Redzējumi: 2012. gada 27. marts

Kustības Occupy Wall Street mērķis ir okupēt Volstrītu

Occupy Wall Street. Vai vēl kāda cita politiskā kustība mūslaiku vēsturē mazāk nekā divu mēnešu laikā ir ieguvusi lielākās amerikāņu sabiedrības daļas simpātijas un/vai atbalstu? Kā gan tas notika? Manuprāt šīs sacelšanās vēsmas ir virmojušas viscaur valstij jau kopš Reigans atlaida pirmo gaisa satiksmes kontrolieri. Un te pēkšņi 2011. gada 17. septembrī no (pārsvarā) jauniem cilvēkiem sastāvoša grupa izlēma sākt rīkoties. Šī aktīvisma izpausme trāpīja uz īstā nerva, un ASV izplatījās šoka vilnis, jo šie jaunieši darīja to, ko desmitiem miljonu cilvēku bija sapņojuši darīt. Šie cilvēki bija zaudējuši savus darbus, savas mājas, savu ”amerikāņu sapni” – viņi no sirds atbalstīja šo nebēdnīgo kopienu, kura teica Volstrītai tieši sejā: ”Mēs nekur neiesim, kamēr jūs mums neatdosit mūsu valsti!”

Viņi ar nodomu neveidoja formālu, hierarhisku organizāciju ar noteikumiem, nodevām, struktūru, harizmātiskiem līderiem un runasvīriem – tās bija lietas, bez kurām, kā mācīja šo jauniešu vecāki, viņi neko nevarētu panākt. Šis jaunais piegājiens atļāva cilvēkiem no visiem valsts nostūriem sajusties piederīgiem pretestībai ar to pašu brīdi, kad viņi izlēma kļūt par šīs pretestības daļu. Jūs gribat okupēt jūsu vietējo banku? Dariet to! Jūs gribat okupēt jūsu koledžas valdi? Lūdzu! Jūs gribat okupēt Ouklendu, Cincinati vai Grass Valley? Laipni lūgti! Šī ir jūsu kustība, un jūs paši to veidojat saskaņā ar savām vēlmēm.

Kādreiz, ja jūs gribējāt sākt kustību, jums vispirms bija jāizskaidro sabiedrībai tā problēma, kuru jūs cenšaties risināt, un tad jums bija jāpārliecina cilvēki pievienoties jums. Lai virzītu ASV tuvāk miermīlīgai nācijai bez rasisma, bez seksisma un homofobijas bija nepieciešami gadu desmiti, un mēs joprojām neesam sasnieguši mērķi. Taču ar Occupy Wall Street jums nav jāpārliecina vairākums amerikāņu par to, ka Volstrītā valda alkatība, ka bankas neinteresē nekas cits, izņemot pašām savas intereses vai ka korporatīvā ASV cenšas izspiest pēdējos darba un atalgojuma pilienus no visu iedzīvotāju kabatām. Visiem tas ir skaidrs. Pat tiem, kuri ir pret šo kustību. Grūtākais posms šai un jebkurai citai kustībai – iegūt vairākuma atbalstu – jau ir aiz muguras. Cilvēki ir ar mums. Tad kas mums būtu jādara tālāk?

Vispirms dažas lietas, ko mēs nedrīkstam darīt. Mēs nedrīkstam pārvērst Occupy Wall Street par vēl vienu birokrātisku, no augšas vadītu organizāciju. Tas to noteikti iznīcinātu. Tiem vecākās paaudzes cilvēkiem, kuri ir uzauguši, darbojoties tradicionālās organizācijās, ir jānomierinās un jāpārtrauc uzmācīgie atgādinājumi par veco paradigmu – ”vispirms ievēlēsim cilvēkus amatos un tad lobēsim viņus, lai tiktu pieņemti labi likumi!”. Ļaujiet okupēšanai iet savu dabisko gaitu. Amatiem nepieciešamie kandidāti ir atrodami pašas kustības rindās. (Vai tu esi viens no viņiem? Kāpēc gan ne? Kādam tas būs jādara, un būtu labāk, ja šis kāds būtu tu!) Likumdošana, kas ir nepieciešama, lai padarītu mūsu nāciju taisnīgāku, tiks pieņemta laika gaitā. Un tas nebūs pēc desmit gadiem; dažas lietas tiks īstenotas jau šogad. Vadošais kandidāts uz Kongresu no manas dzimtās pilsētas Flintas Mičiganā ir apņēmies padarīt ”politikas atbrīvošanu no naudas” par savu galveno uzdevumu savā amatā. Viņam ir pievienojušies arī citi. Mums ir jābalso par šiem cilvēkiem un vēlāk jātur viņi pie vārda.

