Redzējumi: 2012. gada 26. aprīlis

Uz ko var cerēt Francijas kreisie un viņu prezidenta kandidāts?

Lielās cerības

1981. gada 21. maijā – savā inaugurācijas dienā – Fransuā Miterāns, (François Mitterrand) atbalstītāju un partijas biedru pavadīts, kājām devās no Parīzes mērijas uz Panteonu. Nonācis Svētās Ženevjēvas kalna galā, jaunievēlētais Francijas prezidents uz mirkli pameta ļaužu tūkstošus, kas viņam sekoja, un viens iegāja namā, kurā, kā vēstī uzraksts virs ieejas, “pateicīgā dzimtene” guldījusi “savu izcilākos vīrus”. Starp vairākiem desmitiem kapavietu prezidenta padomnieki bija izvēlējušies divas, pie kurām jaunais valsts galva nacionālās televīzijas kameru priekšā mirkli pakavējās. Viena sarkana roze tika atstāta uz 1914. gadā noslepkavotā franču sociālista Žana Žoresa (Jean Jaurès) kapa, vēl viena uz Francijas pretošanās kustības varoņa Žana Mulēna (Jean Moulin) atdusas vietas. Sanot «Odas priekam», prezidents iznāca no Panteona, un ļaužu pūlis viņu sagaidīja ar sajūsmu un gandrīz eiforisku prieku. Prieku, kuru ir iespējams izprast, vienīgi atceroties, ka par spīti tradicionāli ievērojamas franču sabiedrības daļas simpātijām pret kreisajām idejām, Fransuā Miterāns bija pirmais kreisais, kurš kļuva par Piektās Republikas prezidentu, un viens no retajiem sociālistiem, kurš jebkad ir vadījis Francijas valsti.

Franču kā kreisi noskaņotas nācijas tēls ir tikpat realitātei atbilstošs kā mīti par nemitīgi romantisko gaisotni, kas valda Parīzē. Romantiskā Parīze ir tā Parīze, kuru redz tūrists, brīvdienās pastaigājoties pa Monmartru. Kreisā Francija ir tā Francija, kuru redz TV skatītājs ārzemēs, uzzinot par kārtējo streiku. Realitātē Parīze ir ne tikai Momartra, bet arī tās nabadzīgās nomales. Savukārt franči ir ne tikai sabiedriskā transporta darbinieki un studenti, bet arī 16. rajona aristokrāti un Nicas jaunbagātnieki. Tiesa, kreisi noskaņotās sabiedrības daļas īpatsvars Francijā pavisam noteikti ir ievērojams, kreiso ideju atbalstītāji ir aktīvi, redzami un visur klātesoši. Tomēr labējo un kreiso partiju politiskajā cīņā un labēji un kreisi noskaņoto politiski aktīvo pilsoņu pretnostatījumā labējie ar nelielu, bet konstantu pārsvaru ir guvuši uzvaru biežāk nekā kreisie. Pēc tam, kad 1958. gadā Francija kļuva par prezidentālu republiku, tās pirmie trīs prezidenti, kuru kopējais valdīšanas laiks ilga 23 gadus, pārstāvēja labējo spārnu. 1981. gadā Fransuā Miterāns pēc premjera Leo Blūma (Léon Blum) kļuva par otro sociālistu partijas pārstāvi, kuram tika dota iespēja vadīt Francijas valsti. Bez tam Miterāna kā tiešās vēlēšanās uz septiņiem gadiem ievēlēta prezidenta vara un iespējas bija daudz lielākas nekā tās, ko parlamentārās republikas periodā bija baudījuši nedaudzie Francijas kreisie premjeri [1].

Līdz ar to prieks, kas 1981. gada 21. maijā valdīja Parīzes ielās, bija prieks ne tik daudz par viena cilvēka uzvaru vēlēšanās, bet gan prieks par idejas un noteikta pasaules redzējuma uzvaru. Uzvaru, kas nāca pēc 1968. gada studentu nemieru sakāves un zaudējumiem visās Piektās Republikas prezidentālajās vēlēšanās. Uzvaru, kas ievērojamai Francijas sabiedrības daļai beidzot deva sajūtu, ka viņu pasaules redzējums un viņu sapnis par Franciju beidzot tiks pārstāvēts un īstenots.

Šopavasar liela daļa Francijas no jauna dzīvo šī prieka gaidās, jo otro reizi Francijas vēsturē Sociālistiskās partijas pārstāvim ir reālas iespējas kļūt par Republikas prezidentu.

Fransuā Olanda uzvara vēlēšanu pirmajā kārtā

22 .aprīlī notikušajā pirmajā vēlēšanu kārtā uzvaru guva Sociālistiskās partijas kandidāts Fransuā Olands (François Hollande), iegūstot 28,63% balsu. Par līdzšinējo prezidentu, partijas “Tautas kustības savienība ” (Union pour un Mouvement Populaire, UMP) pārstāvi Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) balsoja 27,18% vēlētāju, par galēji labējo līderi Marinu Lepēnu (Marine Le Pen), Kreisās partijas vadītāju Žanu-Luku Melanšonu (Jean-Luc Mélenchon) un centristu Fransuā Bairū (François Bayrou) attiecīgi 17,9%, 11,11%, un 9,13%. Līdz ar to otrajā vēlēšanu kārtā 6. maijā sacentīsies Fransuā Olands un Nikolā Sarkozī.

