Redzējumi: 2011. gada 7. septembris

Karš — vienīgā iespēja pēc 11. septembra?

Šomēnes paiet desmit gadi kopš šausmīgā 2001. gada 11. septembra nozieguma, kurš, kā ir pieņemts uzskatīt, izmainīja pasauli.

Par šo uzbrukumu ietekmi nav jāšaubās. Runājot tikai par Āzijas rietumu un centrālo daļu – Afganistāna ar pūlēm izdzīvo, Irāka ir izpostīta, un Pakistāna balansē uz robežas, kuras otrā pusē ir katastrofālas sekas.

2011. gada maijā Pakistānā tika nogalināts Osama bin Ladens, kuru uzskata par šī nozieguma idejas autoru. Un tieši Pakistānā arī izpaudās vistiešākās nozīmīgās šī notikuma sekas. Plašas diskusijas ir notikušas sakarā ar Vašingtonas dusmām par Pakistānas nevēlēšanos izdot bin Ladenu. Mazāk ir runāts par to, cik nikni pakistāņi bija par ASV iebrukumu viņu teritorijā, lai veiktu politisku slepkavību. Antiamerikāniskais noskaņojums Pakistānā jau tā bija uzkarsis, un šie notikumi to uzkurināja vēl vairāk.

Viens no vadošajiem ekspertiem Pakistānas jautājumos, britu militārais vēsturnieks Anatols Līvens [Anatol Lieven] februārī izdevumā The National Interest rakstīja, ka karš Afganistānā ”destabilizē un radikalizē Pakistānu, un rada tādas ģeopolitiskas katastrofas risku ASV (un pasaulei), kas aizēnotu jebko, kas vispār varētu notikt Afganistānā.” Līvens raksta, ka visos sabiedrības līmeņos pakistāniešu vairākums pauž atbalstu afgāņu talibiem. Tas nav tāpēc, ka talibi viņiem patīk, bet gan tāpēc, ka ”talibus uzskata par leģitīmu pretestības spēku svešas varas okupācijai valstī”. Tas atgādina attieksmi pret afgāņu mudžahedīniem, kuri cīnījās pret Krievijas okupāciju 80-os gados.

Līdzīga attieksme ir arī Pakistānas militāro spēku vadībai, kurus ļoti aizskar ASV spiediens ziedoties Vašingtonas karā pret talibiem. Vēl lielāku sarūgtinājumu rada teroruzbrukumi (karadarbība ar bezpilotu lidmašīnām) no ASV puses Pakistānas teritorijā – to skaits ir stipri pieaudzis prezidenta Obamas vadībā. Tāpat pakistāņiem nav tīkamas ASV prasības, lai Pakistānas armija Vašingtonas uzdevumā karotu arī šīs valsts cilšu rajonos, kuru dzīvē valdība gandrīz nemaz neiejaucās pat britu kundzības laikā.

Militārie spēki ir tā institūcija Pakistānā, kura ir stabila, tie satur valst kopā. ASV sankcijas var ”izprovocēt atsevišķu armijas daļu dumpi,” raksta Līvens, un tādā gadījumā ”Pakistānas valsts patiešām sabruktu ļoti strauji, kas nozīmētu ļoti daudzas postošas lietas”.

Potenciālās postažas apmēri dramatiski pieaug, ņemot vērā Pakistānas milzīgo kodolieroču arsenālu, kurš tiek strauji palielināts, kā arī pietiekami lielo džihādistu kustību šajā valstī.

Abi šie aspekti ir Reigana administrācijas mantojums. Reigana ierēdņi izlikās nezinām, ka Zia ul Haks [Zia ul-Haq], visļaunākais no Pakistānas militārajiem diktatoriem un Vašingtonas mīlulis, attīsta kodolieročus un veic radikālas islamizācijas programmu Pakistānā ar Saūda Arābijas finansējumu.

