Redzējumi: 2011. gada 4. septembris

Konkurētspējas krusta karš

Vai esat pamanījuši, ka arvien biežāk dažnedažādos kontekstos tiek lietots jēdziens “konkurētspējīgs”? Vismaz man šķiet, ka tas ir kļuvis par tādu savdabīgu modīgu izteicienu. Nu, to, ko angliski dēvē par “buzzword”. No vienas puses, nav jau nekāds jaunums, ka mēs esam patērētāju sabiedrība – un attiecīgi notiek konkurence par mums kā patērētājiem. Es vēl atceros tos laikus, kad veikalā bija divu veidu maize (baltmaize un rupjmaize), piens piramīdveidīgās tetrapakās, lejamais krējums un sveramais sviests. Kāda tur konkurence? Tagad pie mums nu jau tīri labi ir iekundējies kapitālisms ar savu brīnišķīgo izvēļu miriādi un produktu iepakojumiem, kuri ir cits par citu glaunāki, košāki un spīdīgāki. Produktam ir jābūt konkurētspējīgam – gan cenas ziņā, gan ar kvalitāti un, protams, neiztrūkstošo mārketingu.

Tiktāl viss tā kā būtu skaidrs. Neesmu jau tik naivs, lai pieprasītu godīguma vārdā pārtraukt drukāt vārdu “izstrādājums” uz krējuma izstrādājumu iepakojumiem ar tik sasodīti maziem burtiņiem, ka to jau pienāktos saukt par krāpšanu. Krējuma izstrādājumam taču jābūt konkurētspējīgam! Arī ar krējumu. Ja uzņēmēji kapitālismā būtu pilnīgi godīgi un atklāti, tad viņiem būtu grūti vispār kaut ko nopelnīt. Tā vietā viņiem jārūpējas par konkurētspēju – savu produktu konkurētspēju, savu uzņēmumu konkurētspēju. Vai konkurētspējīgs produkts ir arī kvalitatīvs un vai konkurētspējīgs uzņēmums ir videi draudzīgs un sociāli atbildīgs, tas jau ir pavisam cits jautājums.

Jēdziens “konkurētspēja” ir iefiltrējies arī darba meklētāju dzīvē. Labam darbiniekam ir jābūt konkurētspējīgam. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka labāk ir pat nemēģināt pieprasīt cilvēka cienīgu atalgojumu, jo rindā aiz jums noteikti ir daudz darba gribētāju, kuri piekritīs strādāt par mazāku samaksu. Tas nozīmē arī to, ka Darba likumu labāk pat vispār nepieminēt, citādi jūs izkonkurēs tie, kurus nesatrauc neapmaksātas virsstundas vai piespiedu bezalgas atvaļinājumi. Vai tas nozīmē, ka šis konkurētspējīgais darba meklētājs būs arī izglītotākais, kvalitatīvākais un ar pieredzi visvairāk apveltītais kandidāts? Tas nebūt netiek garantēts. Noteicošais ir tas, ka šis cilvēks ir spējīgs izkonkurēt veselu rindu savu līdzpilsoņu. Viņam noteikti ir asāki elkoņi, viņš ir agresīvāks un tajā pašā laikā vieglāk ietekmējams un pakļaujams no darba devēja puses. Cik tas ir sociāli atbildīgi, cik tas ir taisnīgi pret visu sabiedrību kopumā, diez vai maz ir jāskaidro.

Interesanti, ka darba sludinājumos bieži vien tiek piedāvāts “konkurētspējīgs” atalgojums. Kas ar to īsti domāts, nav skaidrs. Vai tiek piedāvāta attiecīgajā nozarē lielākā alga? Vai arī summa ir virs vidējās algas valstī? Vai drīzāk kaut kāds zemteksts, ka “dārgais draudziņ, neviens tev nekur citur vairāk nedos”? Var mēģināt atrast dažādas atbildes un izskaidrojumus. Taču par vienu lietu šaubu nav. Ja sludinājumā stāv rakstīts “konkurētspējīgs atalgojums”, tad tas visdrīzāk neliecina par iespēju attiecīgajā uzņēmumā labi nopelnīt.

