Redzējumi: 2012. gada 14. marts

Jaunas regulācijas draud radīt jaunas krīzes

Patiesībā tas ir prātam neaptverami, ka pašreizējā situācijā tiek diskutēts par kapitālisma krīzi. Gandrīz ceturtā daļa visas jelkad radītās labklājības pasaulē ir izveidojusies pēdējo desmit gadu laikā. Šajā desmitgadē 28 valstis ir pacēlušās no zemu ienākumu līdz vidēju ienākumu valstīm. 500 miljoni cilvēku ir izķepurojušies no galējas nabadzības.

Reformas kombinācijā ar globalizāciju ir nesušas augļus. Arvien vairāk valstu ir iekļāvušās globālajā ekonomikā un piekļuvušas modernajām ražošanas un komunikāciju tehnoloģijām. Nekad līdz šim tik daudz cilvēku nebija tādā mērā uzlabojuši savas dzīves.

Taču postošā finanšu un eirokrīze tajā pašā laikā smagi plosa Rietumu pasaules ekonomikas, iegrūž neskaitāmus cilvēkus bezdarbā, un rezultātā tas viss noved pie parādu dzēšanas daudzu smagu gadu garumā. Kaut kas mūsu modernajā kapitālismā ir nogājis greizi kontinetālā mērogā, un tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi nodalīt to, kas ir sabojājies un attiecīgi jālabo, no tās daļas, kura izraisa epohālu attīstību. Citādi mēs riskējam nonākt pie vienkāršotiem, instinktīviem priekšlikumiem par valstisku kontroli.

Pirms mēs dodam vairāk varas valdības lēmumu pieņēmējiem, mums ir jāizanalizē, ko viņi ir darījuši ar to varu, kas viņiem jau ir. ASV centrālā banka uzpūta nekustamo īpašumu burbuli, jo vairāku gadu garumā tā nolaida procentu likmes pēc iespējas zemāk. Nesekmīgas reformas subsidēja eksotiskas nekustamo īpašumu obligācijas un darījumus “ēnu banku sektorā” ar nepietiekamu caurredzamību. Bankas uzdrošinājās riskēt, balstoties uz ticību, ka valsts tās jebkurā gadījumā izglābs.

Tikmēr izveidotā sistēma ar eiro radīja iespaidu, ka Vācija nāks palīgā nolaistām ekonomikām. Tāpēc arī valdības tādās valstīs kā Itālijā un Grieķijā varēja saņemt lētus kredītus. Rezultātā tās izvēlējās nepakļauties liberalizācijai un tā vietā lēti aizņēmās naudu, lai celtu algas un palielinātu valsts izdevumus.

Gan Eiropas Savienībā, gan ASV tika veiktas investīcijas, kuras šķita saprātīgas tikai tāpēc, ka bija piejama pretdabiski lēta nauda. Abos gadījumos tas viss beidzās ar sabrukumu, tiklīdz procentu likmes atgriezās normālā līmenī. Varasiestādes kaut kā pamanījās iekrist klasiskos parādu slazdos. Un valsts sektora spēlētāji tirgū, piemēram, Vācijas valstij piederošā Landesbanken, politiski kontrolētās krājbankas Spānijā un kvazivalstiskās nekustamo īpašumu hipotēku sabiedrības ASV bieži vien bija aktīvākas nekā privātās bankas.

Taču tirgus aizstāvjiem ir jāatzīst, ka arī privātie spēlētāji finanšu jomā pielaida rupjas kļūdas savos vērtējumos. Mākleri saņēma prēmijas, kad viņi izvēlējās kāpināt īstermiņa peļņu, neskatoties uz riskiem. Daudzi aizdevēji nodarbojās ar bezatbildīgu un reizēm pat krāpniecisku kreditēšanu. Volstrītas titāni, kuri savas prātam neaptveramās algas skaidroja ar savu lielo atbildību, tagad stāsta, ka nebija aptvēruši notiekošo. Daudzos gadījumos viņi bija akli sekojuši ierobežotiem datu modeļiem un bara kopējai virzībai.

Kā konstatējis ameriņāku kreisais ekonomists un Nobela prēmijas laureāts Džozefs Stiglics, šī tomēr nav ekonomikas krīze. Ekonomika ir mācība par stimuliem — kā pozitīvi un negatīvi dzinuļi liek mums rīkoties noteiktā veidā. Krīzi var izskaidrot ar destruktīviem stimuliem.

Mājsaimniecības nokļuva parādu jūgā, jo procentu likmes bija rekordzemā līmenī un nekustamo īpašumu mākleri pelnīja, pārdodot īpašumus arī cilvēkiem, kuri nepieciešamo kredītu ilgtermiņā patiesībā nevarēja atļauties. Baņķieri saņēma bonusus, kad viņi sapakoja šos kredītus obligācijās. Bankas riskēja uz pilnu klapi, jo tām bija valsts garantijas. Eiropā bankas aizdeva naudu bankrotam tuvām valstīm, jo tās zināja, ka Vācija tās izvilks.

Tāpēc ir jāvaicā, kā mēs varam atjaunot stimulus ilgtermiņa kapitālismam, kurš veicinās labklājību. Pirmais solis būtu pārtraukt subsidēt riskus. Finanšu sistēma ir ekonomikas asinsrite, kam jāgādā par to, lai resursi nonāktu tur, kur tos izlietos visproduktīvāk. Tieši tāpēc bankām ir jādarbojas brīvā tirgū, kur ir gan augšupeja, gan lejupeja. Ja to peļņa tiek privatizēta, bet zaudējumi socializēti, tad tās vienmēr vēlēsies uzņemties lielāku risku. Metam monētu — ja uzkrīt cipars, tad banka vinnē, ja uzkrīt ģērbonis, tad banka nezaudē.

