Pārdomas: 2012. gada 7. marts

Pasaka par grābekļiem un to minējiem

Arābi, lai pierādītu pravieša Muhameda nemaldīgumu, izmanto kolektīvās pasakas apliecinošo algoritmu, sev vaicājot: “Vai mans tēvs man melotu?” Un uzreiz atbildot ar skaidru “nē!”. Tad seko nākamais vaicājums: “Vai mana tēva tēvs tēvam melotu?” Protams — atkal atbilde ir “nē!”. Un šādi turpinot iekšējo diskusiju viņi nonāk līdz Muhameda laikabiedriem, saviem senčiem, tiem, kas ir dzīvojuši līdzās islāma izveidotājam, un atkal tiek uzdots šis nekritiskais jautājums par vec…vectēviem, kuri redzēja Muhamedu un viņa darbus — un vai viņi melotu par to saviem bērniem?

Tagad nomainām algoritmā sastāvā esošos arābus pret latviešiem, bet Muhamedu pret Kārli Ulmani, un pavaicājam sev, vai mūsu vectēvi un vecmātes pareizi un skaidri atceras un izstāsta pagātnes notikumus un Kārļa darbus, vai ir noklusētas detaļas, vai sabiedrībā valda vienprātība par Ulmaņpapa sastrādāto? Nekritiskā vecāku un vecvecāku stāsta pieņemšana, paļaujoties uz aizejošo ļaužu nemaldīgumu, nepieļauj domu par pagātnes stāsta nepatiesumu un laupa iespēju izvērtēt stāsta detaļas, uzklausīt alternatīvos, paralēlos stāstus, jo ikviena pretruna tiek noliegta, bet pagātnes norišu analizētāji un pētnieki, tas ir, labās pasakas apšaubītāji, tiek pelti un saukāti par bezdievjiem, svētuma zaimotājiem un latvisko vērtību grāvējiem.

Tamdēļ latvieši pārdzīvo par notikumiem pagātnē, savā prātā uzturot mītu par senajiem, labajiem laikiem, piemēram, 12. gadsimtu vai Ulmaņapapus valdīšanas periodu, kad piena un medus upes plūda aumaļām, cilvēku dzīves vadīja taisnīgi un gudri vadoņi, bet pašiem ļaudīm atlika tik sekot ķēniņa pavēlēm un nedomāt. Ļaudis aizvien ilgojas pēc stingrās rokas, kas sakārtos viņa un pārējo latviešu dzīves. Tomēr ir viens liels un trekns BET. Labie laiki beidzās, jo ieradās sliktie, kuri nokāva labo vadoni, paverdzināja letiņus, papildus tos iemetot tumsībā un atpalicībā, kur šiem tik vien atlika kā gaidīt nākamo glābēju, diemžēl bieži nesaņemoties drosmi iestāties pret varmākām. Ja nebūtu Polijas katalizatora, iespējams, aizvien mēs būtu PSRS sastāvā un baudītu Baltijas ekonomiskās zonas labumus (Padomijas sastāvā dzīve tak bija tik laba, vai ne?!).

Pēc neatkarības atgūšanas un Latvijas Republikas atjaunošanas Ziemeļatlantijā cirkulējošais kapitāls caur nopirkto politiķu un neoliberāļu mutēm sāka skandināt jaunu pasaku, šoreiz vadoni nomainot pret tēlainu ārvalstu investoru, kurš alkst šeit uzsākt uzņēmējdarbību un radīt darbavietas (noklusējot viņa nevēlēšanos maksāt pienācīgu algu strādniekiem), tik vajagot sakārtot uzņēmējdarbības vidi, valstij (mums) paiet malā un nav jātraucē ģenerēt kapitāla pieaugumu.

Tie izrādījās salti meli, jo, pat izveidojot speciālās ekonomiskās zonas (piemēram, Rēzeknē), kapitāla vēlme samazināt izmaksas un palielināt laupījumu uz izmaksāto algu rēķina, uzspļaujot valsts un pašvaldības dāvātajām nodokļu atlaidēm, aizvien nav remdināma (skatīt Rebir emigrāciju), tamdēļ tas izsmeļ aku sausu un dodas tālāk, atstājot iedzīvotājus bešā (ja vien par ieguvumu nekaitām sačakarēto vidi — gan fizisko, gan ekonomisko). Un tā tas turpināsies, līdz darbs un tā augļi netiks uztverti kā vērtība, nevis brīvi pārvietojama un bezpersoniska prece, kas balstīta skaudrā aprēķinā, nevis cilvēkos.

Paradoksālā kārtā uz šiem neoliberāļu un kapitālistu grābekļiem Latvija turpina kāpt, nevēloties atcerēties iepriekšējo krīžu sāpīgo pieredzi, aizvien pašvaldībās dzird skandinām mantru par uzņēmējdarbības vides sakārtošanu, kas atrisinās uzreiz visā novadā esošo bezdarbu, nevis atziņu, ka tieši pašvaldībai (iedzīvotāju kopienas ievēlētajiem pārstāvjiem) ir laiks sākt nodarboties ar uzņēmējdarbību, radīt paliekošas darbavietas un ražot produktus un pakalpojumus ar pievienoto vērtību. Ir laiks pārstāt ticēt melu pilnajai pasakai par labo onkuli (tirānu, investoru vai kaimiņvalsts prezidentu), kurš atnāks un visu sakārtos. Tā vietā ir jāsāk solidarizēties un veidot spēcīgas vietējās kopienas, kuras pašas spēj pieņemt lēmumus un parūpēties par sevi, negaidot palīdzību no malas!

Ojārs

Ojārs Kapteinis: Esmu dzimis un uzaudzis Pārdaugavā, bet pašlaik dzīvoju Maskavas forštatē. Studēju teoloģiju, kompilēju linux kerneli, braucu ar velosipēdu, iestājos par zaļo tautsaimniecību un anarhistisko komunismu. Esmu biedrības PROGRESĪVIE biedrs. skatīt

More Posts - Website

Follow Me:
TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTube

Viens komentars to “Pasaka par grābekļiem un to minējiem”
  1. Ojārs saka:

    Jauki, Edmunds Sprūdžs turpina stāstīt pekstiņus par mistiskajiem uzņēmējiem, kas ierādīsies un sakārtos Latgali, nevis atzīst realitāti par pašvaldību un valsts pienākumu/uzdevumu sākt veidot šajā (un arī pārējā Latvijā) reģionā uzņēmumus, jo neviens cits to nedarīs (vietējiem iedzīvotājiem tam nav līdzekļu, savukārt ārvalstnieki nesaskata peļņas iespēju) http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/415029-latgales_problemas_risinas_ar_uznemejdarbibu

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...