Redzējumi: 2011. gada 16. septembris

Kā es pie partijām gāju feminismu lūkoties…

Man ļoti patīk Providus iniciatīva gudrasgalvas.lv. Tā ir brīnišķīga iespēja nepastarpināti uzdot jautājumus partijām un to kandidātiem vai deputātiem. Vai un cik ātri politiķi atbild – tas jau ir cits jautājums. It sevišķi, ja uzdotie jautājumi ir, teiksim tā, mazliet neierasti.

Pirms 11. Saeimas vēlēšanām es visām gudrasgalvas.lv reģistrētajām partijām uzdevu jautājumu, kurš nebūt nav Latvijas politiskās elites dienas kārtības topā. Jautājums ir saistīts ar dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām.

Jautājums tika formulēts šādi: „Vai jūsu partijas ideoloģijā iekļaujas feminisms?” Manuprāt, tas ir tik vienkāršs, cik vienkāršs jautājums vispār var būt. Ievērosim arī, ka runa nav par konkrētiem solījumiem, reformu plāniem vai tālejošām stratēģijām. Es vēlējos vien noskaidrot to, vai konkrētā partija idejiskā līmenī atbalsta to, ka sievietēm pienākas tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Veselīgi domājoši indivīdi uz tādu jautājumu atbildētu ar skaidru „jā” vai „nē” un nelielu paskaidrojumu savai motivācijai.

Taču ar politiķiem viss ir pavisam citādi.

Premjera partijas Vienotība vārdā atbild kandidāts uz 11. Saeimu Edgars Engīzers. „Daļēji. Tas iekļaujas, demokrātijas un līdztiesību kontekstā,” skaidro Edgars. Kāpēc daļēji? Izrādās, līdztiesība ir laba lieta, arī starp dzimumiem, taču „ne karojoša feminisma formā”. Pārlasīju vēlreiz savu jautājumu, lai pārliecinātos, vai esmu kaut kur minējis feminisma īpaši radikālas izpausmes. Nav tur nekā tāda. Bet Vienotības kandidāts laikam prot lasīt man nezināmā veidā ieaustus zemtekstus. Kā redzēsim no tālākajām atbildēm, Edgars nav vienīgais ar šādām īpašām spējām.

Par prezidentālu republiku saraksta kandidāts Einars Grigors ir krietni skarbāks savā vērtējumā: „Feminisms, alkoholisms un komunisms neiekļaujas mūsu partijas ideoloģijā,” noskalda Einars. Uz jautājumu, vai tas tiešām domāts nopietni, atbildi nesaņemu. Bet tagad vismaz man ir skaidrs, ka prezidentālā republikā feminisms tiek pielīdzināts slimībām un īpaši ļauniem pasaules uzskatiem.

Dažas partijas tikpat kodolīgi pauž atbalstu feminismam. Tā rīkojas PCTVL (atbildēja īpaši kodolīgi, vienā apstiprinošā teikumā) un Pēdējā partija (pēc biedra Jurģa Stabiņģa rakstītā, partija esot pret diskrimināciju visās izpausmēs, arī pret dzimumu diskrimināciju, kamēr Gints Knoks atzinīgi vērtē feminismu, jo tas ir „līdzējis nojaukt striktās dzimumu lomas”). Arī Kristīgi demokrātiskā savienība un LSDSP atbalsta feminismu, taču skaidrojums ir maķenīt izvērstāks. Pirmās kandidāte Ilma Andersona atgādina, ka tiesiskā valstī visiem jābūt vienādām iespējām. „Solidaritāte savukārt balstās uz principu, ka ja kādai sociālai grupai spēku ir par maz, tad palīdzība jāsniedz sabiedrībai un valstj, tādejādi valstij un sabiedrībai jāseko, lai netiktu pārkāptas neviena indivīda vienlīdzīgās toesības, ja tā nav, tad vietā arī feminisms,” tā uz feminismu raugās Ilma. Tikmēr otras minētās partijas vārdā pie atbildēšanas uz jautājumu ķērušies divi kandidāti. Guntis Jankovskis lakoniski norāda, ka sievietēm pienākas tādas pašas tiesības kā vīriešiem. „Obligāti,” piebalso viņa partijas biedre Laila Balga. Viņasprāt, sievietes vārds ir jāsargā, bet masu mediji un politiķi tikai popularizē dogmas, „lai veicinātu sieviešu diskrimināciju, t.i. nedotu viņām naudu un atstumtu no lēmumu pieņemšanas”. Laila arī norāda, ka ASV un Eiropā sievietes tiek atbalstītas finansiāli, pirmkārt jau izglītības jomā.