Olanda uzvara, lai arī gūta ar nelielu pārsvaru, ir dziļi simboliska – līdz šim Piektās Republikas vēsturē opozīcijas kandidāts vēl nekad nebija pārspējis esošo prezidentu pirmajā vēlēšanu kārtā un nekad nebija guvis uzvaru Parīzē. Sociālistu partijas kandidāts par saviem panākumiem, pirmkārt var būt pateicīgs savas partijas spēcīgajam un uzticamajam elektorātam, kas veido par viņu atdoto balsu bāzi. Otrkārt, Olanda labā spēlē divi būtiski faktori. Pirmais ir personisks – Sarkozī popularitāte sabiedrībā ir strauji kritusies, novedot pie labējo vēlētāju novēršanās un kreiso vēlētāju nepatikas, kas robežojas ar atklātu naidu. Otrais ir ideoloģisks – ekonomiskās krīzes apstākļos daļa sabiedrības Francijā izjūt valdības realizēto liberālo ekonomisko politiku kā apdraudējumu. Citiem vārdiem sakot, labējo spēku atbilde krīzei tiek uzskatīta par nepietiekamu, nepareizu un labklājības valsti apdraudošu.

Būtisks ir jautājums, vai šie faktori un Sociālistiskās partijas tradicionālo vēlētāju atbalsts nodrošinās Olanda uzvaru arī otrajā kārtā.

Situācija pirms otrās kārtas

Sociālistu kandidāta, tāpat kā Nikolā Sarkozī izredzes galvenokārt ir atkarīgas no tā, kā otrajā vēlēšanu kārtā balsos Lepēnas, Melanšona un Bairū atbalstītāji.

Šobrīd vienīgi Melanšons ir aicinājis savu vēlētājus “balsot par Olandu, neprasot neko pretī, balsot, lai sakautu Sarkozī, balsot nevilcinoties [2]. Visticamāk, ka, neraugoties uz nesaskaņām un ideoloģiskajām atšķirībām sociālistu un Kreiso partijas starpā, Melanšona vēlētāju vairākums atdos savas balsis par Fransuā Olandu. Fransuā Bairū savukārt gatavojas abiem kandidātiem uzdot konkrētus jautājumus un, vadoties no viņu atbildēm, izlemt par atbalstu vienam vai otram. Socioloģiskie pētījumi liecina, ka, lai kādi arī būtu Bairū ieteikumi, viena trešdaļa viņa vēlētāju otrajā kārtā nepiedalīsies, bet pārējo balsis sadalīsies līdzīgi starp abiem kandidātiem [3].

Vēlēšanu iznākums ironiskā kārtā būs lielā mērā atkarīgs no galēji labējās Nacionālās frontes atbalstītāju balsīm. Līdz šim Nacionālā frontes labākie rezultāti bija 2002. gadā par partijas ilggadējo līderi Žanu Mariju Lepēnu iegūtie 16,68% jeb četri miljoni balsu. Šogad par viņa meitu balsojuši seši miljoni francūžu. Marinas Lepēnas panākumi ekonomiskās krīzes apstākļos nav pārsteigums: situācijā, kad ievērojama daļa provincē dzīvojošā elektorāta ar vienādu neuzticību raugās gan uz Sarkozī liberālo pieeju ekonomikai, gan Olanda liberālo pieeju imigrācijas jautājumiem, seksuālajām minoritātēm un reliģijai, Lepēna piedāvā konservatīvu populismu, kas sniedz mierinoši vienkāršas atbildes uz visiem jautājumiem. Galvenais ļaunuma avots pēc Marinas Lepēnas teiktā ir Eiropas Savienība, no kuras Francijai ar steigu jāaizstājas, vienlaikus slēdzot savas robežas globalizācijas postam. Bez tam meitas stāšanās tēva vietā ir tikusi izmantota, lai uzlabotu partijas tēlu, pozicionējot to kā mazāk radikālu un gadu desmitus seno diskursu par imigrācijas radītajām briesmām papildinot ar protekcionismā balstītu ekonomisko programmu. Laikā līdz 6. maijam gan Olandam, gan Sarkozī nāksies atrast veidu, kā Lepēnas vēlētājus piesaistīt savam atbalstītāju pulkam.

Olanda vienīgā iespēja piesaistīt Lepēnas vēlētājus, kuru lielākā daļa ir cietusi krīzes laikā, ir akcentēt savā programmā ietvertās valsts rūpes par indivīdu. Olandam nav iespējams mēģināt šim elektorātam izpatikt jebkādā citā veidā, jo atšķirības sociālistu un galēji labējo starpā ir pārk asas. Jebkurš pārteidzīgs solis radikāļu virzienā atgrūstu kreiso elektorātu.

