim-bezpajumtniekam, kurš bada dzīts ir nočiepis ābolu. Lai gan viss ir pēc likuma, tomēr paliek nepatīkams rūgtums. Visiem interesentiem ir iespēja iepazīties ar prāvas materiāliem internetā, lai varētu izdarīt savus secinājumus par tiesnešu objektivitāti un prāvas atklātību. Protams, tam visam ir nozīme tad, ja mēs tomēr mēģinām pieturēties pie juridiskām normām un nejaukt tieslietu sistēmā tādus jēdzienus kā morāle un ticība, un Dieva zaimošana.

Protams, šī lieta ir interesanta. Par to var rakstīt skatoties uz to no dažādiem aspektiem – var aplūkot varas un baznīcas sapludināšanu Krievijā; var analizēt, kāda vieta krimināllikumā tiek atvēlēta morālei; var rakstīt arī par to, vai mēs nenovērtējam (vai varbūt pārvērtējam) sekulārisma līmeni sabiedrībā. Bet šoreiz gribētos parunāt par to, kā Latvijā tiek uztverta Pussy Riot lieta. Tā kā mums pēdējā laikā patīk vākt parakstus, jau ir izveidota petīcija , kas aicina cilvēkus nosodīt tiesas prāvu un atbrīvot mākslinieces. Par Pussy Riot raksta populārās blogu platformās, kur grupas dalībnieces tiek sauktas par meitenēm, „kuras satricināja Krieviju”. Vai tiešām?

Šķiet, ka Pussy Riot lietā mēs vairāk redzam to, ko gribam redzēt, nevis to, kas patiesībā ir. Ilūzija izskatās aptuveni šādi – apspiestajā, tumsonīgajā un autoritārajā Krievijā jaunas un gudras meitenes uzdrošinājās stāties pretī valsts un baznīcas monolītajam veidojumam un satricināja valsti līdz tās pamatiem. Kas notiek tālāk, vairs nav tik svarīgi. Galvenais ir varoņu tēls, kuru esam izveidojuši savā apziņā. Komjaunietes, sportistes un skaistules vietā nu ir opozicionāre, studente un feministe. Pilns komplekts. Bet vēl pirms apbrīnot meiteņu feminismu un drosmi, un rakstīt, ka Krievijā (un vispār jebkurā post-padomju valstī) „Nav pieņemama doma par spēcīgām sievietēm ar politisku viedokli, kuru tās izsaka šādā skandalozā veidā.” varētu ielūkoties internetā un iepazīties ar Pussy Riot agrākajiem sasniegumiem feminisma cīņas laukumā. Tātad, cīņas ir sekojošas:

1) Akcija Maskavas lielveikalā, kur viena no meitenēm ir mēģinājusi ievietot savos dzimumorgānos saldētu cāli.

2) Akcija Bioloģijas muzejā – trīs pāru grupveida sekss, kas, kā to skaidroja akcijas dalībnieki, ir iecerēts kā protests pret Dmitriju Medvedevu.

3) Akcija Kristus Glābēja Katedrālē, kur meitenes dziedāja panku lūgšanu un kas atnesa viņām vispasaules slavu.

Ja šādas pēc noderīguma un piedienīguma apšaubāmas aktivitātes apzīmē jēdzienu „feminisms”, tad nav brīnums, ka attieksme pret feministēm Krievijā ir tāda, kāda tā ir. Man ir jāatzīst, ka es neesmu eksperte feminismā, varbūt tāpēc es nesaprotu, kādēļ Pussy Riot meitenes tiek sauktas par feministēm. Ko viņas ir izdarījušas, lai uzlabotu sievietes stāvokli Krievijā? Vai kādai no meitenēm ir kāds spilgts un atklāts raksts par sieviešu diskrimināciju darba tirgū? Vai viņas darbojas organizācijās, kas cīnās pret vardarbību ģimenē un seksuālo paverdzināšanu? Kādā veidā sekss muzejā un lēkāšana baznīcā palīdzēs Krievijas sievietēm? Kā panku lūgšana apgaismos iedzīvotājus un liks viņiem iziet uz ielām un protestēt pret Putinu? Feministes? Opozicionāres? Drīzāk politiskās oportūnistes ar noslieci uz provokatīvu mākslu. Tas, protams, neliedz šīm sievietēm tiesības uz taisnu un objektīvu tiesu. Iestāties par taisnīgu tiesu nebūt nenozīmē automātiski atbalstīt visas Pussy Riot izdarības un uzskatīt viņas par varonēm.

