Redzējumi: 2012. gada 4. maijs

Bezmaksas lietas — spēcīgākais ierocis

Intervija ar Raulu Vaneigemu


Vai jūs varētu sniegt kodolīgu situacionistu definīciju?

Nē. Dzīvas lietas nav iespējams noreducēt uz definīcijām. Situacionistu vitalitāte un radikālisms turpina attīstīties viņpus tās izrādes ainām, kurai ir visi iemesli ciest klusu un slēpties. No otras puses — šī radikālisma ideoloģiskā adzimšana ir piedzīvojusi nelielu kāpumu, taču man ar to visu nav nekādu kopīgu interešu.

Ko situacionisti domāja, sakot, ka situacionisms nepastāv?

Situacionisi vienmēr pretojās ideoloģijām. Runāt par situacionismu nozīmētu ideoloģijas iezīmēšanu tur, kur tās nav.

Kāpēc jūs sarāvā saites ar Situacionistu Internacionāli 1970. gadā? Ko jūs tagad, atskatoties atpakaļ, domājat par Giju Deboru?

Es aizgāju savu ceļu tāpēc, ka tas radikālisms, kurš 1968. gada maijā bija prioritāte, sāka pamazām izšķīst un pārvērsties birokrātiskā uzvedībā. Visi dalībnieki bija izvēlējušies turpināt katrs savu ceļu vai vispār atteikties no pašpārvaldes sabiedrības projekta. Iespējams, mūs ar Deboru vairāk saistīja kopdarbošanās, nevis savstarpējas simpātijas. Taču mūsu šķiršanās nav nozīmīga! Tas, kas ir piedzīvots no sirds, nekad neiet zudumā. Pārējais ir tikai bezjēdzības padibenes.

Kā jūs raugāties uz t.s. Indignant kustību? [1]

Tā ir sabiedriskas drošības rekacija pret to padevību un bailēm, kas vislabāk balsta kapitālisma tirānija. Taču ar sašutumu vien ir par maz. Svarīgāk ir nevis tikai cīnīties pret brūkošo sistēmu, bet gan darboties jaunu, tiešajā demokrātijā balstītu sociālo struktūru labā. Valsts iznīcina sabiedriskos pakalpojumus, un tikai uz pašpārvaldi balstīta kustība var uzņemties rūpes par visu cilvēku labklājību.

Vai utopisms ir joprojām aktuāls?

Utopisms? Pie velna, tā laiks tagad jau ir pagājis. Mēs vienmēr esam bijuši spiesti dzīvot vietā, kas ir visur — taču šajā vietā mēs paši neatrodamies nekur. Tāda ir mūsu trimdas realitāte. To mums tūkstošiem gadu garumā ir uzspiedusi ekonomika, kas balstās uz cilvēku savstarpēju ekspluatāciju. Humānistu ideoloģija ir mums iestāstījusi, ka mēs esam cilvēki, lai gan lielākoties mēs tiekam spiesti palikt dzīvnieciskajā līmenī, kur plēsīgos instinktus apmierina tieksme pēc varas un centieni atsavināt citiem mantiskās vērtības. Mūsu “asaru ieleja” tika pieņemta kā labākā iespējamā sabiedrība. Vai gan mēs vispār varējām radīt vēl fantasmagoriskāku un absurdāku dzīvesveidu par dievu visvareno nežēlību, priesteru un prinču kastu, kuri valda pār paverdzinātiem cilvēkiem, pienākumu strādāt, kam būtu jārada mūsos prieks un jāpamato staļinistiska paradīze, trešā reiha lielo pārmaiņu sludinātājiem, maoistu kultūras revolūciju, labklājības sabiedrību (labklājības valsti), naudas totalitārismu, viņpus kura nav ne individuālas, ne sabiedriskas drošības, un visbeidzot ideju, ka izdzīvošana ir galvenais, bet dzīve nenozīmē neko? Pret šo utopiju, kura tiek uzdota par realitāti, nostājas vienīgā nozīmīgā realitāte — mūsu centieni dzīvot, nodrošinot laimi sev un visiem citiem. Jāsecina, ka mēs vairs nedzīvojam utopijā, bet gan atrodamies mutācijas sirdī. Tās ir civilizācijas pārmaiņas, kuras pamazām veidojas mūsu acu priekšā, taču kuras daudzi cilvēki valdošās tumsonības ietekmē nemaz nav spējīgi pamanīt. Tas tā ir tāpēc, ka dzīšanās pēc peļņas padara cilvēkus par plēsoņām, bezjūtīgiem un stulbiem zvēriem.

