Pārdomas: 2012. gada 7. maijs

Dzeloņdrātis ap Mežaparku

Izprast notiekošo, dzīvot līdzi citu cilvēku pārdzīvojumiem, bēdām, raizēm un saprast viņu vajadzības ir iespējams, ja to patiešām izjūt un piedzīvo, jo diemžēl televizora ekrāns vai ziņu lenta tīmeklī cilvēku padara par bezkaislīgu novērotāju, kurš dažreiz, sajūtot savu iekšējo maņu kairinājumu, uzraksta kādu agresīvāku komentāru delfveidīgas tīmekļa lapas diskusiju sadaļā. Skatoties fotogrāfijas no kara nomāktām zemēm, rāmi aplūkojot nāvi un ciešanas, pēc mirkļa jau tiek ritināts tālāk, lai apstātos pie kārtējās slejas, kurā tiek aprakstīta kāda sabiedrības krējumā peldoša indivīda miljonus vērtā māja Mežaparkā, Jūrmalā vai Baltezerā (krējumam tīk koncentrēties vienuviet, savelkot visu labumu sevī — apkārt atstājot sūkalas).

Saskaņas centrs kultivē sabiedrībā stāstu par labo Rīgas mēru Nilu Ušakovu, kuru mīl visi, kurš gluži kā Zālamans pieņem nekļūdīgus lēmumus, dienu un nakti strādā pilsētnieku labā, tik sagadījies tā, ka Nils dzīvo Vecrīgā (kas vainas bija iepriekšējam blokmāju rajonam?), pašvaldības iestādes dara visu, lai viņam skats pa logu būtu jauks un daiļš, bet tas četru riteņu piedziņas, aumaļām degvielu rijošais parketa SUV, smalkais rokaspulkstenis (dažreiz arī pērļu kaklarota) un citas buržuju kastai piedienošas ārišķības tik tāda tumšo spēku propagandas mašīnas skaudībā balstīta nomelnošanas kampaņa vien ir.

Kamēr mediji nedēļām skadināja par to, ka Francijas pilsoņus ir nokaitinājis pašreizējā prezidenta Nikolā Sarkozī buržujiem piedienīgais ārišķīgais dzīvesstils, tikmēr mūsu Rīgas domes priekšsēdētājs un viņa pulkstenis devās sakopt Mežaparku, lai priežu mežs un graciozās villas viņam nodrošinātu daiļu fonu preses relīžu fotogrāfijām.

Tomēr es gribu zināt, kamdēļ Rīgas pilsētas galva devās sakopt tieši Mežaparku, nevis, piemēram, Bolderāju, Dārziņus vai Torņakalnu? Būtu bijis kauns no fotogrāfijām, kuras uzrādītu, ka šo gadu laikā šajās pilsētas apkaimēs nekas uz labo pusi nav mainījies? Pierādītu vienīgo, patieso Rīgas domē sēdošo vēlmi — piezīsties pie ostas tesmeņa? Kā tas nākas, ka vienīgā aktīvās atpūtas vieta atrodas Mežaparkā — vietā, kur buržuju un domnieku intereses saplūst (dīvainā kārtā buržuju šķirai Mežaparks šķiet piemērota apkārtne dzīvošanai), bet bērniem no Torņakalnā nākas spēlēties graustiem pieguļošajās izgāztuvēs?

Kad par šo acīmredzamo lietu izteicos tviterī, laipnais, jaukais un neoliberālais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce ņirgājoties piezīmēja, ka nabaga Torņakalna proletāriešu bērniem esot pieejams Uzvaras un Arkādijas parks (par šo parku labiekārtotību gan noklusēja, vien norādīja — viņiem esot dota iespēja doties apskatīties smalko ļaužu vidi ar 11. tramvaju).

Labi, Torņakalna bērni drīkst notriekt laiku Arkādijas parka nodegušajā un nu jau nojauktajā kinopaviljonā vai sagruvušajā estrādē, vēl viņiem tiek dota iespēja izstaigāt Uzvaras parka nepļautos zālājus (vai tiešam ir grūti parkos beidzot sataisīt futbola un rotaļu laukumus?), kas nosēti ar suņu izkārnījumiem, vai nopeldēties piesārņotās Mārupītes ūdeņos. Bet kā paliek ar attālāko Rīgas apkaimju iemītniekiem, piemēram, Bolderāju (vietu, kurp reiz devās Nellija Ločmele, lai nobildētu/piedzīvotu šausmas un neRīgu) un Dārziņiem? Tiešām labākais, ko Rīgas pilsēta spēj piedāvāt un sagādāt Vecmīlgrāvja vai Bolderājas iedzīvotājiem, ir pēdējās stundiņas gaidīšana, bet Dārziņu iemītniekiem tās piedzīvošana?

