Redzējumi: 2012. gada 28. februāris

Sīrijas strupceļš

Bašars al Asads ir sasniedzis īpašu līmeni — viņš tagad ir viens no visnepopulārākajiem cilvēkiem pasaulē. No viņa norobežojas kā no tirāna, īsti asiņaina tirāna, un to dara gandrīz visi. Pat tās valdības, kuras atsakās viņu nosodīt, visdrīzāk sniedz viņam draudzīgu padomu pārtraukt savus represīvos gājienus un kaut kādā mērā piekāpties saviem iekšējiem politiskajiem oponentiem.

Tad kā gan tas nākas, ka viņš ignorē visus šos padomus un turpina pielietot maksimālu spēku, lai saglabātu politisko kontroli Sīrijā? Kāpēc nenotiek iejaukšanās no ārpuses, lai padzītu viņu ar spēku? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms izvērtēsim viņa stiprās puses. Pirmkārt, viņam ir diezgan spēcīga armija, un līdz šim, izņemot atsevišķus gadījumus, armija un citas spēka struktūras valstī ir turpinājušas būt lojālas režīmam. Otrkārt, izskatās, ka viņu joprojām atbalsta vismaz puse no iedzīvotājiem situācijā, kuru arvien biežāk apraksta kā pilsoņu karu.

Galvenie valdības posteņi un virsnieku korpuss ir alavītu [Alawi] rokās – tas ir šiītu islāma atzarojums. Alavīti sastāda iedzīvotāju mazākumu un noteikti baidās par to, kas varētu notikt ar viņiem, ja opozīcijas spēki (pārsvarā sunnīti) nāktu pie varas. Turklāt arī citas minoritātes (kristieši, druzi un kurdi) ir tikpat piesardzīgi par iespējamu sunnītu valdību. Visbeidzot, arī daudzskaitlīgā tirgotāju buržuāzija vēl nevēršas pret Asadu un partijas “Baath” režīmu.

Taču vai ar to tiešām pietiek? Ja tas būtu viss, tad es šaubos, vai Asadam būtu izdevies noturēties tik ilgi. Viņa režīmu smacē ekonomiski. Opozīcijas Brīvajai Sīrijas armijai ieročus piegādā Irākas sunnīti un droši vien arī Katāra. Un nosodījumu koris pasaules presē, kā arī no visu spārnu politiķiem pieaug spēkā ar katru dienu.

Jā, es nedomāju, ka pēc gada vai diviem mēs būsim tādā situācijā, kad Asads būs prom vai arī režīms būs mainījies savos pamatos. Iemesls tam slēpjas tajā apstāklī, ka tie, kuri visskaļāk viņu nosoda, nemaz nevēlas viņa aiziešanu. Apskatīsim viņus visus pēc kārtas.

Saūda Arābija. Ārlietu ministrs New York Times klāsta, ka “vardarbība ir jāpārtrauc un Sīrijas valdībai nevar dot vairāk iespēju”. Tas izklausās ļoti spēcīgi — līdz tam brīdim, kad jūs pamanāt viņa piebildi, ka “starptautiskas intervences iespēja ir jāizslēdz”. Fakts ir tāds, ka Saūda Arābija vēlas iegūt atzinību par savu pretestību Asadam, taču ļoti baidās no nākamās valdības. Viņi saprot, ka post-Asada (visdrīzāk krietni anarhistiskā) Sīrijā patvērumu radīs Al Qaeda. Un Saūda Arābija zina, ka Al Qaeda mērķis numur viens ir gāzt viņu režīmu. Ergo — “nekāda starptautiska intervence”.

Izraēla. Jā, izraēlieši turpina būt apsēsti ar Irānu. Un jā, “Baath” partijas Sīrija turpina būt Irānai draudzīgs spēks. Taču jāatzīst, ka galu galā Sīrija ir bijusi nosacīti mierīgs arābu kaimiņš, stabilitātes osta izraēliešiem. Jā, sīrieši palīdz Hezbollah, tomēr arī Hezbollah pēdējā laikā ir diezgan klusi. Kāpēc gan Izraēlai būtu jāuzņemas tāds risks kā Sīrija pēc “Baath” partijas krišanas? Kam tad piederētu vara, un vai viņiem nebūtu jānostiprina savas pilnvaras, izplatot džihādu uz Izraēlu? Un vai Asada krišana nenovestu pie tā relatīvā miera un stabilitātes izjaukšanas, kas tagad, šķiet, pastāv Libānā? Un vai tas viss vēl tālāk nestiprinātu un neatjaunotu Hezbollah radikālismu? Izraēlai ir daudz, ko zaudēt, un ne pārāk daudz, ko iegūt, ja Asads krīt.

