Redzējumi: 2011. gada 11. novembris

Krīze – kreditoru interesēs

Pagājušajā nedēļā Frīdriha Eberta fonda rīkotajā konferencē pabija arī Publikai.lv pārstāvji. Konferences ietvaros Latvijā bija ieradies ietekmīgais Vašingtonas domnīcas CEPR līdzdibinātājs Marks Veisbrots, kuru Publikai.lv izdevās noķert uz 15 minūtēm. Piedāvājam izlasīt mūsu interviju ar Veisbrotu.


Publikai: Mūsu finanšu ministrs Andris Vilks nesen izteicās aptuveni šādi: “2012. budžets būs pēdējais, kas jākonsolidē, un, kad būsim šo paveikuši, varēsim gandrīz vai svinēt valsts svētkus. Pie tam naudas daudzums, kas jākonsolidē, nav tik liels, tāpēc ir pēdējo reizi jāsaņemas, un tad viss būs kārtībā.” Vai jūs piekrītat šādam apgalvojumam — vai ir pamats domāt, ka 2012. gada budžets būs pēdējais, kurš jākonsolidē, un vai tiešām pēc tam viss būs kārtībā?

Marks Veisbrots: Budžeta deficīts nav lielākā problēma, kad runa ir par izaugsmi vai attīstību. Protams, tas nenozīmē, ka budžeta deficīta samazināšana ir peļama ideja kā tāda…

Publikai: Jautājums ir drīzāk par to, vai ir pamats ticēt tam, ka 2012. gada budžets būs pēdējais, kurš jākonsolidē. Un tam, ka drīz pēc tam arī mēs pievienosimies eirozonai — un tad viss būs kārtībā. Jo mēs tajā pašā laikā redzam, ka izaugsme eirozonā ir ļoti vāja, un arī arguments par investīcijām ir „interesants”. Proti, tiek runāts, ka iestāšanās eirozonā nozīmēs vairāk investīciju, bet mēs Latvijā jau tagad ļoti labi zinām, ko var nozīmēt šīs investīcijas — ne tādas investīcijas, kādas tiek gaidītas… To pasakot, vai Jūs domājat, ka, izvēloties pašreizējo ekonomisko politiku, Latvijas ekonomika augs strauji tuvākajā laikā?

MV: To ir grūti pateikt. Latvijā varētu būt strauja izaugsme – taču atkal jāņem vērā, ka tā būs tikai tad, ja pārējā Eiropa strauji atgūsies no krīzes. Tādā gadījumā Latvijas eksportam būtu pieprasījums, no kā nāktu nauda… Proti, [ātra izaugsme] ir teorētiski iespējama, bet pašreizējos apstākļos tas izskatās maz ticami, jo Eiropas autoritātes pašlaik nav pat atrisinājušas finanšu krīzi, kuras rezultātā Eiropas valstu ekonomikas bremzē. Līdz ar to ārējie faktori pašlaik neizskatās īpaši labi, bet tieši šie faktori ir tie, kas tagad nodrošina Latvijas izaugsmi.

Publikai: Uz citas nots – šajās dienās Latvijā tiek bieži piesaukts Argentīnas devalvācijas piemērs. Tomēr kritiķi uzskata, ka devalvācijai Latvijā nebūtu tikpat liels efekts kā tolaik Argentīnā, jo mums nav attīstīta ražošana un līdz ar to mūsu gadījumā ne par kādu lielo izaugsmi nevarētu runāt.

MV: Neuzskatu, ka šis arguments iztur kritiku. Makroekonomiskajai politikai ir primārā nozīme. Turklāt Latvijā ražošanas apjoms no IKP nemaz nav tik maznozīmīgs. Šim kritiķu argumentam būtu nozīme tādās valstīs kā Bolīvija vai kaut kur Āfrikā, kur tiešām var runāt par mazattīstītām valstīm. Tādā situācijā tiešām būtu jādara daudz vairāk nekā tikai jāsaved kārtībā makroekonomiskā politika. Bet šī ir vidēju ienākumu valsts — es pat domāju, ka ienākumu līmenis šeit ir augstāks nekā Argentīnā [tolaik]… Es uzskatu, ka Latvijā ir iespējama liela izaugsme, kā arī virzīšanās uz pilnu nodarbinātību, ja tiktu pieņemti pareizie lēmumi.

Publikai: Vai tajā skaitā ietilpst arī devalvācija – un kādā brīdī to veikt?