Var, protams, apgalvot, ka man ir skaudība par sakopto Mežaparku un es nedaru pietiekami daudz, lai Pārdaugava būtu tāda pati, tomēr, ikdienā minoties cauri Torņakalnam, ir ļoti viegli pārliecināties par pilsētas bezdarbību un bezatbildību, degradējot veselu apkaimi, jo, sākot no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas līdz pat Mūkusalas ielas Celtniecības pasaulei (trolejbusa pieturās mērot — piecas) māja pēc mājas, teritorija pēc teritorijas pārvēršas par graustiem un izgāztuvēm.
Un ir ļoti viegli aptvert, ka vide, kurā cilvēki dzīvo, ļoti ietekmē viņu pasaules redzējumu (protams, arī pastrādāto noziegumu skaits sāk strauji palielināties), jo šādos Rīgas geto rajonos ir vajadzīgs liels gribasspēks un varena pilsoniskā apziņa, lai indivīds nekļūtu par dzīves sagrauztu nihilistu, kam svarīgs ir tikai pašlabums, nevis kopienas (šajā gadījumā apkaimes iedzīvotāju, kaimiņu) intereses.

Es gribu, lai visa Rīga būtu vienlīdz sakopta, nevis vienkāršie pilsētnieki, patiesie darbu darītāji brauktu ekskursijās uz dzeloņdrāšu žogiem apjoztiem un labi apsargātiem (baidoties no apkārtējiem iedzīvotājiem, tā var būt drīza realitāte) buržuju rajoniem Mežaparkā, Klusajā centrā vai Vecrīgā apskatīt to, ko nozīmē baudīt dzīvi un mitināties sakoptā un sakārtotā vidē.

Iespējams maldos, tamdēļ vēlos jums uzdot jautājumu: “Vai tavas apkaimes vide, pateicoties Rīgas Domes ieinteresētībai, ir uzlabojusies pēdējo gadu laikā?

Ojārs Kapteinis: Esmu dzimis un uzaudzis Pārdaugavā, bet pašlaik dzīvoju Maskavas forštatē. Studēju teoloģiju, kompilēju linux kerneli, braucu ar velosipēdu, iestājos par zaļo tautsaimniecību un anarhistisko komunismu. Esmu biedrības PROGRESĪVIE biedrs. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusLast.fmYouTubeDraugiemAsk.fm

5 komentāri to “Dzeloņdrātis ap Mežaparku”
  1. Signe Apine saka:

    Es saprotu, ka sūdzēties var par Zoļiku vai Bolderāju, bet Torņakalns gan ir skaists rajons. Bērnu laukumi ir gan pie Māras dīķa, gan Arkādijas augšiņā, gan arī Uzvaras parkā. Tāpat uzvaras parkā ir bezmaksas slēpošanas trase ziemā (un tas ir tiešs Rīgas domes nopelns). Tiek atjaunots sporta klubs, kas atrodas starp Uzvaras parku un Torņakalna vilciena pieturu, tāpat bērni spēlējas laukumos pie skolām (viena 10. tramvaja galapunktam blakus, otra – pie Āgenskalna tirgus). 

    Tik gaudulīgi, ka kaitina.

    • Ojārs saka:

      Torņakalns bija kā piemērs, jo ikdienā tam braucu cauri, tamdēļ redzu pārmaiņas un vietām stagnāciju, tomēr stāsta uzsvars ir uz rajonu dalīšanu labajos un sliktajos pat Domē.

