Pārdomas: 2012. gada 17. februāris

Pārvarēt naida referenduma barjeru

Vēsturnieks Kaspars Zellis tviterī min grupas Aurora dziesmu “Barjera” kā perfekti šo pirmsreferenduma laiku raksturojošu. Jāpiekrīt — šīs dziesmas teksts (ironiski, ka tas ir gramatiski daudzviet nepareizs, laikam jau arī tādā veidā demonstrējot autora nevēlēšanos stāties citu veidotā ierindā) ir aktuāls arī šodien. 18. februāra referendums nav par valodu, cieņu, tiesībām, valstiskumu vai ko tamlīdzīgu. Tas ir naida referendums, kuru turklāt nekaunīgi izmanto ciniskie politiskā cirka klauni. Gan latvieši, gan krievi.

Nedomāju, ka kāds apšaubīs, ka ideāli būtu, ja šajā referendumā nepiedalītos neviens. Pasākums atceltos pats par sevi, un mēs varētu mierīgi uzelpot. Zinu, mani tūliņ mēģinās apklusināt, sakot, ka tā jau nekad nenotiks, ka tas nav iespējams. Es apzinos, ka tā nebūs. Taču tad ir jāvaicā, kāpēc tas tā ir. Kas rada vēlmi un vieš pārliecību pilsoņiem doties pie urnām un mest tur papīrīti, uz kura rakstīts ir viens jautājums, taču balsots tiek (prātos, sirdīs, retoriski, utt utjp) pavisam par ko citu?

Krievi/krievvalodīgie taču saprot, ka uzvara šajā referendumā objektīvi nav iespējama. Viņi ir minējuši daudzus dažādus iemeslus balsojumam PAR. Un tā nav otra valsts valoda. Tāpat latvieši saprot (es tā vismaz ceru), ka PRET balsu skaits neietekmē referenduma iznākumu. Daudzi latvieši sestdien dosies uz vēlēšanu iecirkņiem, lai balsotu pret krieviem, okupantiem utt utjp, kā arī par latviešu valodu, tās stiprināšanu utml (paradoksāli — aicinājumi balsot par latviešu valodu šajā referendumā taču neizbēgami novedīs pie kļūdainiem balsojumiem, bet kampaņu organizētājus tas laikam neinteresē, galvenais pabļaustīties).

Par ko tad īsti ir balsojums? Kas tam visam ir apakšā? Sakaitētajā pirmsreferenduma gaisotnē (par ko galvenokārt “jāpateicas” politiķiem, jo īpaši valdošajai koalīcijai, kura uzņēmusies pārstāvēt visus latviešus — arī mani, lai gan es to neesmu viņiem lūdzis un viņu skatījumam nepiekrītu — un sludina savu valodas un nācijas vēsti apmaksātās politiskajās reklāmās, kuras piesārņo, piemēram, Latvijas Radio ēteru). Neviens to tā īsti neuzdrošinās pateikt (izņemot trakākos nacionālistus abos spārnos), taču vairumam, domāju, ir skaidrs — balsos krievi pret latviešiem un latvieši pret krieviem. Jā, būs atsevišķi izņēmumi, taču kopējais zemteksts ir tāds, un tādā plāksnē paredzama arī rezultātu interpretācija.

Tas ir traģiski. Tā tam nevajadzētu būt. Un tieši tāpēc es kā latvietis atsakos piedalīties šajā referendumā. Jo piedaloties es paziņotu, ka atzīstu šo demokrātijas ideju kropļojošo pasākumu par leģitīmu, ka atļauju politiķiem izmantot manu balsi savu politizēto rungu cīņā, saasinot naidu starp dažādām etniskajām, lingvistiskajām, kulturālajām grupām.

Arī Viesturs Dūle rīkojas līdzīgi, rīkojot kampaņu par balsošanu ar nederīgām vēlēšanu zīmēm. No vienas puses — skumji vērot, kādas ņirdzīgas lamas viņš saņem no latviešiem, arī žurnālistiem, par savu pilsonisko stāju, par uzdrošināšanos izmantot savu vārda brīvību pēc būtības, paužot atšķirīgu viedokli. Lūk, līdz kam esam nonākuši. Latvieši pauž naidu pret latviešiem. Arī es pēdējo nedēļu laikā esmu saņēmis komentārus no saviem tautiešiem — ka es nemaz neesot nekāds latvietis, ja es nepiedalos un nebalsoju pret.