Šie piemēri no privātās uzņēmējdarbības sfēras tikai apliecina, ka vismaz virspusēji kapitālisma ideoloģijas centrālā dogma par “veselīgo konkurenci” mūsu valstī ir pieņemta kā aksioma. Katram jācīnās par sevi, katram pašam jāparūpējas par savu spēju pabīdīt nost līdzpilsoņus un pirmajam tikt pie kārotā mērķa. Sabiedrība kopumā un kopīgie labumi (public goods) šādā skatījumā vispār neiekļaujas. Konkurencei automātiski būtu jānodrošina labākais iznākums visiem kopīgi. Tādu domu acīmredzot ir galvā ieņēmuši krietni daudzi Latvijas iedzīvotāji. Tas, ka rezultātā drīzāk veidojas sabiedrība, kura balstās uz cīņu starp tiem, kuriem ir resursi (the haves), un tiem, kuriem to trūkst (the have-nots), lielāko daļu vispār neuztrauc. Un vismazāk jau nu politiķus. Jo viņi taču ir bijuši tik konkurētspējīgi, ka ir tikuši līdz Saeimai, valdībai, uzņēmumu padomēm un valdēm…

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka “veselīgās konkurences” dogma tiek (pagaidām gan verbāli) ienesta arī valsts sektorā. Zatlera Reformu partijas gaišie prāti, piemēram, ir dzemdējuši ideju par to, ka konkurētspējīgai ir jābūt arī izglītībai. Naivi cilvēki varbūt domā, ka “konkurētspēja” šeit ir domāta kā sinonīms “kvalitātei”. Varu jūs apbēdināt – tā nebūt nav. Konkurētspējīga izglītība ir tā, kura ir a) pieprasītāka no studentu puses b) spējīga piedāvāt darba tirgū pieprasītus cilvēkus. Izklausās labi? Globālajam (nežēlīgajam) tirgum tas viennozīmīgi ir labi. Un jā, tāda tendence ir visā pasaulē. Tiek samazinātas valsts dotācijas tieši humanitārajām zinātnēm un mākslai, jo krīzes iespaidā ir sarukušas nacionālvalstu budžetu iespējas. To dara teju visas valstis, lai saglabātu savu konkurētspēju (!) globālajā tirgū. “Patiešām, tas, ko mēs varētu saukt par zinātnes un sociālās pētniecības humanitāro daļu – iztēles un radošie aspekti, kā arī stingras kritiskās domāšanas aspekts -, zaudē pamatus, jo nācijas labprātāk izvēlas sasniegt īslaicīgu peļņu, veicinot noderīgas, praktiski pielietojamas prasmes, kuras ir piemērotas peļņas gūšanai,” tā norāda pazīstamā amerikāņu filozofe Marta Nusbauma. Viņa kritizē šādu valstu atbildi uz krīzi un norāda, ka “radīt ekonomisko izaugsmi vēl nenozīmē radīt demokrātiju”, kā to pierādīja Dienvidāfrika aparteīda laikā. Nusbauma brīdina, ka pārliecīga pievēršanās tehniskajai izglītībai izveidos “noderīgu mašīnu” paaudzi. Tie būs cilvēki, kuri nedomās kritiski, kuri nepiedalīsies demokrātijas procesos, kuri nedomās par sabiedrību kopumā.

Valsts ar šādiem mašīnveidīgiem strādniekiem pilsoņu vietā būs konkurētspējīga. Neviens pat nespēs (nevēlēsies?) kritiski izvērtēt investorus, ja vien tie nodrošinās samaksu pamatiztikai un kaut procentdaļu IKP pieauguma. Laikam jau šādus cilvēkus politiķi vēlas redzēt Latvijā. Tās pašas Nusbaumas “cilvēka spēju” (human capabilities) koncepcija viņiem ir acīmredzami sveša. Pareizi, tur taču nav nekā par valsts ekonomisko attīstību, vai ne? Un tāpēc tādas lietas var norakstīt kā naivu liberāļu murgus un domāšanas veidu, kurš nav konkurētspējīgs pēckrīzes perioda kapitālisma sistēmā. Britu dziesminieka Billija Brega dziedātie vārdi “freedom’s just another word for nothing left to sell” šķiet tieši vietā. Brīvi būsim tad, kad visa Latvijas valsts būs izpārdota investoriem un transnacionālām ārpakalpojumu kompānijām.