Izklāstiet savu ideju par to, ka bezmaksas lietas ir pirmais svarīgais solis ceļā uz naudas likvidāciju!

Nauda netiek vienkārši devalvēta ([samazinātā] pirktspēja to pierāda); tā sevi iegulda akciju tirgus spekulāciju burbulī tik nežēlīgā veidā, ka tā ir nolemta izzušanai. Īstermiņa peļņas viesuļvētra iznīcina visu savā ceļā; tā sterilizē zemi un padara dzīvi skarbāku, lai iegūtu bezjēdzīgus labumus. Cilvēciskā skatījumā dzīve nav savienojama ar ekonomiku, kura ekspluatē cilvēkus un zemi peļņas nolūkā. Atšķirībā no izdzīvošanas, dzīve dod un atdod arī pati sevi. Bezmaksas lietas ir absolūtais ierocis pret peļņas diktatūru. Grieķijā attīstās t.s. “Nemaksā” kustība. Tās pirmsākumos automašīnu vadītāji atteicās maksāt autoceļu nodevas; viņus atbalstīja juristu kopiena, kura iesūdzēja tiesā valsti par to, ka tā ir iztirgojusi lielceļus privātfirmām. Tagad runa ir par atteikšanos maksāt sabiedriskajā transportā, prasībām par bezmaksas veselības aprūpi un izglītību, nodokļu un nodevu, kuras izmanto izsaimniekotu banku glābšanai un akcionāru bagātības vairošanai, nemaksāšanu. Cīņa par baudu pašam sevī un pasaulē nenotiek ar naudas palīdzību — gluži pretēji, tā notiek caur naudas pilnīgu izslēgšanu.

Tas, ka streiks apgrūtina brīvu cilvēku kustību, ir absurdi. Tā vietā varētu izsludināt bezmaksas sabiedrisko transportu, veselības aprūpi un izglītību. Pirms finansiālā kraha, kas mums tuvojas, ir svarīgi saprast — bezmaksas lietas ir absolūtais ierocis pret ekonomiku. Nav jāsalauž cilvēki. Ir jāsagrauj tā sistēma, kura šos cilvēkus ekspluatē, kā arī tās mašīnas, kuras liek viņiem maksāt.

Jūs aizstāvat pilsonisko nepakļaušanos. Ko tā jums nozīmē?

To mēs pašlaik varam vērot Grieķijā, Spānijā, Tunisijā un Portugālē. Šis jēdziens apkopo sevī tā pamfleta nosaukumu, kuru es uzrakstīju saviem libertāriešu draugiem Saloniku pilsētā — “Valsts nav nekas, mēs esam viss”. Pilsoniskā nepakļaušanās nav pašmērķis. Tas ir ceļš uz tiešo demokrātiju un vispārēju pašpārvaldi, kas nozīmē tādu apstākļu radīšanu, kas ir labvēlīgi individuālai un kolektīvai laimei.

Pašpārvaldes projekta īstenošanās sākas, kad kopiena izlemj ignorēt valsti un pēc savas iniciatīvas veido tās struktūras, kuras spēj apmierināt individuālās un kolektīvās vajadzības. No 1936. līdz 1939. gadam libertāriešu kopienas Andalūzijā, Aragonā un Katalonijā veiksmīgi eksperimentēja ar pašpārvaldes sistēmām. Viņus sagrāva Spānijas Komunistu partija un Listera armija, paverot ceļu Franko kareivjiem.

