Pārdomas: 2012. gada 20. marts

Pāvesta nāve kā katalizators musulmaņu sekularizācijai

Piecpadsmit miljonu ļaužu lielās Koptu Baznīcas pāvesta Šenoda III nāve pielika punktu idejai par veco, totalitāro Ēģipti, kurā reliģijas (vismaz kristietība) ir saplūdušas ar politiku un valdošo kliķi. Viņš kā bijušā Ēģiptes diktatora Hosni Mubaraka sabiedrotais bija arhaiska palieka no sendienām, laikiem, kad, atbrīvojoties no britu imperiālā mantojuma (nesekmīgi), sāka veidoties mūslaikos zināmā Ēģipte.

Lai arī plašsaziņa tiražē viedokli par Šenodas III spēju vienot mūsdienu Koptu Baznīcu, tas neatbilda un neatbilst patiesībai, jo kopš Divdesmit piektā janvāra revolūcijas viņš pārāk bieži nostājās pret koptu draudzi, nostatot veco kārtību augstāk par ļaužu tiesībām pašnoteikties un brīvību. Kad ļaudis pirmoreiz sāka pulcēties Kairas Tahrira laukumā, viņš koptus aicināja doties mājās, jo uzskatīja Hosni Mubaraku par stabilitātes garantu, lai arī patiesībā musulmaņu un koptu kopienu galvenais rīdītājs un savstarpējo kašķu veidotājs bija tieši Mubaraks un viņa rokaspuiši. Papildus tam tika baidīti ar iespējamību, ka valsts režīms var kļūt islāmisks un tiem nedraudzīgs (šo māņu nepatiesumu varēja pieredzēt Tahrira laukumā, kad musulmaņi un kopti kopīgi iestājās par savu valsti un pilsoņu nozīmīgāku vietu tajā).

Kad pēc sprādzieniem koptu baznīcās koptu pūļi izgāja Ēģiptes ielās, lai izteiktu savu neapmierinātību ar musulmaņu līdzpilsoņu rīcību, pāvests atkal diktatoriskā garā pavēlēja saviem brāļiem un māsām Kristū izklīst, nevis iesaistījās diskusijās par koptu lomu un vietu mūsdienu Ēģiptē (tieši šis viņa redzējuma trūkums bija galvenais koptu jauniešu dusmu katalizators). Diemžēl šādām domām viņš savā galvā nebija atstājis vietu, jo to piepildīja ar bailēm no reliģisko kopienu sadursmēm, kas tik un tā notika, un nevēlēšanos zaudēt labā un stingrā (dzelzs dūres) Baznīcas patriarha tēlu musulmaņu un to līderu vidū. Tomēr tieši jaunās koptu paaudzes nevēlēšanās samierināties ar pastāvošo lietu kārtību, kuru diktēja (un aizvien diktē) reliģisko kopienu vadītāji, kā arī klerku spēja pārdoties katrai jaunajai pie varas esošajai kliķei, pamudināja tos atkal doties Tahrira laukuma virzienā, lai iestātos par Divdesmit piektā janvāra revolūcijas idejām un mērķiem, uzsākot sacelšanos (tagad jau pret varu sagrābušo militāro huntu) otrreiz.

Ēģiptes nonākšana līdz demokrātijai ir laika jautājums, mēs vēl nezinām, kāda būs tās sākotnējā forma, jo patiesi demokrātiskas valsts izveidei nepietiek ar vienu paaudzi. Tomēr pārmaiņu process nav apstādināms. Pārāk daudzi Ēģiptes pilsoņi deg par to (ir miruši un asinis lējuši)!

Savukārt jaunajā Ēģiptē augošā politiskās partijas “Musulmaņu brālība” ietekme var nospēlēt būtisku nozīmi nākamā Koptu pāvesta izvēlē, jo Ēģiptes musulmaņu kopienas interesēs ir panākt, lai kopti izvēlētu apolitisku Baznīcas vadītāju, kurš norobežosies no politiskās varas siles, tādējādi it kā vājinot koptu pārstāvniecību kliķē, tomēr, zinot koptu jaunās paaudzes vēlmi un spēju pašnoteikties, neskatoties uz varbūtējo Baznīcas politiskā atbalsta zaudēšanu, viņi tik un tā iesaistīsies valsts politiskajos procesos. Par vienu no mērķiem var izvirzīties arī islāma nodalīšana no valsts politiskā vektora, un šai vēlmei viņiem jau ir sabiedrotās. Tās ir Ēģiptes sievietes, kas aktīvi ņēma un ņem dalību pret kliķi vērstajos protestos, bet no musulmaņu līderu puses viņu darbības tiek devalvētas, tādējādi nostumjot tās no iespējas veidot savu un valsts nākotni. Sekulārie kopti un feministes ir tieši tā uzplēstā vīle, kas saārdīs visu pastāvošo lietu kārtību politreliģijā Ēģiptē un, ļoti iespējams, visā Islāma pasaulē.

P.S.
Īstenībā situācija ir kā skalpelis, kam asmeņi no abām pusēm, jo, pat ja koptu jaunais pāvests noraidīs sekulāras valsts ideju, aktīvi iesaistoties Ēģiptes politiskajos procesos, tas aizvien liks koptu jaunatnei darboties nošķirti no Baznīcas, jo viņi kopš pirmās revolūcijas laikiem ir sapratuši, ka pavēles no augšas tiem nav vajadzīgas, tamdēļ var izveidoties paralēli koptu politiskie virzieni, kuru sekulārais gals aizvien gādās par valsts politikas nošķirtību no reliģijām.

Un, protams, vēl ir Ēģiptes armija ar savām biznesa interesēm, jo tā aizvien ir lielākais uzņēmums valstī, redz, kapitāls mīl kārtību, un tam ir uzdevums — augt.

Inside Story – Will Shenouda’s death divide Egypt’s Copts?
Egypt military’s economic empire

Bilde: Gigi Ibrahim

Ojārs Kapteinis: Esmu dzimis un uzaudzis Pārdaugavā, bet pašlaik dzīvoju Maskavas forštatē. Studēju teoloģiju, kompilēju linux kerneli, braucu ar velosipēdu, iestājos par zaļo tautsaimniecību un anarhistisko komunismu. Esmu biedrības PROGRESĪVIE biedrs. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusLast.fmYouTubeDraugiemAsk.fm

Viens komentars to “Pāvesta nāve kā katalizators musulmaņu sekularizācijai”

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...