Redzējumi: 2012. gada 5. jūnijs

Metropolis, Hunger Games un nevienlīdzība

ASV, 1927. gads. Neilgi pēc pirmizrādes Berlīnē, Ņujorkas kinoteātros tiek izrādīta vācu režisora Friča Langa (Fritz Lang) filma Metropolis. Futūristiskajā drāmā attēlota industriāla un lielā mērā fascinējoša pilsēta – debesskrāpji, bezrūpīgi ļaudis un lielceļi, kas savieno pilsētu, teju karājoties gaisā. Virspusēji viss ir lieliski. Realitāte ir daudz skarbāka. Lai pilsēta veiksmīgi funkcionētu, ir nepieciešama armija ar “rokām” – teju otra tauta, kas burtiski dzīvo pilsētas pazemē un darbina visu mašinēriju, tādējādi nodrošinot bagātajiem ļaudīm pilsētas virszemē komfortablu dzīvi.

Langs iedvesmu šai filmai rada tieši Ņujorkā, staigājot pa tās ielām [1] – un ne bez pamata. 20. gados, tāpat kā tagad, nevienlīdzība ASV sita augstu vilni. Ap to laiku, kad Metropolis tika izrādīta kinoteātros, bagātākie 1% iedzīvotāju saņēma 25% valsts ienākumu [2]. Tomēr Metropolis nav tikai par nevienlīdzību. Langs ir nepārprotami centies parādīt arī pilsētnieku naivumu un, iespējams, negribēšanu zināt. Tikai tāpēc, ka bagātais virszemes vīrietis ieskatās skaistajā pazemes sievietē, viņš iepazīstas ar būtībā otru pilsētas pusi, pirms tam dzīvojot ilūzijās par saldo dzīvi visiem.

Patinam lenti līdz 21. gadsimtam un iepazīstamies ar “Bada spēlēm” (Hunger Games) – grāmatu sēriju un šogad iznākušo pirmās daļas ekranizējumu. Arī Hunger Games darbība norisinās nākotnē, kur valsts ir sadalīta vairākos apgabalos (kopā 12), katrā no kuriem notiek “valstij” nepieciešamā ražošana. Vienā apgabalā tiek ražotas rotaslietas, bet pašā pēdējā, divpadsmitajā apgabalā tiek raktas ogles. Tas viss nepieciešams, lai valsts centram jeb Kapitolijam (Capitol) – vietai, kur dzīvo bagātie – tiku nodrošināta bezrūpīga dzīve. Tomēr, kamēr Lang nākotnes sabiedrību zīmēja kā ultra-ekstrēmu divu klašu noslāņošanos, Hunger Games iet soli tālāk. Kā sods iepriekšminētajiem apgabaliem par pagātnes sacelšanos pret Kapitoliju tiek organizētas (un pa TV pārraidītas) “bada spēles”, kuru ietvaros divi bērni no katra apgabala, pavisam kopā divdesmit četri, par prieku Kapitolija iedzīvotājiem sacenšas par izdzīvošanu, galinot viens otru nost. Tikmēr “parastie” apgabalu iedzīvotāji vai drīzāk vergi turpina kalpot kungiem, reizē cenšoties nenomirt badā.

Gan Metropolis, gan Hunger Games ir spilgti attiecīgā laika pārspīlējumi. Tāpat kā 20. gados, arī tagad nevienlīdzība ir īpaši izteikt. Ja paliekam pie ASV, bagātākais 1% pašlaik “mājas nes” šos pašus 25% valsts ienākumu [3], gluži kā 20. gadu beigās jeb laikā neilgi pirms fondu biržas sabrukuma, kas iezīmēja Lielās Depresijas sākumu. Zīmīgi arī, ka Hunger Games autores iedomātā valsts Panema (Panem) ir novietota tieši Ziemeļamerikā. Taču nav tā, ka citur bilde ir rožaina.