MV: Kādā brīdī, jā. Bet tas nav nekas steidzams… Latvijā nekad nebūs tāda izaugsme kā Dienvidkorejā, Taivānā, Japānā vai Ķīnā devalvētas valūtas apstākļos… Bet jā — [devalvācija] ir svarīgs rīks un [tās pielietošana] kļūs aktuāla vidējā vai ilgākā termiņā. Tomēr īstermiņā jūs joprojām varat bez tās iztikt. Piemēram, Brazīlijā ir izaugsme, lai arī viņu valūta ir pārvērtēta un tādējādi rada apgrūtinājumu ražošanai. Var arī piesaukt citus piemērus. Bet principā valstīs, kurās ir bijuši fiksēti valūtas maiņas kursi, valdība ir iesaistījusies, lai to noturētu zemu kursu, nevis, kā Latvijas gadījumā, kad kurss tiek turēts augsts.

Publikai: Par parādu norakstīšanu runājot… Nesen tika paziņots, ka privātie kreditori norakstīs Grieķijas parādus 50% apmērā. To izdzirdot, daudzi Latvijā uzdeva jautājumu: “Ja reiz viņiem noraksta, kāpēc ne mums?” Valdības atbilde bija aptuveni šāda: “Latvijai aizdeva ‘oficiālie’ aizdevēji [SVF utt.], nevis privātie, tāpēc par parādu norakstīšanu nevar būt ne runas.” Protams, tā nav taisnība, jo mēs zinām, ka Argentīna defoltēja tieši uz SVF aizdevumu.

MV: Nē, Argentīna tā nekad nedarīja. Viņi atmaksāja SVF aizdevumu. 10 miljardus.

Publikai: Bet vai būtu iespējams principā neatmaksāt SVF aizdevumu?

MV: Jā. Patiesībā, Argentīna tā īslaicīgi izdarīja 2003. gada septembrī. SVF uzstāja, lai tiktu ieviesti pasākumi, kas bremzētu Argentīnas ekonomikas atlabšanu — vai vismaz padarītu to daudz grūtāku –, un valdība atteica. Viņi bija stingri savā nostājā… 2003. gada septembrī valdība pateica fondam: “Mēs jums nemaksāsim!” SVF piekāpās un pārfinansēja parādu… Un tad tikai, ja nekļūdos, 2005. gadā valsts atmaksāja fondam parādu, lai tiktu no tā vaļā uz visiem laikiem.

Publikai: Bet vai tas būtu slikts signāls — neatmaksāt parādu?

MV: Tas nav kaut kas, ko obligāti būtu jādara. Taču Argentīnas gadījumā valdībai nebija citas izvēles. Līdz ar to es šādu soli nerekomendēju, izņemot varbūt Grieķijai. Bet uz Latviju tas neattiecas, jo šeit nav parādu problēmas. Latvijas ārējais parāds [pret IKP] ir relatīvi mazs, un šim parādam ir zemi procentu maksājumi, 1.4-1.5% no IKP. Tas nav daudz. Tik daudz mēs [ASV] maksājam. Līdz ar to es nedomāju, ka [Latvijā vajadzētu būt aktuālām] runām par defoltu — noteikti ne attiecībā uz valsts parādu.

Publikai: Atgriežoties pie eirozonas, gribētu uzdot jautājumu par Eiropas Centrālo banku. No vienas puses daudzi gaida, ka ECB uzsāks naudas drukāšanu — gluži kā savulaik ASV–, tādējādi palīdzot atrisināt eirozonas sistēmiskās problēmas. Tomēr standarta pretarguments ir tāds, ka ECB nevar ko tādu darīt, jo tas neietilpst bankas pilnvarās. Vai Jūs uzskatāt, ka šāds apgalvojums ir patiess?

MV: Nē, es tā nedomāju. Pirmkārt, ECB ir tāda pati kontrole pār monetāro politiku kā ASV Centrālajai bankai. Līdz ar to ECB var pazemināt procentu likmes, ko tā nav darījusi tādā apmērā kā ASV — un tam nav pamatojuma, ja [eirozonā] ir 10% bezdarbs. ECB vajadzēja [likmes] samazināt līdz nullei, tieši kā mēs to darījām.

Anonīma persona, kura iejaucas sarunā: Bet ECB nevar drukāt naudu…

MV: Var…

Anonīma persona, kura iejaucas sarunā: Bet ne tādos apjomos, kā vajag…

MV: Nē (M.V. pārprazdams jautājumu – red. piezīme), viņi to nedara [naudu nedrukā tādā apjomā, kā nepieciešams]. Bet tas nenozīmē, ka viņi to nevar darīt… Pirmkārt, ECB jau ir pārkāpusi visus noteikumus attiecībā uz to, ko viņi nedrīkst darīt, kā, piemēram, uzpirkt parādzīmes. Viņi atrod veidus, kā apiet visu. Līdz ar to es nedomāju, ka ECB ir vairāk iegrožota nekā ASV Centrālā banka… Tā ir viena no lietām, ko ECB galu galā būs jādara, lai atrisinātu eirozonas krīzi. Viņiem būs jārada nauda, gluži tāpat kā ASV Centrālajai bankai… Pastāv iespēja, ka viņi atradīs citu veidu, kā to darīt, piemēram, reformējot Eiropas Finanšu Stabilitātes fondu, aizņemoties un garantējot parādzīmes. Pastāv arī citi mehānismi. Bet tā ir problēma, ka ECB ir daudz konservatīvāka nekā ASV Centrālā banka, kura pati ir konservatīva iestāde. Tāpēc attiecībā uz ECB es lietoju birku “ekstrēma”.

