Pārdomas: 2011. gada 27. oktobris

Grieķija turpina gremdēt eiro

Eiropas valstu vienošanās norakstīt 50% Grieķijas parādu diemžēl vēl neko neatrisina. Grieķija joprojām slīkst parādos un sev līdzi velk arī visu eirozonu. Joprojām aktuāls (un pat aktuālāks kā līdz šim) ir jautājums par to, uz cik ciešu sadarbību eiro vārdā valstis ir gatavas. Cik svarīga tad īsti ir nacionālā suverenitāte?

Grieķijas piemērs rāda, ka eiro eksperimentā ir pārāk daudz nestabilu elementu, lai kopīgā valūta darbotos sekmīgi. Kad 2002. gadā 12 valstis vienojās par kopīgu valūtu, tās vienojās arī par kopīgiem principiem. Tika noteikti ierobežojumi valsts budžeta deficīta un valsts parāda apjomam. Taču dzīvē viss izrādījās citādāk, spēles noteikumi tika aizmirsti. Tos pārkāpa pat Vācija un Francija.

Tagad daudzi rauc uzacis un lamā grieķus – viņi ir krāpušies ar finanšu datiem, valsts parādi ir nepieļaujami lieli. Taču viņi būtībā tikai atkārtoja to, ko darīja „lielie zēni”. Jā, citos apjomos, taču princips no tā nemainās. Un palīdzīgu roku viņiem sniedza tādi finanšu spekulanti kā, piemēram, Goldman Sachs. Normāls kapitālisms, kas neriskē, tas nevinnē.

Runa jau patiesībā nav tikai par Grieķiju. Runa ir par to, kā krāpšanos ar valstu budžetu datiem nepieļaut nākotnē. Ir vajadzīga uzticība – arī no investoru un banku puses. Citādi ekonomikas attīstību ilgi neredzēs ne tikai grieķi, bet arī daudzas citas Eiropas valstis. Tāpat ilgi vairs nevarēs pievērt acis uz acīmredzamo pretrunu – eiro ir kopīga valūta valstīm, kuras ekonomisko politiku veido katra atsevišķi. Tajā pašā laikā eirozonas valstīm vairs nav pieejams monetārās politikas spēcīgākais ierocis – procentu likmes. Tās nosaka Eiropas Centrālā banka ar mērķi noturēt inflāciju zemā līmenī. Taču eirozonas valstis ir pārāk atšķirīgas savā ekonomiskajā attīstībā, un krīze šīs atšķirības ir tikai pastiprinājusi. Tādām valstīm kā Grieķija eirozona no stabilas ostas ir pārvērtusies par cietumu.

Norakstītie parādi Grieķijai palīdzēs, taču ne tuvu ne pietiekami. Jāņem vērā, ka norakstīta tiek puse nevis no visiem Grieķijas parādiem, bet gan tikai parādi privātajām bankām, kas ir ap 60% no visiem aizdevumiem Grieķijai. Un no šīs daļas aptuveni puse ir pieskaitāmi Grieķijas bankām un pensiju fondiem, kurus pašai Grieķijai arī būs jāstutē. Kopumā tātad tiek norakstīta salīdzinoši neliela Grieķijas parādu daļa, un valsts joprojām balansē uz bankrota robežas. Tāpat arī mērķis – līdz 2020. gadam nodzīt valsts parādu līdz 120% no IKP – ir gan grūti sasniedzams, gan arī pretrunā ar eirozonas noteikumiem, kuri pieļauj divreiz mazāku parāda apjomu.

Šonedēļ panāktā vienošanās ir politisks kompromiss. Turklāt tāds kompromiss, kurš īsti neatrisina eirozonas dziļākās problēmas un arī uzskatāmi demonstrē, ka valstu nacionālās intereses ir nozīmīgākas par sadarbību kopīgo Eiropas interešu vārdā. Kuģis grimst, bet pasažieri uztraucas kurš nu par ko – viens par samirkušām zeķēm, cits par jūrā iekritušo cepuri…

Bilde: Calle

Didzis: Man vairāk patīk jautājumi, nevis atbildes. Man vairāk patīk kustība, nevis stabilitāte. Man vairāk patīk pārsteigumi, nevis ieplānotais. Man vairāk patīk nezināmā nākotne un neskaidrā pagātne, nevis faktiskā šodiena. Nav nekāds brīnums, ka esmu demokrātijas piekritējs. Un tajā pašā laikā – arī kritiķis.skatīt

TwitterFacebookLinkedInLast.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...