Katastrofa ir tepat ap stūri – šie divi mantojumi var apvienoties, un tad kodolmateriāli nonāks džihādistu rokās. Rezultātā mēs varam pieredzēt kodolieroču, visdrīzāk ”netīro bumbu”, sprādzienus Londonā un Ņujorkā.

Līvens secina: ”ASV un Lielbritānijas kareivji patiešām iet bojā Afganistānā, lai padarītu pasauli bīstamāku amerikāņiem un britiem.”

Nav šaubu, ka Vašingtona apzinās, ka ASV operācijas tā sauktajā ”Afpakā” – Afganistānā un Pakistānā – var destabilizēt un radikalizēt Pakistānu.

Visnozīmīgākie līdz šim publiskotie Wikileaks dokumenti ir slepenie ziņojumi no ASV vēstnieces Islamabādā Annes Patersones [Anne Patterson]. Viņa atbalsta ASV rīcību Afpakā, taču brīdina, ka tādā veidā rodas ”Pakistānas valsts destabilizācijas risks, atsvešinoties gan civilajai valdībai, gan arī armijas līderiem, un tas var izraisīt plašāku pārvaldības krīzi Pakistānā”.

Patersone raksta par iespējamību, ka ”kāds, kurš strādā [Pakistānas valdības] laboratorijās, var pamazām slepus iznest pietiekami daudz kodolmateriālu, lai pēc tam radītu ieroci”. Šīs briesmas pastiprina ”pārvadāto ieroču neaizsargātība”.

Daudzi analītiķi norāda, ka bin Ladenam ir bijuši daži lieli panākumi viņa karā pret ASV.

Kā Ēriks S. Margolis [Eric. S. Margolis] raksta The American Conservative maija numurā, ”(bin Ladens) ir atkārtoti apgalvojis, ka vienīgais veids, kā var padzīt ASV no musulmaņu pasaules un uzvarēt to ir ievilkt amerikāņus mazu, bet dārgu karu virknē, kas beigu beigās viņus izputinās”.

To, ka Vašingtona sliecas piepildīt bin Ladena vēlmes, varēja pamanīt uzreiz pēc 11. septembra uzbrukumiem.

Grāmatā ”Imperial Hubris”, kura izdota 2004. gadā, Maikls Šēvers [Michael Scheuer], CIP vecākais analītiķis, kurš ir sekojis Osamam bin Ladenam kopš 1996. gada, skaidro: ”Bin Ladens ir bijis tiešs, stāstot Amerikai par iemesliem, kāpēc viņš karo pret mums. (Viņš) vēlas dramatiski izmainīt ASV un Rietumu politiku pret Islāma pasauli”, un lielos vilcienos viņš šo mērķi ir sasniedzis.

Viņš turpina: ”ASV spēki un politika tagad pabeidz Islāma pasaules radikalizāciju, kuru Osama bin Ladens bija centies veikt ar ievērojamiem, taču nepilnīgiem panākumiem kopš 90-o gadu sākuma. Rezultātā manuprāt var droši teikt, ka ASV joprojām paliek bin Ladena neaizvietojams sabiedrotais.” Un nav šaubu, ka tāpat viss turpinās arī pēc viņa nāves.

Pēdējās desmitgades daudzo briesmīgo notikumu virkne liek vaicāt – vai Rietumu atbildei uz 11. septembra uzbrukumiem nebija alternatīvas?

Džihādistu kustību (ņemot vērā, ka liela tās daļa uz bin Ladenu raudzījās kritiski) bija iespējams sašķelt un novājināt pēc 11. septembra, ja vien šiem ”noziegumiem pret cilvēci”, kā uzbrukumus pamatoti nosauca, pieietu kā noziegumiem, ar starptautisku operāciju, kuras mērķis būtu aizturēt noziedzniekus. To atzina pirmajā brīdī, taču šādu ideju nemaz neapsprieda, jo bija jāsteidz uzsākt karu. Ir vērts piebilst, ka bin Ladenu par viņa dalību uzbrukumos nosodīja liela arābu pasaules daļa.