Taču šajā mirklī Occupy ir jāturpinās kā tiešai kustībai bez jebkādiem aplinkiem – okupējot bankas, korporāciju centrālās ēkas, valdes sēdes, universitāšu pilsētiņas un arī pašu Volstrītu. Mums ir nepieciešami iknedēļas nevardarbīgi uzbrukumi tieši Volstrītai – iespējams, tādus jārīko katru dienu. Jūs pat nespējat iedomāties, ciek daudz cilvēku no visas valsts dotos uz Ņujorku, lai ļautos atkārtotiem arestu viļņiem, cenšoties sagraut šo slekavniecisko, zaglīgo mašīnu vārdā Volstrīta. Četrdesmit pieci tūkstoši cilvēku katru gadu iet bojā, jo viņiem nav veselības apdrošināšanas. Vai jums nešķiet, ka šo cilvēku radinieki, draugi, kaimiņi un paziņas varētu būt maķenīt dusmīgi? Un ko jūs sakāt par tiem četriem miljoniem cilvēku, kuriem bankas ir atņēmušas viņu mājas? Vai arī par miljonu studentu, kurus iznīcina parādu jūgs? Domāju, ka mēs varētu pievienot mūsu organizācijai dažus no šiem cilvēkiem, lai sagrautu Volstrītu.

Cilvēkiem viscaur ASV, pilsētā pēc pilsētas, ir jādara kas līdzīgs, taču vietējā līmenī. Ir jāaptur cilvēku izlikšanu no viņu mājām, veicot kopīgu pilsoņu okupāciju, bloķējot ieeju mājā un neļaujot bankai izmest šos cilvēkus. Ja jūsu kaimiņš nevar saņemt nepieciešamu medicīnisku pakalpojumu, cilvēkiem pilsētā ir jāokupē attiecīgā slimnīca vai apdrošināšanas kompānijas vestibils. Ja universitāte jau kuro reizi paceļ mācību maksu, studentiem ir jāokupē administrācijas birojs, līdz valdes locekļi piekāpjas.

Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka Occupy Wall Street pamatmērķis ir okupēt Volstrītu. Visas citas Occupy kustības šūniņas viscaur valstī tiek organizētas solidaritātes vārdā. Tās uzbrūk nezvēra taustekļiem un cīnās ar simptomiem vietējā līmenī, taču galvu var nocirst tikai vienā vietā – šī vieta atroda Manhetenā. Šeit šī kustība sākās, un šeit tai ir jāturpinās.

Mūsu bērni – šīs kustības sirds un dvēsele – ir gadiem ilgi redzējuši, kā mēs atdauzām savas pieres pret varas uzceltajām sienām, kā mēs vienmēr ejam gājienos uz Vašingtonu, ziedojam naudu vides aizsardzības grupām, atsakāmies no sarkanās gaļas. Viņi no tā ir ieguvuši tikai vienu lietu. Apziņu, ka viņi ir pirmā paaudze, kuriem klāsies sliktāk nekā viņu vecākiem. Viņi joprojām mūs mīl (kas ir brīnumaini, ja mēs padomājam par to, kādu pasauli mēs aiz sevis atstājam viņiem lietošanai), taču viņi izvēlas citu ceļu, atšķirīgu no mūsējā. Ļaujiet viņiem to darīt! Ar šiem jauniešiem viss ir kārtībā. Vai viņi zina, kurp ved viņu izvēlētais ceļš? Tas nebūt nav skaidrs – un tieši tā ir Occupy Wall Street burvība. Nezināmās nākotnes mistērija ir kaut kas ārkārtīgi vilinošs. Miljoni vēlas piedalīties šajā piedzīvojumā, jo dziļi savās sirdīs viņi saprot, ka citas izvēles nemaz nav. Un viņi apzinās, ka viņu rindās ir daudz vairāk cilvēku nekā Volstrītā, kura pagaidām okupē ASV. Viņiem nav citas izvēles, kā vien uzvarēt.

Maikls Mūrs [Michael Moore]

Raksts sākotnēji publicēts Nation of Change

Bilde: Lauri Rantala

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...