Redzējumi: 2012. gada 6. jūlijs

Demogrāfija, aborti un Parādnieks

Tā jau sanāk, ka dzimstības palielināšanas tēma visu laiku iet roku rokā ar abortu tēmu. Arī Latvijā Saeimas demogrāfijas lietu apakškomisija rosīgi aģitē par stingru „nē” abortiem un par viennozīmīgu „jā” jaundzimušajiem bērniem.

Šķiet, kas tajā tik slikts? Aborts nebūt nav vienkārša operācija, un tā atstāj ilglaicīgas sekas sievietes veselībai, bet bērni mums ir vajadzīgi ne tikai kā mūsu nākotne šo vārdu cēlākā nozīmē, bet arī (cik prozaiski) – kā nākamās darbarokas, nodokļu maksātāji un to sociālo grupu, kuri nespēj uzturēt sev pašas, apgādnieki. Un, protams, arī mūsu dārgās valdības apgādnieki.

Bet nez kāpēc apakškomisijas ar Imantu Parādnieku priekšgalā izvēlētās darba metodes izraisa ne tikai šaubas par tās darbības pareizumu, bet arī dziļu nepatiku, starp citu arī jauno sieviešu vidū, kuras ir potenciālas mammas un apakškomisijas darbība, pirmkārt, skar tieši viņas.

Mūsu nacionālradikāļi, ja neskaita abstrakto „latviskumu” nemitīgi izmanto vēl vienu jēdzienu – „tradicionālās ģimenes vērtības”. Šo terminu var traktēt pietiekoši plaši, lai tajā saliktu visu, ko vien sirds vēlas. Galu galā, ja pie lietas ķeras tik braši puiši kā Parādnieks un kompānija, kuriem demonstrēt ieročus bērnu dārzā, pavadot to ar vārdiem „šis šauj kā jaungada salūts”, ir tikai kārtējais pareizās bērnudārznieku patriotiskās audzināšanas akts, tad varam iedomāties arī šādu notikumu attīstības gaitu: sieviete stāvoklī ar „basām kājām”, kura rušinās pa virtuvi un īsteni latviskā garā audzina patriotiskus bērnus. Lūk, Latvijas sievietes tēls 21. gadsimtā.

Šaubu nav, ja katra atsevišķā ģimenē izdarīs izvēli par labu šādam variantam, tad nosodīt to būtu pavisam nepareizi. Bet ja to mēģina uzspiest visai raibajai Latvijas sabiedrībai?

Argumentācija, kuru pielieto nacionālisti „tradicionālu ģimenes vērtību” aizstāvēšanai, balstās uz emocijām. Kā citādi var vērtēt Parādnieku, kurš izdala deputātiem embriju modeļus? Tomēr šajā dīvainajā rīcībā ir sava nozīme. Demogrāfijas lietu apakškomisija izvirza par savu mērķi vēl nedzimuša bērna tiesību aizstāvību. Tātad bērns var būt mierīgs – līdz viņa piedzimšanas brīdim valsts grasās viņu aizstāvēt.

Bet problēma slēpjas tajā apstāklī, ka pirms bērna piedzimšanas pats bērns (embrijs) dzīvo tikai deviņus mēnešus, bet pēc piedzimšanas līdz 18 gadiem (pilngadībai) valstij bērns ir jāaizsargā un jārūpējas par viņu, bet svarīgākaiss – jānodrošina viņam finansiāls atbalsts. Vai apakškomisija par to domā? Šķiet, ka nē. Parādnieks nedalīja deputātiem statistiku par to, cik bērnu dzīvo maznodrošinātās ģimenēs, cik daudziem bērniem ir problēmas ar veselību un izglītības iegūšanu naudas līdzekļu trūkuma dēļ, kādos apstākļos dzīvo daudzbērnu ģimenes Latvijā.

Spriest par embrija tiesībām ir ārkārtīgi grūti, kaut vien tāpēc, ka šo jēdzienu ir viegli ekspluatēt. Bināra loģika izskatās apmēram šādi: jūs neesat abortu kaislīgs pretinieks, tātad jūs esat vēl nedzimušu bērnu slepkava. Pa šo slideno nogāzi arī brauc mūsu nacionālisti, kaut gan šis ceļš jau ir izmēģināts. Tiek turpināta vecā labā tradīcija : „Latvijas patriots” – „Maskavas roka”, „latvietis” – „krievs”…

Ja aplūko abortu un embrija tiesību problēmu no filozofijas, ētikas viedokļa, tad nevar nepamanīt daudz nopietnu diskusiju par šo tēmu. Gan sievietes tiesības brīvi rīkoties ar savu ķermeni, gan arī jautājums, no kura brīža uzskatīt embriju par cilvēku. Viennozīmīgas un pareizās atbildes uz šiem jautājumiem vēl nav atrastas un diez vai arī kādreiz būs atrastas, bet nepamanīt šīs diskusijas un izlikties neredzam un nedzirdam, it kā tas būtu kaut kas mazsvarīgs, ir antiintelektuāli, jo runa šajā gadījumā it par valsts attīstības virzienu.

Neskatoties uz valdības centieniem, Latvijas sabiedrība vēl noslīdējusi tik zemu, ka vecāki gribētu tikai laist pasaulē bērnu, bet ne dot viņam labu izglītību un cilvēka cienīgu dzīves līmeni, bet bieži to nav iespējams nodrošināt pat vienam bērnam, nerunājot nemaz par diviem vai vairākiem. Tā vietā, lai apelētu pie emocijām un liktu visiem noticēt „tradicionālās ģimenes vērtībām” (kuras, kā laikam uzskata Parādnieks, pašas gan pabaros, gan apģērbs bērnus), apakškomisija varētu kopā ar Labklājības ministriju sākt nodarboties ar noderīgām lietām. Piemēram, panākt bērna pabalsta palielināšanu, veidot jauno vecāku aizsardzības programmas, lai viņi neizkristu no darba procesa un nezaudētu profesionālās iemaņas. Mūsu valdība varētu vairāk uzmanības veltīt jautājumam, kā padarīt Latviju par valsti, kura ir pievilcīga bērnu laišanai pasaulē un audzināšanai.

Lai tiešām to visu paveiktu, valdībai būtu jāatceras, kādēļ tā vispār ir ievēlēta. Baidos gan, ka tas dotu spēcīgu triecienu ministru pašapmierinātībai.

Tādēļ jaunām sievietēm, kuras pagaidām paliek te un tomēr nolemj dzemdēt un audzināt bērnu Latvijā, nāksies paļauties vienīgi uz saviem spēkiem. Vai šīs sievietes audzinās savus bērnus par tādas valsts patriotiem, kura svinīgi sola rūpēties par saviem pilsoņiem tikai deviņus mēnešus pirms dzimšanas, bet par to, kas notiek tālāk, neuztraucas? Nav nejauši tas, ka abortu tēmu izmanto savā labā tieši nacionāli konservatīvie spēki, kuri uzskata, ka valsts ir kaut kāda virs sabiedrības stāvoša institūcija, kura daudz labāk par pašiem sabiedrības locekļiem zina, kā ir labāk visiem un (kas ir ne mazāk svarīgi) ka valsts ir atbildīga par sabiedrības morālo stāju.
Tomēr starp iedomātu valsti no Nacionālās apvienības etatiskām fantāzijām un reālo Latviju ir pārāk liela disonanse, lai topošās māmiņas tik viegli uzķertos uz demogrāfijas lietu apakškomisijas vadītāja provokācijām.

Marija Asseretskova

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...