Publikai: Tas, ko Jūs teicāt par Eiropas Savienību… Proti, vispirms viņi pasaka — nē, mēs to nedarīsim, mēs nepalīdzēsim Grieķijai norakstīt daļu parāda. Bet galu galā viņi to tomēr izdara.

MV: Tas ir tas, ko viņi ir darījuši visu laiku…

Publikai: Tieši tā. Kas Jūsuprāt izskaidro šo faktu — kāpēc viņi nepieņem [pareizos lēmumus] jau sākumā?

MV: Jūs man uzdodat socioloģiskas dabas jautājumu: kāpēc viņi tā dara… Es uzskatu, ka tam pamatā ir divi iemesli. Pirmkārt, [Eiropas Savienībā dominē] ļoti konservatīva labēja ideoloģija attiecībā uz monetāro politiku. Šīs ideoloģijas ietvaros ietilpst uzskats, ka ir jāsoda tādas valstis kā Grieķija, kuras tiek uzskatītas par sliktām un kuras aizņēmās par daudz. Otrkārt – viņi [ECB] strādā kreditoru kā klases, kā grupas interesēs. Viņi grib izspiest tik daudz, cik iespējams. Šī pēdējā krīze tika izraisīta Itālijas dēļ — tas, ko viņi izdarīja ar Itāliju… Tas bija jūlijā vai augustā, kad viņi teica: mēs nepirksim Itālijas parādzīmes, kad procentu likmes auga virs 6%.

Publikai: Bet ECB uzsāka pirkt Itālijas parādzīmes tikai mēnesi vēlāk…

MV: Viņi uzsāka pirkt dienas pēc tam, kad teica, ka viņi to nedarīs tirgus reakciju dēļ. Viss bija pilnīgi skaidrs — iemesls, kāpēc viņi nāca ar šo paziņojumu, kurš radīja finanšu krīzi, ir tāds, ka viņi gribēja izdarīt spiedienu uz Itālijas parlamentu, lai tas ieviestu taupības pasākumus, kurus [ES] vēlējās.

Publikai: Ņemot vērā visu šo neskaidrību ap eirozonu, vai uzskatāt, ka… Patiesībā, īstais jautājums varbūt ir tāds — pieņemsim, ka eirozonā nav visu šo problēmu. Vai tādā gadījumā Latvijai nāktu par labu pievienošanās eirozonai, ņemot vērā mūsu pašreizējo ekonomisko virzību?

MV: Tas, ko es teicu, ir, ka eirozona pašlaik tiek ļoti slikti pārvaldīta. Viņi to pārvalda tik slikti, ka viņi ir izraisījuši nozīmīgu finanšu krīzi un iespējamu otro recesiju Eiropā mazāk kā trijos gados. Un vēl viņi ir arī samazinājuši izaugsmi pasaules ekonomikai kopumā. Es negribētu pievienoties! It sevišķi valstij, kurai nebūs nekādas ietekmes– tas nav tāpat kā Vācijai. Es negribētu pievienoties kam tādam, kas tiek tik slikti pārvaldīts. Es domāju, ka vajadzētu pagaidīt jaunu menedžmentu.

Publikai: Tad Jūs būtībā sakāt, ka, ja hipotētiski eirozona tiktu labāk pārvaldīta, Latvijas pievienošanās eirozonai joprojām būtu apsverama doma?

MV: Tad tas būtu debatējams jautājums… Es par to nerunāju šodien (savas uzstāšanās ietvaros – red. piezīme), bet daudziem ekonomistiem bija šaubas par eiro no paša sākuma, jo pastāv ekonomiskas dabas jautājumi par to, vai ir izpildīti pamatnoteikumi monetāras savienības pastāvēšanai, ņemot vērā lielo produktivitātes atšķirību un produktivitātes pieaugumu dažādās Eiropas valstīs. Tas var izrādīties pārāk grūti.

Edgars: Ir grūti būt vienaldzīgam tad, kad gan pasaulē, gan Latvijā notiek tik daudz netaisnību. Vai nu tā ir Latvijas ekonomiskā situācija un valsts veidotā ekonomiskā politika, kura tieši un netieši sagādā ciešanas daudziem Latvijas iedzīvotājiem, vai arī tie ir globālie politiskie, ekonomiskie un sociālie konflikti (tā vārda tiešā un netiešā nozīmē), kuru rezultātā tādā vai citā veidā jācieš lielai daļai pasaules iedzīvotāju – tas viss mani motivē par šiem notikumiem neklusēt. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusDraugiem

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...