      Par Torņakalnu tērgājot.
      Protams apzinos, ka katram indivīdam kārtības un sakoptības izjūta atšķiras, tomēr der dažreiz izstaigāt ielas ar svešinieka acīm, piemēram sākt gājienu no Vienības gatves 33. nama, bijušā mēbeļu salona, tad paiet dažus metrus uz priekšu, ieraudzīt izsistos logus bijušajām sīktirgotavām,  aplūkot pamesto bibliotēku, pusjaukto tekstilfabriku, uzmest skatu kapiem, un šie bija tikai kādi divsimt metri (vēl ir Straumes teritorija, Celtniecības pasaule, Vienības gatve aiz trolejbusu parka, piedraņkotais, siltās vasaras dienās smakojošais, Bieķensalas grāvis, tukšais Rīgas finiera placis, dzelzceļmala un tai pieguļošās ielas utt). Reiz redzēju kā jeņķu ģimene devās uz Best Hotel, un paralēli lamāja savu ģimenes galvu, ka šis viņus ir ievilcis īstā geto. Protams, ir arī skaistais, piemēram kastaņu koki gar gatves malām, pašlaik izskatās tiešām iedvesmojoši:]

  2. neprātis saka:

    Riebjas priekšstats par Mežaparku, kā vietu kur dzīvo tikai buržuji, tāpat par kluso centru, kur dzīvo tikai buržuji un ļaunie bagātie, tas pats attiecas uz Jūrmalu. Šķiet, ka Tev nav ne jausmas cik daudz pagalam vienkāršu cilvēku dzīvo Mežaparkā, Klusajā Centrā vai Jūrmalā, kas nebūt nebrauc ar pēdējā izlaiduma leksus un nepeldas kaviāra baseinos.

    Daudziem no tiem, kas dzīvo Mežaparkā dzīve ir visai liels izaicinājums, nemaz nerunājot par To, ka Mežaparks piesaista cilvēkus arī no Sarkandaugavas, Čiekurkalna un Mangaļiem, rajoniem ar visai neslavenu reputāciju.
    Protams, ka Ušakovs meklē vietu, kur publicēties pozitīvā gaismā, un, protams, ka tiek gāzts iekšā pārāk daudz naudas, lai Mežaparka parka teritoriju uzturētu labā kārtībā, un, protams, ka ir Rīgas reģioni, kas arī būtu pelnījuši ievērojamu daļu, no Mežaparkam atvēlētajiem līdzekļiem – tam var piekrist.

    Tomēr, veicot tik drošus vispārinājumus, par Mežaparku kā, Rīgas ļaunuma, kapitālisma, mantkārības un, kurā tur dzīvojošie buržuāziskās kārtas pārstāvji, tajā laikā, kad neekspluatē proletariātu bauda par pašvaldības naudu iekopto teritoriju, un smejas par mazu bērnu asarām torņkalnā, ir mīksti izsakoties tendenciozi.

    • Ojārs saka:

      Mežaparku (tāpat kā Jūrmalu, Baltezeru vai citu vietu) par noslēgtu buržuju vidi grib padarīt tieši paši buržuji (bet dome viņus atbalsta), un jo vairāk tādu būs apkaimē, jo grūtāk būs tur dzīvot cilvēkiem.
      Nekustamo īpašumu vērtību mākslīgi uzdzenot debesīs, vienkāršie strādnieki vairs nespēj samaksāt nodokļus, ko iekasē dome (domes win), tamdēļ ir spiesti pārcelties, tādējādi atbrīvojot vietu jaunam buržuju perēklim (buržuju win). Rezultātā veidojās pilsētas rajonu un cilvēku segregācija, kur ļoti liels nopelns ir tieši domei.

      • neprātis saka:

        Es domāju, ka tas nav tik daudz buržuju win, un nav viņu interesēs maksāt lielus nodokļos. Pats fakts, ka kāds izvācās no kāda rajona arī diez vai priecētu, kādu

        Tas drīzāk ir sabiedrības spiediens, ka mēs liksim “biezajiem” maksāt, īstenībā liekot maksāt ne tikai biezajiem, liekot maksāt arī tiem, kurus par biezajiem var nosaukt, vien sarunas karstumā, pēc pazīmes, viņi jau dzīvo Mežaparkā. Latvijā nav izteiktu buržuju perēkļu, tāpēc nekustamā īpašuma nodoklis ir ļoti neefektīvs veids, kā paņemt naudu no tiem, kam viņa ir. Ja valsts grib paņemt naudu no Šlesera Villas, ar nekustamā nodokļa palīdzību, tad gribot negribot arī pārējie Jūrmalas cilvēki to sajutīs. Turklāt, iespējams kļūdos, bet kadastrālo vērtību, pēc kuras aprēķina arī nekustamā īpašuma nodokli, nosaka Valsts zemes dienests, nevis pašvaldība.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...