Nāves brīdī bin Ladena ietekme jau sen bija mazinājusies, un pēdējo mēnešu laikā viņu aizēnoja Arābu pavasaris. Viņa nozīmi arābu pasaulē labi raksturo New York Times Tuvējo austrumu eksperta Džila Kepela [Gilles Kepel] raksta nosaukums: ”Bin Ladens jau bija miris.”

Šāds virsraksts varēja parādīties arī agrāk, ja vien ASV ar saviem atbildes uzbrukumiem Afganistānā un Irākā nebūtu mobilizējusi džihādistu kustību.

Džihādistu kustības iekšienē bin Ladens neapšaubāmi bija godājams simbols, taču šķiet, ka viņam vairs nebija nekādas lomas Al Qaeda, šajā ”tīklu tīklā”, kā to sauc analītiķi, kurš pārsvarā veic neatkarīgas operācijas.

Pat visnepārprotamākie un viselementārākie fakti par pēdējo desmitgadi izraisa drūmas pārdomas, ja mēs ņemam vērā 11. septembri, tā konsekvences, un ko tas viss mums sola nākotnē.

Noams Čomskis

Sākotnēji publicēts http://www.zcommunications.org

Bilde: Calle

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

2 komentāri to “Karš — vienīgā iespēja pēc 11. septembra?”
  1. Nu jā, nosoda arābu valstis bin Ladena uzbrukumus, bet ko tas dod? Šai kultūrai vēsturiski raksturīga lišķība, liekulība, un tas, ko labi apzīmē krieviski ar “коварство”. Vai tad tas traucē, piem., Saudu Arābijai finansēt visādus Islāma institūtus, lielā daļā no kuriem tiek vervēti kaujinieki Rietumos un citās valstīs? Es pilnīgi piekrītu tam, ka ASV raksturīgās ārišķības un militārā spēka pielietošanas vēriens, kas bija politiski motivēts un vairāk adresēts vēlētājiem mājās, bija pārmērīgi “atbildes soļi” un diez vai veicināja stabilitāti reģionā. Bet šajā ziņā, es domāju, ASV vajadzēja nedaudz vairāk ņemt vērā Izraēlas pieredzi, proti, bija svarīgi atbildēt, jo šai kultūrai raksturīgi ir cienīt pretspēku, bet darīt to vajadzēja mērķēti uz konkrētiem cilvēkiem un kustību līderiem (piem., kā Izraēla atriebās par “melno septembri” Minhenē), jo tas, pirmkārt, liktu saprast jebkuram, kas plāno izaicināt ASV, ka sods ir neizbēgams, un, otrkārt, varbūt pat stiprinātu simpātijas pret ASV tajā daļā tuvo austrumu iedzīvotāju, kas izprata sāpi un redzēja, ka pa mizu dabūja konkrēti tie, kas bija pie vainas. Nu un paralēli, protams, specdienestu līmenī vajadzēja vienk. mērķtiecīgi nodarboties ar head-hunting un nīdēt šos “džihāda kaitēkļus” grassroots līmenī. Bet, kā saka, stiprais dara kā grib..

    • Anonīms saka:

      Tikpat labi – Eiropas valstis nosoda amerikāņu piekopto spīdzināšanu, bet ko tas dod? Ja vairākās Eiropas valstīs ir amerikāņu slepenie cietumumi. ;)

      Un Izraēlas piesaukšana ir galīgi neveiksmīga, jo viņu stratēģiju par veiksmīgu nosaukt ir ļoti grūti.

      Un to, ko tu sauc par head-hunting, bet kas pareizi saucas extra-judicial killings, es nosodu nekādā gadījumā neatbalstu. Tieši ar tādām lietām nodarbojas teroristi.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...