Redzējumi: 2011. gada 18. augusts

ASV un Pakistānas sadarbība – arvien nestabilāka

ASV un Pakistāna ir ģeopolitiskas sabiedrotās gandrīz kopš Pakistānas dzimšanas 1948. gadā. Šīs divas valstis ir bijušas nepieciešamas viena otrai agrāk. Un tās ir savstarpēji atkarīgas arī šodien. Taču to prioritātes un politiskie mērķi kļūst arvien atšķirīgāki. Doma par to, ka ciešā alianse varētu izjukt, ir biedējoša abām valstīm. Taču tas patiešām var notikt.

Alianses pirmsākumi ir salīdzinoši vienkārši un viegli izprotami. Kad briti pameta Indiju, radās divas valstis, nevis viena. Būtībā Pakistāna atdalījās no Indijas. Kopš tā laika Pakistāna un Indija ir pastāvīgi bijušas konflikta stāvoklī. Katra no tām visvairāk satraucas par otras valsts rīcību. Starp tām ir bijuši trīs kari: 1947. – 1948. gadā, 1965. gadā un 1971. gadā. Pirmie divi bija par Kašmiru, un rezultātā ir notikusi teritorijas de facto sadalīšana, kuru neviena puse nepieņem kā leģitīmu. Trešais karš bija par Bangladešas atdalīšanos no Pakistānas, un šajā gadījumā Indija nostājās Bangladešas pusē.

Viens pastāvīgā konflikta rezultāts ir abu valstu atteikšanās parakstīt Kodolieroču neizplatīšanas līgumu un kodolieroču attīstība abās valstīs. Indija sāka pie tā strādāt pirmā, visdrīzāk 1967. gadā. Pakistāna sekoja šim piemēram, šķiet, 1972. gadā. 1988. gadā abas bija pabeigušas visu procesu un nodrošinājušas sev ieroču arsenālu. Var teikt, ka kodolieroči uz šīm valstīm atstāja pozitīvu iespaidu, līdzīgu tam, kādu šie ieroči atstāja uz ASV un Padomju Savienību – tās bija ļoti uzmanīgas ar militāru vardarbību, jo baidījās no sekām.

Indija jau pašā aukstā kara sākumā izlēma pieturēties pie neitralitātes politikas. ASV šādu politiku principā uzskatīja par tuvošanos Padomju Savienībai. Lai mazinātu šādas iedomātās virzības ietekmi, ASV apvienoja spēkus ar Pakistānu. Pakistāna cerēja uz ASV atbalstu, lai atgūtu to Kašmiras pusi, pār ko tai nebija kontroles, bet ASV savukārt no Pakistānas vēlējās atbalstu savai musulmaņu pasaules ģeopolitiskajai kontrolei uz rietumiem no Pakistānas – Afganistānā, Irānā, kā arī arābu pasaulē. ASV apzinājās, ka priekšnoteikums tam ir iekšējā stabilitāte Pakistānā. Tāpēc amerikāņi atbalstīja virkni iekšēji represīvu militāro režīmu. Viņi nepavisam nebija nelaimīgi, kad armijnieki gāza un nogalināja civilo līderi Zulfikaru Ali Bhuto, kurš 70-os gados mēģināja piekopt nacionālistisku ārpolitiku, kura bija neatkarīga no ASV ietekmes.

Pakistāna un Ķīnas Tautas Republika tika izveidotas vienā un tajā pašā gadā. Arī Ķīna piekopa ciešas draudzības politiku ar Pakistānu. Un Ķīnas motīvi nemaz tik ļoti neatšķīrās no ASV motīviem. Ķīnai nepatika Indijas saiknes ar Padomju Savienību, it sevišķi tāpēc, ka tā uzskatīja (un joprojām uzskata) Indiju par savu politisko un ekonomisko sāncensi Āzijā, ar kuru tai arī bija karš sakarā ar “robežu konfliktu” 1962. gadā. Tāpat Ķīnu nepriecē Indijas valdības ilgstošais atbalsts Dalailamam.

Trīs lietas pēdējo divdesmit gadu laikā sāka traucēt ASV un Pakistānas ērto sadarbību. Pirmkārt, sabruka Padomju Savienība, un līdz ar to beidzās “aukstais karš”. Tam sekoja Neru iekšējās, valsts sponsorētās attīstības programmas beigas. Tās vietā stājās Vašingtonas konsensa iedvesmota neoliberāla programma. Pēkšņi Indijas un ASV attiecības manāmi uzlabojās, kas lika vilties gan Pakistānai, gan arī Ķīnai.

Otrkārt, mainījās arī kaimiņvalsts Afganistānas iekšpolitika. 80-os gados Pakistāna un ASV kopīgiem spēkiem cīnījās pret Padomju Savienības militāro iejaukšanos Afganistānā, kuru pārtrauca Gorbačovs. Bet ko darīt tālāk? Nav nekāds noslēpums, ka Pakistānas izlūkdienests ISI stingri atbalstīja to, ka talibi pārņem afgāņu valdību. Taču talibu režīms piedāvāja savu valsti kā ērtu bāzi starptautiskajam teroristu tīklam Al Qaeda, kuru ASV sāka uzskatīt par savu galveno ienaidnieku pat pirms Al Qaeda veiksmīgā uzbrukuma ASV teritorijā.