Manā skatījumā pašlaik svarīgāk par jebko citu ir veidot tādas pašpārvaldes kopienas, kuras būs spējīgas attīstīties, kad monetārā sistēma sabruks un nauda izzudīs — un līdz ar to arī mūsu uzvedībā tūkstošiem gadu gaitā iepotētais domāšanas veids.

Jūs neatbalstāt cietumu sistēmu, taču 1996. gadā pēc Dutroux afēras [2] jūs piedalījāties “Baltajā gājienā” Briselē, kurā pēc Francijas preses ziņotā tika prasīti stingrāki sodi par pedofīliju. Vai tas nav pretrunīgi?

Šis ir labs piemērs acīmredzamai žurnālistiskai nepatiesībai. Ja Dutroux gadījumā cietušo vecāki būtu pieprasījuši nāvessodu slepkavam, pūlis būtu piekritis. Tāpēc notika pilnīgi pretējais. Es apbrīnoju Džino un Karīnas Ruso [viena no cietušajiem vecāku] drosmi un cilvēcību. Viņi stingri iestājās pret nāvessodu (viņi pat brīdināja, ka nepieņemtu, ja slepkavu nogalina citi cietumnieki, kā tas bieži vien notiek). “Baltais gājiens” bija ārkārtīgi rets piemērs tautas saviļņojumam, kura [tiešā veidā] norobežojās no pedofīlijas un vajātājiemm par labu cilvēcībai, nevis darīja to netieši caur krimināltiesiskām represijām. Tur bija jūtama cieņa, atšķirībā no populistiskiem bezgožiem, kuri izmanto emocijas, lai veicinātu zvēriskas represijas un atriebību. Kur šodien mēs vēl varam redzēt šādas kolektīvas reakcijas, kuras noraida grēkāžu stratēģiju, kurā, lai nepieļautu pilsoņu dusmu izpausmes pret iznīcinošo reketa mafiju, tiek zvanīti baiļu un drošības trauksmes zvani, vēršot uzmanību uz citādāko, ārzemnieku, “atšķirīgo” (ebreju, arābu, čigānu, homoseksuālo vai, ja nepieciešams, vienkārši kaimiņu) kā potenciālu apdraudējumu un ienaidnieku?

Jums ir vairāki bērni. Vai jums tas nešķiet cietsirdīgi — apzināti laist šajā pasaulē jaunas dzīvās būtnes?

Es ienīstu dzimstības veicināšanas politiku, kura, mehāniski vairojot bērnu skaitu, nolemj tos nabadzībai, slimībām un neapmierinātībai, kā arī militārai, seksuālai un ar darbu saistītai ekspluatācijai. Tikai reliģiski, ideoloģiski un krimināli tumsoņas šādu politiku uzskata par sev labvēlīgu. Taču es atsakos pakļauties valsts vai jebkādas citas autoritātes ukaziem. Katram cilvēkam ir tiesības radīt bērnus vai arī to nedarīt. Svarīgi ir tas, lai šie bērni ir gaidīti un ieņemti ar apziņu, ka tiks darīts viss, lai viņi būtu laimīgi. Ir radušās jaunas paaudzes, kuras ir pilnīgi atšķirīgas no paaudzēm, kuras radās no ģimenes autoritārisma, zvēriskuma kulta un reliģiskās divkosības. Šīs paaudzes pamazām sāk dzīvot saskaņā ar savām vēlmēm un ar šo brīvību iestājas pret tirgus ekonomikas totalitārismu un tā politiskajiem pakalpiņiem.

Pastāstiet par dzīvnieku tiesībām [la cause animale], kuras revolucionārie domātāji ilgu laiku nav ņēmuši vērā.