Lai arī, protams, Zviedrija un Vācija ir un pārskatāmā laika posmā joprojām būs labklājības valstis, kur ir salīdzinoši liela vienlīdzība, citur situācija ir skarbāka, tai skaitā Latvijā. Vēl vairāk, lai arī mēs kopš valsts neatkarības atsākuma neesam izcēlušies ar lielu vienlīdzības rādītāju, kopš krīzes sākuma situācija ir pasliktinājusies. Pat Starptautiskais Valūtas fonds savā pēdējā pārskatā piezīmējis, ka, neskatoties uz to, ka Latvija ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā un ka pat pirmskrīzes laikā gandrīz 36% iedzīvotāju tika klasificēti kā pakļauti nabadzības riskam, krīzes iespaidā nevienlīdzība ir pieaugusi tik daudz, ka bagātākie 20% tagad pelna septiņas reizes vairāk nekā trūcīgākie 20% [4].

Nevienlīdzība ir briesmīga ne tikai tāpēc, ka tas nav sociāli taisnīgi. Keita Pikita (Kate Pickett) un Ričards Vilkinsons (Richard Wilkinson) savā grāmatā Līmeņrādis ar statistikas palīdzību pierāda, kāpēc nevienlīdzība ir kaitīga visai sabiedrībai kopumā. Tik tiešām, kamēr nabagākajam sabiedrības slānim nevienlīdzība cita starpā nozīmē lielāku aptaukošanās, saslimšanas risku un kopumā sliktāku veselību ar visām no tā izrietošajām sekām (ieskaitot pāragru nāvi), arī bagātākie sociālie slāņi nav pasargāti no nevienlīdzības lāsta. Piemēram vardarbība sabiedrībā un kopējais neuzticēšanās līmenis ir traucēklis arī turīgajiem [5].

Nevienlīdzība patiesībā ir slikta visiem spēles dalībniekiem pastāvošajā ekonomiskajā sistēmā jeb kapitālismā. Lai arī neuzskatu sevi par marksistu, uzskatu, ka Markss vislabāk spēja paredzēt un izskaidrot esošo ekonomikas (un finanšu) krīzi. Un lai es netiktu norakstīts kā pilnīgs “kreisais”, manā aizstāvībā nāk arī centriskais ekonomists Nuriels Rubīnī (Nouriel Roubini), kurš reizē bija viens no pirmajiem, kurš paredzēja krīzi. Proti, arī Rubīnī salīdzinoši nesen izteicās, ka “Marksam bija taisnība” [6]. Lai arī apzinos, ka varu iekulties nepatikšanās par tik vienkāršotu interpretējumu Marksa rakstītajam, atgādināšu, ka Markss paredzēja sekojošo.

Kapitālisms ir konfliktējošs, jo no vienas puses kapitālisti grib iegūt pēc iespējas lielāku peļņu, ko viņi var izdarīt, samazinot izmaksas (ko visvienkāršāk un efektīvāk var izdarīt, samazinot strādniekiem algas un/vai efektivizējot ražošanu, kas būtībā nozīmē darbaspēka samazināšanu). No otras puses, kapitālistiem vajag pārdot savu preci, kuras pircēji būtībā ir šie paši strādnieki, kuriem samazina algas, un bezdarbnieki. Abas grupas ilgtermiņā nevar atļauties iegādāties sev nepieciešamos (vai uzskatāmi nepieciešamos) kapitālismā saražotos labumus. Lūk, te arī ir konflikts – kapitālisti grib sev vairāk naudas, ko viņi iegūst, samazinot darbaspēku un tā izmaksas, kas nozīmē lielākus ienākumus viņiem, bet mazākus ienākumus pārējai sabiedrībai un līdz ar to pieprasījuma trūkumu un ilgākā laikā pilnīgu ekonomikas apstāšanos.

Kāda ir alternatīva? Var, censties panākt lielāku vienlīdzību – lielākas algas strādniekiem. Taču mantkārīgajiem tas nav tik saistoši, cik tas, ko Markss pareizi paredzēja – proti, ka tiks izmantota kreditēšana. Patiešām, kapitālisma konfliktu var īslaicīgi veiksmīgi nomaskēt ar iedomātas naudas radīšanu, kuras labumus arī Latvijas sabiedrība paspēja izbaudīt: hipotekārie kredīti, auto līzingi, patēriņa aizdevumi (bet krīzes laikā sms kredīti un citi ietvari mikrokredītiem).

