Baumas par Swedbank maksātnespēju
Jau kopš piektdienas (09.12.2011) Latvijā aktīvi cirkulē baumas par Swedbank maksātnespēju, kuras šajā svētdienā (11.12.2011) materializējās kā bankas klientu rindas pie bankas naudas izmaksas automātiem, lai no tiem izņemtu bankā glabātos līdzekļus.
Var saprast Latvijas iedzīvotājus, kam nesenajā Latvijas kapitālisma vēsturē ir izdevies piedzīvot jau vairākas banku krīzes, kad tika zaudēti vai uz laiku iesaldēti līdzekļi, kā arī cilvēku neticību FKTK spējai nodrošināt banku finanšu plūsmas pārraudzību, par ko spilgti varējām pārliecināties gadījumā ar Latvijas Krājbanku, jo FKTK sāka publiski reaģēt tikai pēc tam, kad Lietuvas valdība nacionalizēja Latvijas Krājbankas mātes banku (Snoras).
Protams, es uz tām reaģētu ar skepsi, jo Zviedrijas valdība pēc pirmā vispasaules finanšu un ekonomiskās krīzes viļņa pievilka grožus savām bankām, tai skaitā arī Swedbank. Šai grožu pievilkšanai mēs visi bijām liecinieki, jo tieši Latvijas iedzīvotāji bija tie, kuri samaksāja par Zviedrijas finanšu un ekonomisko stabilitāti, un to labi ir aprakstījusi Birgita Forsberga savā grāmatā “Latvija — Swedbank Klondaika, kas gandrīz izputēja“. Arī Skandināvijas un Somijas banku stresa rezultāti uzrāda pozitīvus rezultātus, lai gan tas nemierina, zinot ka šo testu izturēja arī beļģu Dexia…
Ja vakar Swedbankas kapitāla pietiekamība bija 23%, tad cik procenti ir šodien? FKTK ir noteikusi 8% minimumu, lai banka drīkstētu darboties.
Kā stāsta pati Swedbak, tie izņemtie 10 miljoni ir 0,1% no depozītiem. Plus jāņem vērā, ka mātes banka ir gatava dot piķi, ja nepieciešams.
Un ir interesanti vērot Latvijas vasaļu reakciju, ja tiek aizskartas Skandināvu imperiālistu intereses, jo sodīt sola ikvienu, kas uzdrošinājies graut kungu labturību.
Tomēr, kad šī pati banka un Zviedrijas valsts panāca to lai Latvijas lats netiktu devalvēts, un pēcāk, acis nepamirkšķinot, izlika (aizvien izliek) uz ielas cilvēkus, kas nespēja vairs atmaksāt aizņemto naudu par vēlmi piepildīt kapitālista sapni (murgu), jo Latvija glābjot Skandināvu bankas, apraka sevi un sagandēja iedzīvotāju dzīves gan īstermiņā, gan ilgtermiņā.
Diemžēl, šis ir vēl viens viens pierādījums, pie varas esošo banksteru patiesajiem mērķiem, kuros vienkāršie cilvēki nav prioritāte.
Hmm. Interesanti, kādai būtu bijusi jābūt Latvijas iestāžu reakcijai lai Ojārs neskandinātu savu tantrisko mantru par Latvijas iestādēm, kā Skandināvu banku pakalpiņiem? Ignorēt darbības, kuras pēc Krimināllikuma kvalificējas, kā noziedzīgs nodarījums? Sorry, bet ar saviem “banksteriem” sāc atgādināt NRA “žurnālistus” ar viņu “sorosiešiem”.
Jā, ir arī jāuzsāk diskusija par to vai krimināllikumā ir vieta punktam par baumošanu, jo smagi ož pēc veida, kad režīmam tiek dota vēl papildus iespēja paspaidīt iedzīvotājus.
1) Vēstures pieredze liecina, ka režīmam vēloties paspaidīt iedzīvotājus likumi nemēdz būt šķērslis
2) Manuprāt sekas, kad dēļ šādām baumām tiek traucēta bankas normāla darbība ir pietiekamas lai par tām tiktu paredzēta kriminālatbildība.
P.S. Tad jau jautājums ir par to, par cik nopietniem pārkā[umiem jāparedz kriminālatbildība, jo palasot Krimināllikumu var redzēt, ka kriminālatbildība tiek paredzēta arī par sīkākiem nodarījumiem, piemēram huligānismu (231.pants), tirzniecības noteikumu pārkāpšanu (205.pants), vai nelikumīga alkohola atkārtotu iegādi gada laikā (221.3. pants).
Zviedrijā šādu ierobežojumu nav. Taču pieņemu, ka līdzīgā gadījumā viņi atrastu kādus citus pantus, ko piesiet patiesi vainīgajiem. Tobiš tiem, kuri to visu organizē, nevis atsevišķu sms sūtītājiem utml. ;)
Ok, parasti nejūsmoju par Atkarīgās Rīta avīzes darboņiem, tomēr šodienas Armanda Pučes ironizējošas tvīts, par naudas balvām tiem, kas nodos baumotājus — lika pasmaidīt:]
Krimināltiesības nav īsti mans lauciņš, bet domāju, ka arī Latvijā, pat ja nebūtu Krimināllikuma 194.1.panta būtu iespējams atrast citu pantu, pēc kura šādu baumu radītājus varētu paņemt pie dziesmas.
Un labi, ka atgādināji par vecozēnu Sorosu, jo viņš ir visīstākais banksteris http://en.wikipedia.org/wiki/Black_Wednesday
Vai tas būtu arguments par labu šādu nepatiesu baumu izplatītājiem?