Tas nav tik daudz jautājums par dzīvnieku tiesībām, drīzāk gan par cilvēka un zemes dabas saskaņas atjaunošanu. Cilvēks šo dabu ir ilgi izmantojis peļņas gūšanai. Cilvēka attīstību virzienā uz patiesu cilvēci ir kavējusi ķermeņa atsvešināšanās, kad tam liek strādāt, caur dzīvības spēka ekspluatāciju, kas to pārvērš par produktīvu spēku. Mūsu atlikušais dzīvnieciskums ir ticis apspiests tā gara vārdā, kurš ir tikai ar zemes, ķermeniskās matērijas uzlādēta debešķīgā, pārejošā spēka atspīdums. Šodien savienība ar dabas enerģijām gatavojas aizstāt nozīmīgo planetāro resursu izlaupīšanu. Lai atkal atklātu savas attiecības ar dzīvnieku valstību, mums ir jārod saskaņa ar dzīvnieku sevī; tas nozīmē noslīpēt savu dzīvnieciskumu tā vietā, lai to pakļautu, apspiestu vai atstātu tikai nežēlīgiem tvaika nolaišanas gadījumiem. Mūsu pašu cilvēciskošana ietver sevī atziņu par dzīvnieku tiesībām uz cieņu savā īpašajā kategorijā.

Beļģijā dalība vēlēšanās vismaz principu līmenī ir obligāta. Vai jūs jelkad esat balsojis? Vai jūs maksājat sodus?

Es nekad nebalsoju. Es nekad neesmu saņēmis naudas sodu.

Ko ir iespējams mācīties no gada, kura laikā Beļģijai nebija valdības?

Neko. Šī politiķiem ienesīgā miega laikā — valdības ministriem nav nekādu problēmu ar iztikšanu — finanšu mafijas ir turpinājušas veidot likumus, un tām klājas labi ar visiem pakalpiņiem viņu pakļautībā.

Kā jūs raugāties uz “revolūcijām” arābu valstīs? Vai jums šķiet, ka tās apdraud islāms?

Kad sociālie jautājumi ir priekšplānā, reliģiskie aizspriedumi izgaist. Brīvība, kas pašlaik atbrīvojas no sekulārās tirānijas, nav ieinteresēta reliģiskas tirānijas pieņemšanā. Islāms centīsies kļūt demokrātisks un piedzīvos to pašu norietu, kādu piedzīvoja kristietība. Man ļoti patīk tunisiešu sauklis “Brīvība lūgties, brīvība dzert!”.

Un visbeidzot — jūs joprojām esat nelabojams optimists, vai ne?

Mani apmierina Skutenēra [3] formula: “Pesimisti! Ko gan jūs gaidāt?” Taču es neesmu ne optimists, ne pesimists. Es piedrāžu visas definīcijas. Es vēlos dzīvot, sākot katru dienu no jauna. Ir nepieciešams noraidīt un atteikties no nepieņemamajiem apstākļiem un tā vietā radīt cilvēku sabiedrību, kura ir absolūti atšķirīga no tirgus sabiedrības.

[1] Spontāni protesti Spānijā, kuros piedalījās desmitiem tūkstoši cilvēku, kuri sākās 2011. gada 15. maijā.
[2] Marks Ditrē [Marc Dutroux] pašlaik atrodas ieslodzījumā par bērnu izvarošanu un nogalināšanu. Beļģijas policijai un tiesiskajai sistēmai šī cilvēka notveršana un notiesāšana aizņēma ļoti ilgu laiku. Noziegumi tika pastrādāti 1995. un 1996. gadā.
[3] Luī Skutenērs [Louis Scutenaire] bija beļģu dzejnieks un anarhists.

Intervija sākotnēji publicēta Not Bored

Bilde: anarchosyn

vortāls Publikai

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

More Posts - Website

Follow Me:
TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTube

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...