No Šlesera Reformu partijas jau bija sagaidāms kaut kas visnotaļ murgains, un saņemtās atbildes apstiprināja šo priekšnojautu. Arī šīs partijas kandidāts Pēteris Simsons ir apveltīts ar tām pašām maģiskajām spējām kā jau iepriekš minētais Vienotības kandidāts. Kā jau „kristīgas orientācijas” partijas pārstāvis, Pēteris norāda: „Kristiešu sabiedrībā nav izteiktas dzimumu diskriminācijas, lai būtu pamats attīstīties karojošam feminismam.” Nav gan īsti skaidrs, kur tā kristiešu sabiedrība pastāv, un kāds tai ir sakars ar partijas ideoloģiju. Mēs taču dzīvojam (it kā) sekulārā valstī. Taču arī tādā kontekstā feminismam Latvijā nav vietas, uzskata Šlesera Reformu partijas kandidāts Andris Tomašūns. Redz’, pie mums „ar likumdošanu noteikta sieviešu diskriminācija nav”, tāpēc arī neesot, par ko cīnīties. Tagad es vismaz zināšu, ka cilvēkus ir iespējams diskriminēt tikai caur likumu pantiem. Mūžu dzīvo – mūžu mācies.

No Zatlera Reformu partijas biju gaidījis vismaz salīdzinoši progresīvu viedokli. Nekā. Nācās vilties. Zatleriste Inga Bite norāda, ka partija atbalstot cilvēku vienlīdzību un esot pret jebkāda veida neiecietību. Taču tas netraucē distancēties no skaidras atbildes, paziņojot: „Tā kā feminisma ideoloģija nav vienota, atbildēt par feminismu vispārīgi nebūtu korekti. :)” Es gan uzskatu, ka nav korekti šādi izlocīties. Neviena ideoloģija nav monolīta, arī ne Zatlera Reformu partijas postulētā centriski-labējā pozīcija. Tikpat labi jau var teikt, ka nevar atbildēt par demokrātiju „vispārīgi”, jo ir dažādi viedokļi par to, kas ir demokrātija.

Līdzīgi no skaidras atbildes izlokās arī VL-TB/LNNK kandidāts Kalvis Apsītis. Viņš norāda uz ziemeļvalstu pieredzi, kas liecinot par to, ka „dzimumu līdztiesība (nevis kādi neo-patriarhāli modeļi) veicina gan saimniecisku uzplaukumu, gan arī dzimstību”. Protams, kamēr vien sievietes ir gatavas dzemdēt, tikmēr feminisms ir pieņemams, ja? Tā jau sanāk, jo arī Kalvis nespēj iztikt bez maģiskās vārdu kombinācijas „karojošais feminisms” izmantošanas – ar to nacionālistiem nav pa ceļam. „Drīzāk jau ar iespēju visām sievietēm sekot savam aicinājumam (arī tad, ja aicinājums ir apvienot karjeru ar ģimenes dzīvi, sasniegt taisnīgāku pienākumu sadalījumu ģimenē, kur ir divi strādājoši vecāki),” viņš skaidro. Turklāt šīs partijas programmā esot teikts, ka jāveicina „sieviešu bērna kopšanas atvaļinājumā ekonomiski produktīva darbība”. Izskatās, ka sievietes bez bērniem šīs partijas ideālajā pasaulē vispār nepastāv. Feminisms bez bērniem – laikam jau mission impossible…