Diemžēl, kā arī to paredzēja Markss, šis trauslais kāršu namiņš agrāk vai vēlāk sabrūk, jo galu galā sistēmiski problēma netiek risināta. Vienai sabiedrības daļai tik un tā nav pietiekami daudz līdzekļu. No šejienes tad arī aug kājas ekonomiskajai krīzei, kas aizsākās ASV nevis gan tāpēc, ka kaut kādi mistiski radītie finanšu produkti beidza funkcionēt (proti, nevis finanšu krīze vispirms), bet tāpēc, ka parastajiem patērētājiem nebija pietiekami daudz naudas, kas rezultējās ar nekustamā īpašuma burbuļa plīšanu ASV (un pēcāk arī Latvijā).

Atgriežoties pie iepriekšminētajām filmām – interesants ir arī kāds cits aspekts. Lai arī abos stāstos ir skaidri attēlota šī ekstrēmā nevienlīdzība, reizē ir parādīts arī tas, ka nabadzīgie sociālie slāņi to nepieņem kā kaut ko pašsaprotamu (Panemas apgabali jau iepriekš bija sadumpojušies, kamēr Metropolis stāsta kulminācija ir tieši pazemes ļaužu sacelšanās). Cita situācija ir realitātē. Protams, ne visi ir mierā ar pastāvošo nevienlīdzību, tomēr mūsdienās vairumā sabiedrību ir panākta tāda situācija, kur trūcīgie ir mierā ar pastāvošo sistēmu un veiksmīgi atkārto elites baroto propagandu par to, ka viss ir katra paša rokās un vispār mums ir jāpriecājas par bagātniekiem. Jo bagātāki viņi – kas nozīmē arī lielākus nodokļus mums un mazākus viņiem –, jo lielāka iespēja, ka mums kā suņiem atleks kāda drusciņa no viņu bagātības.

Tante nespēj atrast pat visvienkāršāko darbu – piemēram, apkopējas vai pārdevējas? Pati vainīga! Vai tad nespēja laicīgi paredzēt un tagad novērot, ka kopš krīzes sākuma Latvija kļuvusi par mikroķiruģijas un kosmosa raķešu citadeli? Tā kā šī tante nespēj piedāvāt darba devējiem to, ko viņi prasa (augsti kvalificētus inženierus, mikroķirurgus, Ferrari 599 GTO pēcteča dizainerus u.c.), tad viņai nav nekādu izredžu. Protams, realitāte ir maķenīt citādāka. Ekonomikas krīze nozīmē to, ka nav pietiekami liela pieprasījuma un tāpēc darbinieki kopumā nav vajadzīgi, neatkarīgi no nozares. Savukārt, ja darba devēji tiešām nespēj atrast sev vajadzīgo darbinieku, tad iemesli var būt tikai divi: 1) augstāk kvalificēts darbinieks neies strādāt par pilnīgiem grašiem vai 2) šie attiecīgās nozares augstāk kvalificētie darbinieki, pateicoties krīzei, ir emigrējuši tur, kur viņi “spēj piedāvāt darba devējiem to, ko viņi meklē”.

Neskatoties uz šo realitāti mēs joprojām dzirdam un presē lasām par to, cik nekvalificēti ir mūsu strādnieki, kas izskaidro lielo bezdarbu (kurš nez kāpēc pieauga tieši tad, kad sākās krīze). Un, kā zināms, pat vislielākie meli var kļūt par patiesību, ja tie tiek bez apstājas atkārtoti. Financial Times ASV redaktore Džilliana Teta (Gillian Tett) uzskata, ka šis ir mūsdienu bagāto sasniegums – un šeit Marksam nav taisnība. Proti, elite notur savu pozīciju (un līdz ar to arī pārējo slāņu pozīciju) nevis tāpēc, ka viņi kontrolē ražošanas līdzekļus un līdz ar to kapitālu, bet gan tāpēc, ka viņi kontrolē to, kā mēs domājam [7].

Metropolis filmas beigās elite ar pazemes darbaspēku noslēdz šķietamu pamieru, lai gan nav īsti skaidrs, kā ilgtermiņā viss izvērsīsies šajā apspiestajā sabiedrībā. Nezinu, kā beidzas Hunger Games triloģija, jo neesmu lasījis grāmatas, bet tikai redzējis pirmo filmu.