Amerikas Savienotās Valstis. ASV valdība vārdos ietur labo līniju. Taču vai esat pievērsuši uzmanību, cik piesardzīgi viņi ir savā rīcībā? The Washington Post 11. februārī publicēja rakstu ar nosaukumu “Slaktiņam ejot plašumā, ASV neredz “labus variantus” Sīrijas situācijai”. Rakstā tiek norādīts, ka ASV valdībai “nav apetītes militārai intervencei”. Nekādas apetītes — neskatoties uz neokonservatīvo intelektuāļu, kā Čārlza Krauthammera [Charles Krauthammer], spiedienu. Krauthammers ir pietiekami godīgs, lai atzītu, ka “šis nav tikai brīvības jautājums”. Viņš norāda, ka patiesībā runa ir par Irānas režīma gāšanu.

Taču vai gadījumā tieši šis apstāklis nav iemesls tam, kāpēc Obama un viņa padomnieki neredz nekādus labus variantus? Spiediena rezultātā viņi iesaistījās Lībijas operācijā. ASV tur nezaudēja daudz dzīvību, bet vai viņi rezultātā guva kādus ģeopolitiskus panākumus? Vai jaunais Lībijas režīms, ja var teikt, ka Lībijā ir jauns režīms, ir kaut kas labāks? Vai arī tas ir sākums lielai iekšējai nestabilitātei, tāpat kā Irākas gadījumā?

Es patiesībā varu iedomāties atvieglojuma nopūtu Vašingtonā brīdī, kad Krievija uzlika veto ANO rezolūcijai Sīrijas jautājumā. Viss spiediens izlikt lielo kārti un sākt Lībijas stila intervenci bija kā ar roku noņemts. Krievijas veto pasargāja Obamu no republikāņu uzmācīgajiem pārmetumiem Sīrijas jautājumā. Un Sjūzena Raisa [Susan Rice], ASV vēstniece ANO, varēja novelt visu vainu uz krieviem. Viņi tika nosaukti par “pretīgiem”. Ak, cik diplomātiski.

Francija. Šī valsts ir vienmēr nostalģiska un atceras savu kādreiz noteicošo lomu Sīrijā. Ārlietu ministrs Alans Župē [Alain Juppé] kliedz un pauž nosodījumu. Bet vai runa ir par karavīru sūtīšanu uz Sīriju? Blēņas. Šajā valstī drīz būs vēlēšanas, un sūtīt karavīrus nu nepavisam nebūtu populāri — it īpaši, ja ņemam vērā to, ka šis gadījums nebūs nekāds nieks, kā tas bija ar Lībiju.

Turcija. Šī valsts pēdējo desmit gadu laikā ir būtiski uzlabojusi savas attiecības ar Arābu pasauli. Tā nepavisam nav priecīga par pilsoņu karu pie savām robežām. Turcija būtu ļoti apmierināta ar kaut kādu politisko kompromisu. Ārlietu ministrs Ahmets Davutoglu tiek citēts sakām, ka “Turcija nepiegādā ieročus vai citu palīdzību armijas pārbēdzējiem”. Būtībā Turcija vēlas būt draudzīga pret visām pusēm. Tāpat arī Turcijai ir pašai savs kurdu jautājums — Sīrija varētu aktīvi šo grupu atbalstīt, taču līdz šim ir atturējusies.

Kuri tad galu galā vēlas intervenci Sīrijā? Iespējams, Katāra. Taču Katāra, lai cik arī labi tai neklātos, nav nekāds ievērojams militārais spēks. Beigu beigās ir jāatzīst – lai cik skaļa arī nebūtu retorika un lai cik drausmīgs arī nebūtu pilsoņu karš, neviens patiesībā nevēlas Asada aiziešanu. Tāpēc visticamāk viņš paliks savā vietā arī turpmāk.

(c) Autortiesības pieder Imanuelam Valeršteinam, materiāla izplatītājs ir Agence Global. Ar jautājumiem par tiesībām un atļaujām, to skaitā arī attiecībā uz tulkojumiem un publicēšanu nekomerciālos nolūkos, sazinieties ar rights@agenceglobal.com, vai pa telefoniem 1.336.686.9002 un 1.336.286.6606. Šos tekstus drīkst lejupielādēt un pārsūtīt elektroniski ar nosacījumu, ka tajos nekas netiek mainīts un ir iekļauta šī informācija par autortiesībām. Lai sazinātos ar autoru, izmantojiet e-pasta adresi immanuel.wallerstein@yale.edu.

Bilde: Alijava

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...