Un visbeidzot, dažas atbildes, kuras drīzāk jāvērtē ka humors un nekas vairāk. „Starp mums valda saskaņa – harmonija,” tā raksta Saskaņas centra kandidāts Egils Rutkovskis. Nu ko, ja arī uz jautājumu neatbildam, tad vārdu savirknējums ir partijas nosaukumam atbilstošs. Bet kā tad ar sociāldemokrātiju, kura bez feminisma, šķiet, vispār nevar pastāvēt? Ir, par ko padomāt… Tikmēr partijas Brīvība kandidāte Ieva Kantmane izliekas īsti nesaprotam jautājumu, vien norādot, ka visiem cilvēkiem jāsaņem atbilstošs atalgojums par savu darbu, un tas neesot pretrunā ar partijas programmu. Partijas biedre Inese Siliņa papildina: „Ar sieviešu līdztiesību partijā viss ir kārtībā. Tevis augstāk minētie principi tiek ievēroti.” Paldies par atskaitīti, taču jautājums laikam tomēr bija par partijas ideoloģiju? Par ideoloģiju ko vairāk ir gatavs stāstīt Tautas kontroles kandidāts Jānis Pļavinskis. Tas gan vairāk izklausās pēc diezgan patukšas filozofēšanas: „1) “Tautas kontrole” ir atvērts saraksts, kas apvieno vairāku, dažādu organizāciju pārstāvjus, līdz ar to nebūtu korekti man tagad runāt par “partijas ideoloģiju” 2) es personīgi nekādi neapstrīdu to, ka sievietēm pienākas tādas pašas politiskās, sociālās, seksuālās, intelektuālās tiesības kā vīriešiem, taču man ir nācies saskarties ar kautkādu feministisko ekstrēmismu Zviedrijā, kur tad, kad tu cilvēks dāmai atver durvis vai piecelies ienākot, viņa uzšņāc :) Tas, protams, kā jebkurš ekstrēmisms kropļo citādi labu ideju.”

Ko varam secināt kopumā? Neko daudz, jo atbildes, protams, bija ļoti īsas (un, piemēram, Zaļo un zemnieku savienība neatbildēja vispār). Taču skaidrs ir tas, ka feminisma tematika joprojām ir visnotaļ svešs lauciņš Latvijas politiķiem. Te paveras plašs darbības lauks politiķu izglītošanai, jo viena daļa acīmredzami pat nesaprot, kas ir feminisms. Un arī feministiskas partijas niša Latvijā ir pagaidām brīva.

Attēls: Anyaka

Didzis: Man vairāk patīk jautājumi, nevis atbildes. Man vairāk patīk kustība, nevis stabilitāte. Man vairāk patīk pārsteigumi, nevis ieplānotais. Man vairāk patīk nezināmā nākotne un neskaidrā pagātne, nevis faktiskā šodiena. Nav nekāds brīnums, ka esmu demokrātijas piekritējs. Un tajā pašā laikā – arī kritiķis.skatīt

TwitterFacebookLinkedInLast.fm

7 komentāri to “Kā es pie partijām gāju feminismu lūkoties…”
  1. Raksts rada iespaidu, ka autoram bijis nospļauties par politiķu viedokli un viņa mērķis uzdodot jautājumu ir bijis par katru cenu atrast, kam piesieties politiķu atbildēs.
    Sevišķi tas izpaužas attiecībā uz komentāriem par Ingas Bites un Kalvja Apsīša atbildēm.

    • Anonīms saka:

      Mērķis bija paskatīties, kā partijas atbildēs. Ne vairāk, ne mazāk.

      Savā ziņā vismaz dalu atbilžu varēja prognozēt. Taču, piemēram, ZRP mani pārsteidza. Biju gaidījis ko pavisam citu…

      • Man ZRP atbilde šķita pilnīgi normāla. Un par demokrātijas izpratni mūsdienu (salīdzinoši) demokrātiskajās valstīs pastāv lielāks konsenss, kā par feminismu starp tā dažādiem novirzieniem ( informācijai vari palasīt wikipēdiju http://en.wikipedia.org/wiki/Feminist_movements_and_ideologies ), tādēļ demokrātijas un feminisma izpratņu salīdzinājums absolūti nevietā.

        • Didzis saka:

          Es jau neesmu teicis, ka atbilde nav normāla… ;)

          Par konsensu demokrātijas sakarā – nu nez nez, pat nopietni teorētiskā līmenī ir dažādas definīcijas, interpetācijas, varianti…

        • Didzis saka:

          Turklāt – es nesalīdzinu demokrātijas un feminisma izpratnes, bet gan pieminu demokrātiju kā piemēru. Te netiek salīdzināti āboli ar bumbieriem, bet gan, runājot par āboliem, pieminēts, ka ir arī tāds auglis bumbieris – tas ta, tēlaini izsakoties…

        • Anonīms saka:

          Es jau neesmu teicis, ka atbilde nav normāla… ;)Par konsensu demokrātijas sakarā – nu nez nez, pat nopietni teorētiskā līmenī ir dažādas definīcijas, interpetācijas, varianti…

        • Anonīms saka:

          Turklāt – es nesalīdzinu demokrātijas un feminisma izpratnes, bet gan pieminu demokrātiju kā piemēru. Te netiek salīdzināti āboli ar bumbieriem, bet gan, runājot par āboliem, pieminēts, ka ir arī tāds auglis bumbieris – tas tā, tēlaini izsakoties…

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...