Realitāti gan var paredzēt nedaudz skaidrāk. Neonacistu partijas Zelta Rītausma popularitātei nesenajās Grieķijas vēlēšanās, saņemot 7% balsu (un ultralabējo partiju popularitātes pieaugumam Eiropā kopumā) ir tiešs sakars ar ekonomisko krīzi. Kļūst bail pat iedomāties, ka vēsture varētu atkārtoties… 1928. gada Vācijas federālajās vēlēšanās nacistu partija neieguva pat 3% balsu, kamēr četrus gadus vēlāk šī pati partija ar labi zināmo Ādolfu priekšgalā saņēma 37% balsu [8]. Lūk, cik katastrofāli mainījās tautas sentiments tik īsā laika posmā!

Protams, ne visur situācija var izvērsties tik ļauni. Iespējams, ka arī pēc desmit gadiem mēs Latvijā turpināsim izdzīvot “veiksmes stāstu”. Visi turpināsim dzīvot pēc pārliecības, ka galvenais ir nesadusmot finanšu dievus un panākt to, ka mūsu augsne ir labvēlīga uzticības fejai, kura šeit uzturas, pateicoties pareizajiem lēmumiem, bet kuru reizē var ļoti viegli aizbiedēt prom, ja vien neveiksim kārtējo budžeta konsolidāciju… Ja vien neliksim mūsu darbaspēkam strādāt līdz 80 gadiem, nepārmācīsim slinkos bezdarbniekus, neturpināsim slēgt lauku skolas un slimnīcas… Un kopumā ticēsim tam, ka valsts, tāpat kā ģimene, “nedrīkst dzīvot pāri saviem līdzekļiem”. Joprojām saņemsim uzslavas no Eiropas Komisijas un citiem finanšu tirgus dogmu sludinātājiem par to, kādi mēs esam brīnumbērni un cik brīnišķīgi mēs kalpojam par piemēru citām valstīm, kurās nezin kāpēc nevar panākt „ideālo” situāciju. Proti, ka vienai pusei ir viss, otrai nav nekā, bet abas puses dzīvo mierā ar notiekošo.

Ja Fricis Langs dzīvotu mūsdienās, par ko viņš uzņemtu filmu?

[1] Grant, B. K. (2003) Fritz Lang: interviews. Jackson, University of Mississippi Press, 68-69. lpp

[2] Saez, E. (2009) Striking it Richer: The Evolution of Top Incomes in the United States (Update with 2007 estimates), 5. augusts. Pieejams: http://elsa.berkeley.edu/~saez/saez-UStopincomes-2007.pdf [Skatīts 2012. gada 2. jūnijā]

[3] Skatīt, piemēram, Stiglitz, J. (2011) Of the 1%, by the 1%, for the 1%, Vanity Fair, maijs 2011. Pieejams: http://www.vanityfair.com/society/features/2011/05/top-one-percent-201105 [Skatīts 2012. gada 2. jūnijā]

[4] SVF (2012) Republic of Latvia: Fifth Review Under Stand-By Arrangement …, Starptautiskais Valūtas fonds, 23. lpp. Pieejams: http://www.imf.org/external/pubs/ft/scr/2012/cr1231.pdf [Skatīts 2012. gada 7. februārī]

[5] Pickett, K. un R. Wilkinson (2010) The Spirit Level: Why Equality is Better for Everyone. London, Penguin. Skatīt arī: http://www.equalitytrust.org.uk/

[6] Skatīt, piemēram, Roubini, N. (2011) Nouriel Roubini: Karl Marx Was Right, The Wall Street Journal, , 12. augusts. Pieejams: http://online.wsj.com/video/68EE8F89-EC24-42F8-9B9D-47B510E473B0.html [Skatīts 2012. gada 2. jūnijā]

[7] Four Horsemen., 2012 [DVD] Režisors: Ross Ashcroft. Guerilla Films.

[8] Wikipedia (2012) German federal election, July 1932, Wikipedia. Pieejams: http://en.wikipedia.org/wiki/German_federal_election,_July_1932 [Skatīts 2012. gada 2. jūnijā]

Bilde: Calle

Hedvigs: Ļaužu labklājība pirmajā vietā. Tāpēc sanāk daudz interesēties tieši par tautsaimniecības norisēm Latvijā un citur. Nav pieņemams establišmenta skatījums par to, kā darbojas ekonomika un kur Latvijai jāvirzās. Tāpēc izvēlos neklusēt.

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusDraugiem

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...