Redzējumi: 2012. gada 10. jūlijs

Glābējsilītes un vainas apziņas smagums

Tikko dzimis bērns nespēj runāt. Viņš nespēj sagādāt sev pārtiku vai paglābties no briesmām. Tāpēc cilvēka ķermenī ir iebūvēta hormonu sistēma, kas nodrošina rūpes par bērnu laikā, kad viņš ir pilnībā neaizsargāts. Ja cilvēks paņem rokās mazuli, viņa ķermenī nekavējoties izdalās oksitocīns. Turklāt tas notiek neatkarīgi no tā, vai jūs esat bērna bioloģiskais vecāks. Oksitocīns ir tas hormons, kura ietekmē jūs atmaigstat, piedzīvojat labsajūtu un izjūtat mieru. Un attiecīgi jums rodas siltas jūtas pret bērnu.

Tas ir labi. Taču reizēm šis izjūtas nav pietiekamā līmenī. Un te nu parādās tā sauktās glābējsilītes, kuru saknes ir meklējamas viduslaikos. Tā ir lūka slimnīcas sienā, kur jūs droši un anonīmi varat pārlikt atbildību par bērnu uz labi ieeļļotas sistēmas pleciem. Šī lūka pati par sevi jau iedrošina, ka viss būs labi.

Taču šis temats tiek plaši apspriests tagad, jo ANO Bērna tiesību komiteja ir nule kā paudusi kritiku pret glābējsilīšu sistēmu. Komiteja uzskata, ka katram bērnam ir tiesības uz savu identitāti un bioloģisko izcelsmi – un šīs tiesības bērniem, kuri anonīmā kārtā nonāk šajās lūkās, tiek atņemtas.

Vairākas Eiropas Savienības valstis ir ieviesušas glābējsilītes tieši pēdējās desmitgades laikā. Mediji visā Eiropā ziņo, ka šādā veidā ir izglābtas vairāk nekā 400 bērnu dzīvības. Publiskajā telpā izskan dažādu pušu viedokļi, gan par, gan pret glābējsilītēm, un visi apgalvo, ka tieši viņi aizstāv bērnu intereses.

Tomēr jāatzīst, ka šis jautājums ir daudz plašāks. Nav pareizi nosodīt to, ka kāds pamet savu bērnu – ne sociālā, ne morālā, ne arī politiskā ziņā. Visā cilvēces pastāvēšanas laikā ir bijuši bērni, par kuriem dažādu iemeslu dēļ rūpējas nevis viņu bioloģiskie vecāki, bet citi pieaugušie. Daudzās valstīs šodien pastāv adopcijas sistēma, kura juridiskā nozīmē ir kļuvusi par kaut ko pašsaprotamu.

Kā izskatās situācija tajās valstīs, kur pastāv glābējsilītes? Zīmīgi, ka daudzas no šīm valstīm ir vai nu izaugušas no sociālistiskas sistēmas, vai arī tās ir raksturojis stiprs katoļu tradīciju gars. Šādās situācijās rodas saspēle starp atbildību un vainas apziņu. Pirmajā valstu grupā ir dziļi nostiprinājusies doma, ka valsts uzņemas atbildību, savukārt otrā dominē uzskats, ka bērnus radīt drīkst tikai un vienīgi laulības ietvaros. Šādas konvencijas rada normas, kuras neļauj izskatīt konkrēto jautājumu pēc būtības.

Mēs labi zinām, ka bērnus neatnes stārķis, lai gan reizēm šķiet, ka mēs tam ticam. Bērni rodas procesā, kurš bija tāds pats arī viduslaikos – gluži kā glābējsilītes. Un līdzko mēs sākam runāt par cilvēka seksualitāti, viss pēkšņi kļūst daudz sarežģītāks. Ar seksu ir saistīta vara un pašsaprotamais jautājums par to, kuram no iesaistītajiem ir vairāk tiesību uz savu ķermeni un savu ”nē”.

