Redzējumi: 2011. gada 11. oktobris

Vēsturiski politiskās sensibilitātes krīze

Kad pirmo reizi skatījos izraēliešu režisora Avi Mograbi filmu Avenge But One of My Two Eyes, nodomāju, ka viņš nepazīst savu mērķauditoriju. Filmā Mograbi pasniedz traģiski ironisku stāstu. Stāsts ir par to, kā mūsdienu izraēlieši sumina 1. gadsimta fanātiķus, kuri metās nāvē no Massad kalna virsotnes, lai nenonāktu uzbrūkošo romiešu gūstā, tajā pašā laikā nespējot saprast, ka Izraēlas militārais režīms novedis palestīniešus līdz tādam stāvoklim, kad arī daudziem no viņiem labāk šķiet izvēlēties nāvi, nevis turpināt dzīvi Izraēlas armijas pārraudzībā. Filmā tiek rādīta ASV ebreju jauniešu ekskursija uz Massad kalnu, kurā tiek izspēlēta 1. gadsimta vēsturiskā situācija, liekot jauniešiem izvēlēties, vai tie mirs vai padosies. Kadri, kuros vairums jauniešu paštaisni apgalvo, ka mirs, mijas ar kadriem, kuros palestīniešu skolas bērni stāv pie Izraēlas celtā žoga un gaida, kad Izraēlas armija pieņems šķietami patvaļīgo lēmumu ļaut viņiem atgriezties mājās skolas dienas beigās. Vai ar kadriem, kuros Izraēlas armija aizliedz kādam palestīnietim apstrādāt zemi. Vai ar kadriem, kuros ģimene gaida, kad atbrauks ātrā palīdzība no žoga otras puses, taču, kad tā atbrauc, Izraēlas armija neatļauj ģimenes locekļiem doties līdzi saslimušajai mātei.

Filma izraisa bezpalīdzīgas dusmas, kuras sākotnēji izpaužas kā belziens pa pakrūti, tad lēnām veļas uz augšu, līdz noformulējas kaut kādos neadekvātos vārdos. Šīs bezpalīdzīgās dusmas ir tieši tas, ko Avi Mograbi iecerējis izraisīt skatītājā, jo tas ir tieši tas, ko izjūt pats Mograbi, kad, neizturēdams spriedzi, sāk vārdiski uzbrukt Izraēlas armijas karavīriem, kuri bez redzama iemesla liedz mājupceļu palestīniešiem.

Avi Mograbi ir izdevies pārmiesot savas izjūtas manī kā skatītājā. Taču šis skatītājs jau ir viņa pusē. Tas ir skatītājs, kurš jau sākotnēji pietiekami informēts, lai saskatītu situācijas traģisko ironiju. Taču diez vai Mograbi gribēja sludināt tikai savējo, situāciju izprotošo cilvēku vidū. Visticamāk, Mograbi cerēja, ka skatītāji neatkarīgi no viņu politiskās orientācijas saistībā ar Izraēlas-Palestīnas jautājumu būs spējīgi domāt līdzībās (analoģiski) un attiecīgi saskatīs situācijas ironiju, kas varbūt liktu viņiem pārdomāt savu nostāju. Un tieši tāpēc Mograbi, šķiet, nepazīst savu mērķauditoriju. Tā nedomā līdzībās. Tā uzskata Izraēlas vēsturi par tik unikālu, ka analoģija nav iespējama.

Skatoties Mograbi filmu, es atskārtu, ka arī es līdz šim kaut ko neesmu sapratusi par latviešu publikas vēsturiski politisko sensibilitāti. Tas, ka daudzu latviešu ģimenes ir pārcietušas māju un ģimenes locekļu zaudēšanu nebūt nenozīmē, ka tās ir spējīgas izjust empātiju un politisku solidaritāti ar palestīniešiem, kuri arī zaudējuši savas mājas, laukus un ģimenes locekļus Izraēlas militārā režīma un okupācijas politikas dēļ. Acīmredzot, tikai latviešu vecmāmiņas un vectētiņi ir bijuši varonīgi, gulējuši garajā zālē pie senču mājas vai gājuši mežā un sīksti turējušies pretī okupācijas varai…

Ja es tagad apelētu pie latviešu vēsturiskās izjūtas, lai pievērstu uzmanību Palestīnas jautājumam, tam nebūtu nekāda rezultāta. Rezultāta nebūtu arī tad, ja es kritizētu tos, kuri visskaļāk bļauj par vēsturisko okupāciju, bet nav nekur redzami, kad runa ir par pašlaik notiekošu okupāciju Palestīnā. Mana mērķauditorija — tie, kuri šobrīd neizjūt bezpalīdzīgas dusmas attiecībā uz Palestīnas situāciju — nedomā līdzībās. Viņi nespēj redzēt tālāk par savām interesēm.

Johans Gotfrīds Herders savā 1774. gada darbā par vēstures filozofiju rakstīja, ka katrai tautai ir savs laimes centrs, savs gravitātes centrs, kas iesakņo cilvēkus, sniedz tiem pamatus dzīvei, bet, ka šī tiekšanās uz centru noved pie problemātiski ierobežota redzējuma par apkārtējo pasauli. [1] Izrādās, ka nav nepieciešami nekādi „kosmopolīti“ vai visādi citādi nepatīkami subjekti, lai atgādinātu par risku, kas rodas, ja cilvēki pārāk cieši pieķeras savai nabai. Šķiet, ka pašreizējā vēsturiskajā momentā Latvijas iedzīvotāji, sevišķi latviešu publikai piederīgie, nav spējīgi aptvert un izvērtēt vēsturiskos, sociālos un politiskos procesus ārpus sava gravitātes centra. Un iespējams, ka tieši tas, nevis emigrācija vai zemais dzimstības līmenis, ir tas, par ko mums būtu jāuztraucas, domājot par sabiedrības nākotni un dzīvotspēju.

[1] Johann Gottfried Herder. 2004. „Another Philosophy of History and Selected Political Writings“, Hackett Pub. Co. 29. lpp.

Dace Dzenovska, kultūras un sociālantropoloģe

Bilde: Calle

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

2 komentāri to “Vēsturiski politiskās sensibilitātes krīze”
  1. Anonīms saka:

    ja aptvert un izvērtēt vēsturiskos, sociālos un politiskos procesus ārpus sava gravitātes centra ir vajadzīgs, lai palielinātu izredzes latviešu nākotnei un dzīvotspējai, tad tas būtu vēlams.

    Bez nākotnes nav jēgas.

  2. Gluži manas domas.”Ne mana cūka,ne mana druva!” radījusi šauru pasaules redzējumu,kas neļauj ieraudzīt patiesos iemeslus arī savām nelaimēm.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...