Treškārt, līdz ar talibu režīma gāšanu pēc ASV vadīta iebrukuma 2002. gadā Al Qaeda spēki atkāpās uz drošajām bāzēm Pakistānā. Al Qaeda plāns bija, ja ne tieši pārņemt Pakistānas valdību, tad vismaz piespiest vājināt vai pat pārtraukt tās sadarbību ar ASV. Lai gan Pakistānai tagad ir civilais premjerministrs, patiesā vara joprojām ir bruņoto spēku rokās. Un bruņotajos spēkos, šķiet, ļoti spēcīga un varbūt pat noteicošā loma joprojām ir ISI.

Šīs trīs izmaiņas kopā ir novedušas līdz situācijai, kad jau kopš aptuveni 2005. gada ASV un Pakistāna diez vai ir spējīgas vienoties par kaut ko vērā ņemamu. Taču abas valstis it kā ir joprojām savā starpā saistītas un laikam uzskata, ka ir viena otrai nepieciešamas. Tajā pašā laikā tās ir kļuvušas arvien aizdomīgākas par otras puses motīviem un rīcību.

ASV valdības skatījumā Pakistāna bija nozīmīgs ārējā atbalsta avots Afganistānas talibiem, ar kuriem ASV (un NATO) bija tiešs konflikts. Daļa no šī atbalsta nāca no tā sauktajiem pakistāņu talibiem, kurus bija grūti nošķirt no Al Qaeda. Otra atbalsta daļa nāca no ISI un, iespējams, plašākiem Pakistānas bruņoto spēku atzariem.

ASV pamazām arvien vairāk pārliecinājās par to, ka Pakistānas bruņotajiem spēkiem nav ne vēlēšanās, ne arī iespēju ierobežot pakistānas talibu un Al Qaeda spēku darbību. Un pat vēl ļaunāk – daži cilvēki Pakistānas armijas aprindās varbūt pat aktīvi sadarbojās ar viņiem. ASV uz to reaģēja, tieši iejaucoties Pakistānas teritorijā divos veidos. Pirmkārt, amerikāņi lietoja bezpilotu iznīcinātājus, lai uzbruktu mērķiem, kurus novērtēja kā bīstamus. Protams, šīs bezpilotu lidmašīnas ir ārkārtīgu grūti vadīt precīzi. Uzbrukumos ir bijis diezgan daudz civiliedzīvotāju upuru, par ko pastāvīgi sūdzas Pakistānas valdība. Otrs veids bija patstāvīga Osamas bin Ladena meklēšana, kas beidzās veiksmīgi – par to netika informētas Pakistānas oficiālās varas autoritātes, jo ASV acīmredzami nebija pārliecības, ka tās nenopludinās informāciju par plānoto uzbrukumu.

Ja ASV vairs neuzticas Pakistānas autoritātēm, tad aizdomīgums ir pat lielāks pretējā virzienā. Pakistānai ir viena ievērojama garantija savai drošībai – tās kodolieroči. Kamēr tai ir šie ieroči, pakistāņi jūtas drošībā attiecībā gan uz Indiju, gan arī citiem. Viņi pilnīgā nopietnībā tic, ka ASV labprāt kaut kādā veidā atņemtu Pakistānai šo arsenālu. Šī doma nebūt nav iracionāla, jo ASV patiešām satraucas, ka Al Qaeda vai citi naidīgi spēki piekļūs šiem ieročiem un Pakistānas valdība nespēs viņus apstādināt. Protams, šāds iedomāts mēģinājums no ASV puses pārņemt savā kontrolē kodolieroču arsenālu ir ļoti tālu no praktiska priekšlikuma. Taču nav šaubu par to, ka ASV valdībā ir cilvēki, kuri to apsver.

Tagad katra puse izspēlē savas kārtis. ASV draud pārtraukt vai dramatiski samazināt finansiālo un militāro atbalstu. Valdību šajā jautājumā atbalsta ASV Kongress, kurš būtībā ir pret biedrošanos ar Pakistānu. Pakistāna atriebjas, atvelkot savu armiju, kas bija izvietota pie Afganistānas robežas, tādējādi padarot militāro palīdzību afgāņu talibiem no pakistāņu talibiem tik pieejamu kā vēl nekad līdz šim. Tāpat Pakistāna atgādina ASV, ka tai ir vēl viens spēcīgs sabiedrotais – Ķīna. Un Ķīna labprāt turpina atbalstīt Pakistānu.

Pakistānas režīma vājums slēpjas tā iekšienē. Vai tas spēs turpināt kontrolēt situāciju, kas kļūst arvien anarhiskāka? ASV vājais punkts ir tas, ka tai nav reālu izvēles iespēju Pakistānā. Ja amerikāņi būs pārāk skarbi attiecībās ar Pakistānas režīmu, tas var iznīcināt viņu centienus atvilkt spēkus no Afganistānas (kā arī Irākas un Lībijas) ar minimāliem zaudējumiem.

(c) Autortiesības pieder Imanuelam Valeršteinam, materiāla izplatītājs ir Agence Global. Ar jautājumiem par tiesībām un atļaujām, to skaitā arī attiecībā uz tulkojumiem un publicēšanu nekomerciālos nolūkos, sazinieties ar rights@agenceglobal.com, vai pa telefoniem 1.336.686.9002 un 1.336.286.6606. Šos tekstus drīkst lejupielādēt un pārsūtīt elektroniski ar nosacījumu, ka tajos nekas netiek mainīts un ir iekļauta šī informācija par autortiesībām. Lai sazinātos ar autoru, izmantojiet e-pasta adresi immanuel.wallerstein@yale.edu.

Bilde: Calle

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...