Taču tieši šajā punktā traģēdija pārvēršas par traģikomēdiju. Tieši šajā punktā es redzu vismaz cerības stariņu. Mākslīgie mēģinājumi vienot latviešus un krievus vienā kaujas laukā, taču sašķeltus divās, pretējās frontes pusēs, izjūk. Izrādās, mēs esam tas “multitude”, par kuru runā Antonio Negri. Mūsu ir daudz, mūsu viedokļi, domas, vīzijas ir dažādas. Un tās iet pāri etniskajām un valodu robežām. Cerēsim, ka šādu atšķirīgu, dumpīgu, drosmīgu balsu kļūs tikai vairāk. Ka tās neapklusinās. Ka tās turpinās dziedāt: “Kāpēc jūs mani aizturiet, kad izvēle ir manās rokās? Jūsu bailes ir absolūti trulas — tās nesavieno mūsu pasaules.” Ne jau politķu izvarotas referendumu parodijas mums palīdzēs, bet gan pilsoņi (krievi, latvieši – nav svarīgi), kuri domā paši ar savu galvu. Tikai tā mēs tiksim pāri naida barjerai.

Bilde: Greenie Rosano

Didzis: Man vairāk patīk jautājumi, nevis atbildes. Man vairāk patīk kustība, nevis stabilitāte. Man vairāk patīk pārsteigumi, nevis ieplānotais. Man vairāk patīk nezināmā nākotne un neskaidrā pagātne, nevis faktiskā šodiena. Nav nekāds brīnums, ka esmu demokrātijas piekritējs. Un tajā pašā laikā – arī kritiķis.skatīt

TwitterFacebookLinkedInLast.fm

2 komentāri to “Pārvarēt naida referenduma barjeru”
  1. Par Dūli- kaut kā man velk uz pašreklāmu, būtu labi, ja nē. Nu un tas, ka šis cirks nav par valodu, tas ir skaidrs, ja nu kādam degradētam pērtiķim nē. Tās histēriskās reklāmas no rīta līdz vēlam vakaram jau kādas 2 nedēļas ir mani pagalam izsmēlušas. Bet, ja nopietni, tad ko jūs cerat? 150 milj. krievu pret 1,5 milj. latviešu- kāds var būt iznākums? Vai šie 150 milj. pacietīs pie robežas, ka 1,5 milj pāri upei rej un žvadzina zobus un mēdās? Neceriet! Un nekāda grēku nožēlošana un manifestu un memorandu dzemdēšana nelīdzēs! Visas slimības sākas galvā, arī šī un vēl daudzas, tās vai nu izārstējas pašas vai arī nekad, neko te mākslīgi nevar paātrināt. Laiks, tas jaunais laiks, kas….

  2. voldemarz saka:

    Man nepatīk, ka referendumu mēģina reducēt kā uz naidu balstītu. Sajūta, ka kāds man mēģina iestāstīt, ka es ienīstu krievus. Es nekādu naidu nejūtu un man pazīstamie “pret” balsotāji arī.

    “Kas rada vēlmi un vieš pārliecību pilsoņiem doties pie urnām un mest tur papīrīti, uz kura rakstīts ir viens jautājums, taču balsots tiek (prātos, sirdīs, retoriski, utt utjp) pavisam par ko citu?

    Par ko tad īsti ir balsojums? Kas tam visam ir apakšā?”

    “pret” balsojums izprotams visnotaļ vienkārši, Latvijas tauta pauž atbalstu latviešu valodai un nostāju pret visādām tautu šķeļošām akcijām, kas var tik organizētas pēc referenduma. Zem “par” balsojuma tiek bāzsts viss sākot no valodas, aizvainojuma, valdības, integrācijas, izglītības politikas.

    Esmu pārliecināts, ka “par” un “pret” attiecības mēģinās dažnedažādi izmantot, lai turpinātu tracināt un šķelt sabiedrību. Es domāju, lielākā daļa domā tāpat, kas stimulē, iet balsot. Tieši tāpēc, manuprāt, neiešana uz referendumu, ir nepareiza, tad cilvēks piebiedrojas grupai, kas tādus pasākumus (vēlēšanas utml) ignorē vispār. Tad jau labāk iet un balsot ar Dūles balto lapu, vismaz būs skaidrāk pausts viedoklis, kas vēlāk identificējams ar sabojāto biļetenu skaitu. 

    Lindermans par par/pret attiecībām pavisam konkrēti saka:
    http://www.youtube.com/watch?v=euicWdKLEPg 

    Visi, protams, apzinās, ka referendums nesavāks pietiekošu daudzumu “par”.

    Tā visa žults gāšana pār Dūli, protams, arī bija stulba. Katram ir tiesības uz savu viedokli, balsot, nebalsot, kā balsot, argumenti kāpēc tā.

    “Neviens to tā īsti neuzdrošinās pateikt (izņemot trakākos nacionālistus abos spārnos), taču vairumam, domāju, ir skaidrs — balsos krievi pret latviešiem un latvieši pret krieviem. Jā, būs atsevišķi izņēmumi, taču kopējais zemteksts ir tāds, un tādā plāksnē paredzama arī rezultātu interpretācija.”

    Būs tā: vairums latviešu balsos pret, daļa krievu pret un daļa krievu par. Atkal visas nabaga minoritātes tiek pabāztas zem “krievi”.

    Galu galā, liekas, ka referendumam kājas aug austrumu kaimiņvalstī.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...