Es neatbalstu baumu izplatīšanu, tomēr nesaredzu vajadzību valstij iejaukties privātos darījumos, pat ja viena puse it kā rīkojas “nesaprātīgi”.
Vai valsts rīkotos līdzīgi, ja par Mirdzas tanti Popē, kaimiņiene Zinta izplatītu baumas, ka šai vairs nav stabilu ienākumu, kuru rezultāta vietējā Swedbankas nodaļa lauztu aizdevuma līgumu Mirdzas fermai, liekot atmaksāt aizdevumu uzreiz? (skatīt gadījumus ar Daugavu, Iecavnieks vai Sāga)
Lai bankas pļauj ko sējušas, un vēršas pret baumotajiem civiltiesiskā kārtā (ceru, ka šis ir pareizais termins).
Hmm. Tiešām nebiju gaidījis tik izteikti radikāli labēju pieeju no cilvēka, kas sevi pozicionē, kā kreiso. Vai tik ne dēļ tā, ka šajā gadījumā to upuris ir tevis “mīlētā” banka (“lai bankas pļauj ko sējušas”)? Visu komersantu savstarpējo nesaskaņu risināšana civiltiesiskā kārtībā, bez valsts iejaukšanās ir galēji labēja pieeja un tādā gadījumā sanāk ka nebūtu nekāda atbildība (t.sk. kriminālatbildība) par negodīgu konkurenci. Ja neesi vēl sapratis – cietējs šādu negodīgu paņēmienu rezultātā ir tieši vienkāršais cilvēks – patērētājs, kuram negodīgas konkurences rezultātā zūd iespēja izdevīgāk iegādāties kādu preci/pakalpojumu.
Analoģija ar “tantēm” absurda, jo
1) Praksē bankas dēļ “viena tante teica” līgumus nemēdz lauzt.
Daugavas gadījumā ar baumām nav nekāda sakara, jo līguma laušanas iemesls no Swedbank puses tika norādīts kā “virkne ilgstošu un rupju pārkāpumu no parādnieka puses”.
Iecavnieka problēmas sākās ar to, ka to pēc viena kreditora pieteikuma par maksātnespējīgu atzina tiesa.
Arī Sāgas gadījumā nav redzamas nekādas paralēles ar tavu aprakstīto “viena tante teica” piemēru.
2) Šajā konkrētajā gadījumā kaitējums nodarīts ne tikai bankai, bet arī bankas klientiem un skatoties plašāk – tiek arī grauta LV banku sistēmas reputācija (man cerams nav jāstāsta ābeces patiesības par to cik reputācija banku sistēmā ir būtiska?).
Pieļauju, ka šis mans viedoklis ir balstīts nepatikā pret privātajām komercbankām… tomēr ir jāsaskata ironija, ka pašas bankas vēlās risināt savas attiecības ar klientiem civiltiesiskā kārtībā (aizvien ir atļautas privātās šķīrējtiesas?).
Protams, situācija mainītos, ja bankas tiktu pakļautas daudz lielākai kontrolei, kuru pamatā būtu tieši sociālo seku izvērtēšana, pēc banku soda sankciju piemērošanas klientiem.
Attiecībā uz šķīrējtiesu klauzulām banku un klientu-patērētāju (fizisko personu, kuras kredītu neizmanto saimnieciskās vai profesionālās darbības veikšanai) līgumos – AT Senāts tās jau 2006.g. (ja nekļūdos) atzinis par patērētāju tiesības ierobežojošām un spēkā neesošām.
Civiltiesisks strīds starp banka vs. klients un kāda pret banku vērstas darbības, kuras apdraud banku sistēmas stabilitāti ir divas dažādas lietas – otrajā gadījumā tiek skartas arī visas sabiedrības intereses.
Par banku sankciju sekām runājot – uz banku klientiem – patērētājiem attiecas patērētāju tiesību aizsardzības normatīvais regulējums (salīdzinot ar vispārējo regulējumu, tas dod papildus bonusus) + arī Civillikumā ir normas, kas vēršas pret nesamērīgi liela līgumsoda piedziņu un vispār pret savu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Tādēļ nereti problēma ir cilvēku neinformētībā par savām tiesībām, kā arī tiesību piemērošanā no kontrolējošo iestāžu un tiesu puses.
Klasiskais jautājums par vārda brīvību – ko darīt ar cilvēku, kurš nepamatoti kliedz par ugunsgrēku, radot paniku…
Ja cilvēks apzināti dezinformē citus un tas rada nelabvēlīgas sekas (piemēram ugunsdzēsēji veltīgi tērē laiku & resursus lai ierastos neesošā ugunsgrēka vietā), tad manuprāt viņš ir pelnījis sodu.
But who is to decide?
Kristofers Hičenss http://youtu.be/X3Hg-Y7MugU
Hei, jums tiešām šķiet, ka finanšu teroristi biržās (ar viņiem pieejamo kapitālu) rīkojas saprātīgāk, kritiskāk un racionālāk par baumu upuriem pie ATMiem?
Ja tā būtu, tad pašlaik mums negāztos virsū otrais vispasaules finanšu un ekonomiskās krīzes vilnis…
Cilvēki individuālā (!) līmenī rīkojas racionāli gan vienā, gan otrā gadījumā. Abi pierāda sociālā kapitāla trūkumu sabiedrībā. Bet mūsu politiķi spēj tikai tukši pļāpāt par sabiedrība saliedēšanu (un to turklāt dara visnotaļ arogantā manierē).
Te drīzāk ir jārunā par banku sistēmu kopumā. Tajā ir jau pamatos iebūvēta nestabilitāte, lieli riski – turklāt procesus ietekmē daudz kas, gan baumas, gan kredītreitingu aģentūras…