Lai nonāktu līdz veselīgai seksualitātei, ir nepieciešams skaidri izpētīt varas perspektīvu. Mēs visi darbojamies patriarhālā sabiedrībā, kurā tai sievietei, kuras bērns ir nonācis glābējsilītē, ir vai nu atņemtas tiesības uz savu ķermeni (jo viņa nezināmu iemeslu dēļ visticamāk ir piedzīvojusi neplānotu un/vai negribētu grūtniecību), vai arī viņai ir atņemtas tiesības paturēt savu bērnu. Tā kā bērns attiecīgajām institūcijām tiek nodots pilnīgi anonīmi, nav nekādu iespēju noskaidrot statistiku par to, kādi cilvēki pamet šos bērnus, no kurienes viņi nāk un kas ir noticis pirms bērna pamešanas. Lūk, tāda ir pamatproblēma – ka bērna labklājība tiek nostādīta augstāk par to sievieti, kura ir šo bērnu radījusi. Un šai sievietei nemaz netiek dota iespēja saņemt palīdzību, kas patiešām risinātu viņas dzīves dilemmu. Viņa saņem tikai ātru izeju no akūtas situācijas, taču neviens viņai neplīdz izvairīties no šādām situācijām nākotnē. Jā, ir arī situācijas, kad bērns ir gan gribēts, gan plānots, bet tradīcijas un konvencijas nostājas pret vecākiem. Glābējsilīšu sistēmā tiek apslāpēts feministiskais dialogs, kas ir nepieciešams diskusijām par to, kāda varētu izskatīties ģimene un vecāki ārpus pašreizējās normas.

Institucionālā komunikāciju sistēma uzgrūž pēc iespējas lielāku vainas daļu sievietei. To apstiprina, piemēram, vēstules, kuras atrodas glābējsilītēs Vācijā – ar ievadvārdiem ”Dārgā atradeņa māte” (http://www.bbc.co.uk/news/magazine-18585020). Jāņem vērā, ka jēdziens ”māte” ir ne tikai piesaistīts vienam dzimumam, bet ietver sevī arī morālu atbildību, mātišķumu – cilvēks tātad pieņem sociālu un morālu lomu, nevis tikai piedzemdē bērnu. Lai izvairītos no pārlieku lielas morālas vainas apziņas uzgrūšanas sievietei, iepriekšminētās vēstules varētu adresēt, piemēram, ”bērna autoram”.

Sabiedrības normas un mentalitāte ir stabilas struktūras, izmaiņas kurās prasa ilgu laiku. Taču kaut kādā punktā visiem ir jāuzņemas kolektīva atbildība, lai mainītu to varas struktūru, kura neapšaubāmi sniedz plašāku brīvību un pašnoteikšanos vienai indivīdu grupai salīdzinājumā ar citu. Tas, ka rietumumvalstu sabiedrības vada patriarhālas struktūras, nav nekas jauns. Sievietēm sociālos, politiskos un sabiedriskos kontekstos tiek piešķirtas otršķirīgas un ar mazāk varu apveltītas pozīcijas nekā vīriešiem. Tomēr glābējsilīšu jautājumu ir jāskata ne tikai kā dzimumu varas jautājumu – ir jāvēršas arī pie nākamās paaudzes.

Sabiedrības lielākā atbildība ir šīs paaudzes izglītošana. Skolai ir jāgarantē, lai notiktu aktīvs dialogs par seksualitāti un negribētām grūtniecībām ar visiem bērniem neatkarīgi no viņu sociāli ekonomiskās šķiras piederības, kā arī etniskās vai reliģiskās piederības un dzimuma.

Visiem pieaugušajiem ir jānodrošina plašs dialogs ar jauniešiem, jāuzklausa viņus un jārūpējas, lai viņi nekad nezaudētu savu pašapziņu un pašvērtības izjūtu. Kontracepcijas līdzekļu pieejamībai, lietošanai, kā ar diskusijām par tiem jābūt obligātām. Runa šeit gan nav tikai par praktisku pielietošanu. Tas viss ir jāsavieno ar aktīvu dialogu par katra cilvēka tiesībām uz savu ķermenu un katra tiesībām uz savu ”nē”. Šādām sarunām jābūt pašsaprotamām arī mājās un vienaudžu vidū ar mērķi, lai gan zēni, gan meitenes, gan jauni vīrieši un jaunas sievietes visi sasniegtu vienlīdzīgu līmeni.

Jo šaubu nav – kamēr mēs ļausim vienam dzimumam dominēt pār otru, mēs nekad neatbrīvosimies no tādām sistēmām kā glābējsilītes. Un mēs nolemsim sevi bezjēdzīgai nodarbei. Proti, uzmest mēslu kaudzei karoti putukrējuma un ticēt, ka problēma nu ir atrisināta.


Karīna Milde

mākslas zinātniece no Norčēpingas (Zviedrija),
Rīgas sadraudzības pilsētas

Bilde: Calle

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...