Zviedrija salīdzinājumā ar daudzām citām valstīm nav tik aktīvi dāļājusi naudu baņķieriem. Taču, kamēr vien kreditori zina, bankas sargā garantijas, tās izaugs pārāk lielas. Tās ir subsīdijas banku neiegrožotai izaugsmei un riskiem, kas arī Zviedrijā katru gadu nozīmē miljardos mērāmu dāvanu baņķieriem.

Ja banka nespēj nomaksāt savus parādus, akcionāriem būtu jāzaudē savi ieguldījumi, un viņu vietā par akcionāriem būtu jākļūst kreditoriem. Ja bankas aktīvi nenosedz parādus, tad to ir organizētā veidā jālikvidē. Par to, cik diskusijas šajā jautājumā ir atpalikušas, liecina kaut vai tas, ka [Zviedrijas] Kreisā partija ir, šķiet, vienīgā partija, kura apspriež, kā piespiest bankas pakļauties brīvā tirgus nosacījumiem. Ir jāatgādina plašākām cilvēku masām, ka kapitālisms bez bankrotiem ir kā kristietība bez elles — tas visus padara mazāk piesardzīgus.

Vēl mazāk tiek diskutēts par kādu citu riskus palielinošu faktoru. Proti — uzņēmumi un mājsaimniecības var saņemt nodokļu atlaides par saviem procentu maksājumiem. Kad uzņēmums veic darījumus ar savu naudu, tam ir jāmaksā nodokļi. Savukārt, kad darījumi tiek veikti ar svešu naudu, tas tiek subsidēts. Šāda sistēma veicina manipulācijas ar nodokļiem — nauda tiek sūtīta holdinga kompānijām, kuras savukārt šo naudu tam pašam uzņēmumam izsniedz kā aizdevumu. Mājsaimniecības nodokļu atlaides izmanto, lai ņemtu lielākus kredītus, un rezultātā aug nekustamo īpašumu cenas. Nodokļu atlaides par procentu maksājumiem noved pie tā, ka visi grib dzīvot par svešu naudu, un tas palielina parādu līmeni ekonomikā.

Daudz ko var darīt, lai labotu situāciju. Taču ir jāuzmanās, lai mēs nekristu kārdinājumā reaģēt uz krīzi ar plašām regulācijām, lai nodrošinātu, ka tā “vairs nekad nenotiks”. Atskatoties uz jau notikušo, nav nekāda māksla ieviest regulācijas, lai mēs izvairītos no tām pašu nule kā pielaistajām kļūdām. Taču nākamā krīze diez vai radīsies tieši tādu pašu kļūdu rezultātā. Tās būs jau citas kļūdas, un regulācijas patiesībā var veicināt šādu kļūdu rašanos.

Pēc finanšu krīzes 2008. gadā gandrīz visi politiķi un finanšu regulatori bija vienisprātis par to, kā mēs panāksim, lai nekas tāds vairs nekad neatkārtotos — ir jāpiespiež bankas veidot uzkrājumus, kuri garantē absolūtu drošību un likviditāti. Attiecīgi šie uzkrājumi ir jāveido no banku obligācijām. Spiediena un regulāciju rezultātā bankas uzpirka lielu daudzumu Eiropas dienvidu valstu obligācijas. Un tieši šo obligāciju pēdējā gada laikā radītie zaudējumi draud sagraut visu Eiropas banku sistēmu.

Viena no finanšu tirgus problēmām ir tā viendabīgums. Cilvēki ar diplomiem no vienām un tām pašām universitātēm vienlaicīgi izmanto vienus un tos pašus modeļus, lai pirktu un pārdotu. Tas rada bara kustības augšup un lejup. To var novērst tikai tad, ja mēs piespiedīsim finanšu uzņēmumus vairāk paļauties uz pašu apsvērumiem — piemēram, atņemot viņiem to drošības sajūtu, ko tiem sniedz valsts garantijas.

Regulāciju problēma ir tajā apstāklī, ka tās veicina cilvēku sekošanu baram. Tās rada tādu kredītreitingu un kapitāla pietiekamības kritēriju sistēmu, kurā atsevišķi vērtspapīri tiek vērtēti augstāk nekā citi — līdz 2008. gadam tās bija hipotekārās obligācijas, pēc tam valstu obligācijas. Un attiecīgi visi drošā solī dodas vienā virzienā. Mēs esam redzējuši, kādas briesmīgas sekas ir šādai pašpārliecinātībai. Paradoksāli, bet drošību ekonomikas sistēmā mēs varam uzlabot tikai tad, ja atsevišķie spēlētāji ekonomikā tiek padarīti nedrošāki.

Jūhans Norbergs, zviedru rakstnieks, vēsturnieks un liberāls debatētājs
Raksts iztulkots un pārpublicēts ar laipnu autora un laikraksta Dagens Nyheter atļauju
Sākotnējais teksts zviedru valodā

Bilde: VectorportalVectorportal.com

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Viens komentars to “Jaunas regulācijas draud radīt jaunas krīzes”
  1. khorporative saka:

    Raksta autoram ir naivi labvēlīgs skatījums uz kapitālismu, kurš it kā nav krīzes stāvoklī. It kā pasaulē būtu kāds cits ekonomiskās nevienlīdzības, politiskās korupcijas, karu, nabadzības, ekoloģisko un citu problēmu cēlonis.

    Īsi un saprotami tas viss ir pastāstīts 10 minūšu video: http://youtu.be/4qKAse8388k

    Diezin vai pēc tam radīsies vēlēšanās atgriezties šajā zemo likmju un banku atbildības viltus diskursā.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...