Gatavojoties vēlēšanu pirmajai kārtai, Nikolā Sarkozī savās runās jau ir pietuvojies galēji labējam spārnam vairāk nekā prezidentūras piecos gados un visticamāk, turpinās to darīt arī pirms otrās kārtas. Taču koķetērija ar galēji labējiem var arī nenodrošināt esošā prezidenta pārvēlēšanu. Pirmkārt, tuvināšanās galēji labējam spārnam satrauc ne tikai daļu ierindas vēlētāju, bet arī mērenos Sarkozī partijas biedrus [4]. Otrkārt, Marina Lepēna līdz šim nav paudusi atbalstu Sarkozī un, ļoti iespējams, to arī nedarīs. Aicinot savus vēlētājus balsot par Sarkozī, Lepēna negūs neko, jo pēc vēlēšanām jebkāda reāla sadarbība ar Nacionālo fronti būtu Sarkozī politiskā pašnāvība. Toties, aicinot savu vēlētājus otrajā kārtā balsot ar tukšiem biļeteniem, viņa var iegūt ļoti daudz – sakautu un pazemotu savu lielāko konkurentu UMP un kreisu prezidentu, kuram ekonomiskās krīzes apstākļos agrāk vai vēlāk būs jāpieņem nepopulāri lēmumi.

Cīņas grūtākais posms

Lai gan Olanda uzvara šobrīd šķiet ļoti iespējama, tā tomēr vēl nav izcīnīta. Kā norāda Nikolā Sarkozī atbalstītāji, Olands ir pašreizējo prezidentu pārspējis tikai ar dažiem simtiem tūkstošu balsu, un partija ir gatava cīnīties par katru vēlētāju. Sarkozī jau ir paziņojis, ka aicina francūžus uz manifestāciju 1. maijā, tādējādi “nozogot” sociālistiem šos svētkus. Tradicionālās vienas lielās kandidātu diskusijas vietā Nikolā Sarkozī savu pretinieku ir izaicinājis uz trim debatēm. Un tieši debates, kuras iepriekšējās vēlēšanas ir būtiski ietekmējušas neizlēmušos vēlētājus, var izrādīties Olanda vājais punkts. Nevienam nav noslēpums, ka par sociālistu partijas kandidātu sākotnēji bija jākļūst par Olandu daudz harismātiskākajam Dominikam Štrausam-Kānam (Dominique Strauss-Kahn), kura kampaņa beidzās, tā arī nesākusies – Ņujorkas Sofitel numurā. Šobrīd, kad bijušais Starptautiskā valūtas fonda vadītājs, ticis galā ar apsūdzībām ASV, dzimtenē tiek pratināts saistībā ar vakariem prostitūtu sabiedrībā, kurus viņam Lillē par valsts naudu rīkojuši vietējie ierēdņi, neviens sociālistu partijā vairs neuzdrošinās pieminēt Štrausa-Kāna harismu. Tomēr šaubas par to, vai Olands spēs debatēs stāties pretī enerģiskajam un bieži asajam Sarkozī, pastāv. Tanī pat laikā, kā atzīmējusi kāda Le Monde žurnāliste, iespējams, ka tieši Olanda pieticīgais tēls ir viņa lielākais trumpis. Uz Sarkozī agresīvās kampaņas fona sociālistu kandidāta runas un izturēšanās veids šķiet nomierinošs un uzticību viesošs [5].

Lai cik grūta būtu pirmsvēlēšanu cīņa pret pašreizējo prezidentu, īstās grūtības Olandam nāksies pārvarēt, ja un kad viņš tiks ievēlēts. Pirmkārt, lai gan sociālistu kandidāts priekšvēlēšanu kampaņas laikā ir paziņojis, ka vēlas pārskatīt Eiropas fiskālās stabilizācijas plānu un ir pret drakoniskiem taupības pasākumiem, viņš pavisam noteikti ir proeiropeiski noskaņots un apzinās faktu, ka Francijas budžeta deficīts ir nesamērīgi liels. Olanda ekonomiskā programma lielā balstās uz pieņēmumu, ka ekonomiskā izaugsme mazinās vajadzību pēc smagiem taupības pasākumiem. Tomēr ir ļoti iespējams, ka ar ekonomikas stimulāciju vien būs par maz, un Olandam būs jāķeras pie fiskālās disciplīnas pretēji lielas daļas savu atbalstītāju gribai [6]. Diemžēl pirmais trieciens Francijas ekonomikai varētu būt finanšu tirgu reakcija uz Olanda ievēlēšanu. Otkārt, sociālistu kandidāts plāno veikt nopietnu nodokļu reformu, kura noteikti izraisīs neapmierinātību un pretestību daļā sabiedrības, bet varētu pasargāt sociālo sistēmu no taupības plāniem [7]. Vienā no savām priekšvēlēšanu runām Olands ir izteicies, ka Francijas dvēsele ir vienlīdzības ideja [8]. Ja tas tā patiešām ir, tad nodokļu reforma būs viņa iespēja uzzināt, cik daudz Francija ir gatava maksāt, lai savu dvēseli glābtu.

Una Bergmane

————————————

Bilde: Calle

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...