Mani pārsteidz aicinājums parakstīties pret to, lai meitenes saņemtu cietumsodu par politiskajiem uzskatiem. Ja jau viņas ir parādījušās uz politiskās skatuves (un visai savdabīgā veidā), tad viņām ir arī jāsaņem drosme izturēt spriedzi, aizvainojumus vai pat netaisnu cietumsodu. Galu galā, nekas netraucēja Nelsonam Mandelam būt par Dienvidāfrikas un arī pasaules varoni, atrodoties cietumā. Ja atmiņa neviļ, tad pirms simts – simts piecdesmit gadiem opozicionāri nebaidījās ne cietuma, ne nāvessoda. Varbūt tāpēc, ka pārstāvēja vairāk tieši ideju, nevis sevi? Vai arī es maldos un tieši tā tagad izskatās īstie varas pretinieki? Pirms pusotra gadsimta protests izpaudās, piemēram, kā atentāts pret imperatoru vai augsti stāvošiem ierēdņiem, bet tagad – kā cālis starp kājām? Šķiet, ka izteiciens „vēsture atkārtojas divreiz, vienreiz kā traģēdija, otrreiz kā farss” ir sasodīti vietā.

Aizstāvēt jebkura cilvēka tiesības uz taisnu tiesu, būt par likumu ievērošanu un tiesu objektivitāti ir viena lieta. Aizstāvēt Pussy Riot dalībnieces kā feministes un īstas opozicionāres – pavisam cita. Viņas nav pelnījušas šādus nosaukumus. Spriežot pēc viņu darbībām, viņas drīzāk ir izslāpušas pēc uzmanības, nevis demokrātijas un dzimtes izvēles brīvības.

Marija Asseretskova

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

6 komentāri to “Pussy Riot – varones, kuras paši esam izdomājuši”
  1. Ieva Vītola saka:

    Attentionseekeri Yoko un John būtu labāk vākuši stāstus, kas spilgti un atklāti runā par kara šausmām, nevis vāļājušies pa baltiem palagiem klātu un fotogrāfu ielenktu gultu. Bet, ja nopietni, tad man kā materiālistei vairāk interesē, nevis tas, ko meitenes vēlējās panākt vai tas, kas viņas patiesībā ir, bet gan kādu reakciju rada viņu darbība, kāda ir viņu funkcionālā loma šajā stāstā.

  2. Ieva Vītola saka:

    Attentionseekeri Yoko un John būtu labāk vākuši stāstus, kas spilgti un atklāti runā par kara šausmām, nevis vāļājušies pa baltiem palagiem klātu un fotogrāfu ielenktu gultu. Bet, ja nopietni, tad man kā materiālistei vairāk interesē, nevis tas, ko meitenes vēlējās panākt vai tas, kas viņas patiesībā ir, bet gan kādu reakciju rada viņu darbība, kāda ir viņu funkcionālā loma šajā stāstā.

  3. Santa saka:

    Grupveida seksa akcija “Pisies par lācēnu” bija Artgrupas Voina akcija, ar kuru Pussy Riot, protams, ir saistītas. Voina sevi un savu darbību pozicionē kā laikmetīgās mākslas formu un saņem arī dažādu laikmetīgās mākslas festivālu grand prix. Līdz ar to tas, kas šeit tiek nosaukts par “bezjēdzīgām izdarībām” pirmkārt ir uztverams kā māksliniecisks, nevis politisks žests, lai gan robežas starp abiem kļūst arvien nedefinējamākas. Var iebilst, ka cālis starp kājām nav nekas, hm, māksliniecisks, taču liellopu iekšorgānu stuķēšana sievietes dzimumatverēs jau pirms vairāk kā 50 gadiem tika izspēlēta kā performatīvs rituāls Vīnes akcionista Hermaņa Ničes mākslas simpozijos. Tādēļ neizpratne par šādām protesta formām man šķiet dīvaina – pret absurdu jācīnās ar absurdu, un putiniskajā Krievijā attiecīgo ļaužu pacietība ir nokaitēta tiktāl, ka sociāli pieņemamākas protesta formas būtu vēl lielāks farss.

  4. man gribētos teikt, ka šī lieta nav satraukusi Latvijas sabeidrība. varētu pat teikt, ka mēs esam remdeni.

  5. Rakstā visai nejaukā veidā izmantoti apšaubāmi retoriskie paņēmieni, lai izpludinātu fokusu un novirzītu uzmanību uz nerelevantām tēmām, piebeidzot nesākto analīzi ar vāji slēptu apsaukāšanos.

    Ja autorei ir svešas vai subjektīvi nepieņemamas radikālās mākslas vai tiešās rīcības idejas, varbūt ir vērts iedziļināties, nevis argumenta līdzsvara panākšanai atsaukties uz sabiedrībā valdošiem aizspriedumiem un stereotipiem, piebeidzot akcijas ideju ar klasisko ad hominem kļūdu.

  6. ziniet, ja “pežu dumpja” izdarības var nosaukt par mākslu, tad piedirstas bikses ir šedevrs

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...