Tikai kur tad paliks mūsu dzīve? Cilvēku dzīve? Tā tiešām būs veikalā “Rimi”, kā tiek apgalvots viņu reklāmā? Dīvaini, bet ikdienā, attiecībās ar sev tuvajiem cilvēkiem mēs taču nebūt nevadāmies pēc konkurētspējas principiem. “Sieviņ, tev jābūt konkurētspējīgai, ja nē – ņemšu citu!” Vai kāds vīrs tā saka? Un, ja teiktu, kāda būtu atbilde? Gan ģimenēs, gan arī darba vietās mēs visbiežāk uzvedamies kā īsti komunisti vai anarhisti. Ja kolēģis mums palūdz pasniegt papīra lapu no printera, mēs to vienkārši izdarām, nedomājot par izdevīgumu vai, pasarg dies’, peļņu. Ja draugs mums palūdz mūsu mobilo telefonu, jo viņam tas ir izlādējies, mēs taču nerēķinam, cik minūtes viņš runā, un vēlāk nepiestādām rēķinu. No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām. Ak, šis muļķīgais, nekam nederīgais, sen norakstītais markstistu princips – kurš tomēr brīnišķīgi strādā ikdienā!

Bet politiķi mums tagad cenšas iestāstīt, ka mums visiem ir jābūt konkurētspējīgiem visās situācijās, visos leņķos un aspektos. Tirgus ir tirgus, tirgū notiek pārdošana, un tāpēc ir jākonkurē…

Labi, pamēģināsim! Kāds ir pašu politiķu piemērs?

Mūsu valsts politiskā elite jau tagad ļoti labi demonstrē, kādi indivīdi pašlaik sabiedrībā ir piemēri izcilai konkurētspējai. Kas ir piecu nākamās Saeimas partiju (pēc pašreizējiem reitingiem) smagsvari? Vienas partijas premjera kandidāts ir ar vidusskolas izglītību (bet uzņēmējs!), otrai priekšgalā grozās bijušais kompartijas darbonis, trešajai kā tāds Lāčplēsis priekšplānā izvirzīts fiziķis, ceturtajai inženieris ir eksperts partijas galvenajā, okupācijas jautājumā, bet piektajai vadonis ir politologs (kura izteikumus un rīcību gan daudzi politologi uzskatītu par apkaunojumu izsniegtajam diplomam). Radoši cilvēki, cilvēki ar kritisku domāšanu – tādus Latvijas politiskajai elitei nevajag. Viss skaidrs.

Latvijas pilsoņiem šajā situācijā ir divas izvēles. Vai nu asināt elkoņus, lai izcīnītu sev kaut cik siltu vietiņu konkurētspējas krusta karā. Vai arī asināt savus prātus, lai cīnītos pret šīs antihumānistiskās ideoloģijas ieviešanu Latvijā. Protams, vienmēr jau ir arī trešā izvēle – doties prom. Bet vai mēs tādā veidā patiešām būsim konkurētspējīgi? Konkurētspējīgi paši ar savu sirdsapziņu un cilvēka dzīves būtību?

Attēls: no grupas “Vismaz Trīs Vārdi” albuma “Peremat” vāciņa, autors nezināms baltkrievu anarhists

Didzis: Man vairāk patīk jautājumi, nevis atbildes. Man vairāk patīk kustība, nevis stabilitāte. Man vairāk patīk pārsteigumi, nevis ieplānotais. Man vairāk patīk nezināmā nākotne un neskaidrā pagātne, nevis faktiskā šodiena. Nav nekāds brīnums, ka esmu demokrātijas piekritējs. Un tajā pašā laikā – arī kritiķis.skatīt

TwitterFacebookLinkedInLast.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...