Redzējumi: 2011. gada 11. augusts

Nemieriem Anglijā saknes ir politiskas

Kas sākās kā mierīga pulcēšanās pie Totenhamas policijas iecirkņa Londonā pagājušās sestdienas vakarā (divas dienas pēc tam, kad policija, cenšoties viņu aizturēt, nošauj Marku Daganu) pārtapa par vardarbīgiem nemieriem tikai dažas stundas vēlāk. Tika dedzināti gan kustami, gan nekustami īpašumi un izmantota katra iespēja iznest no veikaliem sev tīkamo. Dienu pa dienai, un arvien vairāk Londonas mikrorajonos tiek reģistrētas zādzības, ļaunprātīgas dedzināšanas, vandālisms un citas nekārtības. Savukārt otrdien sociālajā tīklā Twitter lietotais haštags #londonriot lielā mērā zaudēja nozīmi, jo kamēr galvaspilsētā, pateicoties 16 000 policistiem ielās, kārtība tiek lielā mērā atjaunota, nemieri tiek reģistrēti citās Anglijas pilsētās. #UKriots tagad ir aktuālā birka Twitter, un publiskais sentiments diezgan pārliecinoši sit vienos vārtos – nemieru cēlāji ir slinki, neizglītoti un izlaisti “scum” (latviski laikam labākais tulkojumus būtu “urlas”). Pie vainas, protams, ir viņi paši, un labākais, ko ar viņiem var darīt, ir kārtīgi piekaut (liels vairums Twitter lietotāju rosina dot policijai vairāk “brīvības” cīņā ar nemierniekiem) un pēc iespējas ātrāk ielikt aiz restēm. Daži ir sašutuši, ka mediji ziņo par to, ka cietumos vairs nav vietas, jo tas vēl vairāk iedvesmošot nemierniekus.

Arī Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons pievienojas vairumam: „Ja jūs esat pietiekoši veci, lai pastrādātu šos noziegumus, jūs esat pietiekoši veci, lai atbildētu par sekām.

Doma, ka nemieru saknes ir politiskas, tiek ātri noraidīta – ja reiz šeit būtu runa par politisko neapmierinātību, tad tie būtu miermīlīgi protesti, nevis lielākoties zagšana no veikaliem, tiek rakstīts komentāros. Kamēr angļu valodā rakstošajiem komentētājiem ir kaut kāda izpratne par to, kas piedalās šajos nemieros (ne tikai tumšādainie, un nemiernieki ir galvenokārt vietējie, nevis ieceļotāji), Latvijas interneta portālu komentāros rasisms sit augstu vilni: “apspiest, paverdzināt un valdīt,” raksta kāds anonīms komentētājs TVNET.

Lai arī situāciju ir viegli novelt uz sliktu audzināšanu un slinkumu, patiesā aina ir nedaudz citādāka. Lielbritānijā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem ir bijusi viena no lielākajām attīstīto valstu vidū jau labu laiku pirms krīzes sākuma. Krīzei sākoties, Lielbritānijas valdība, tāpat kā Latvijā, uzskatīja, ka jāveic taupības pasākumi. Un, kā jau ierasts, cilvēki, kuri visvairāk paļaujas uz sociālajām programmām (lasi – mazāk turīgie), tika skarti visnopietnāk. Protams, daudzi Latvijā dzīvojošie teiks, ka pabalsti un sociālais atbalsts kopumā Lielbritānijā ir pietiekami dāsns arī tagad, pie tam liela daļa Lielbritānijā dzīvojošo latviešu noteikti minētu stāstu, kur “slinkais imigrants” domā, kā apšmaukt valdību, saņemt pabalstu un nedarīt neko tā vietā, lai atrastu darbu un sāktu godīgi pelnīt iztiku. Tomēr šādi piemēri diez vai raksturo patieso situāciju valstī.

Jau pieminētā nevienlīdzība valstī ir sasniegusi augstāko līmeni kopš 60-iem gadiem, bezdarba līmenis jauniešu vidū vecumā no 16 līdz 25 gadiem ir ap 20 procentu, un tieši jauniešu sociālās programmas ir piedzīvojušas vislielāko apcirpšanu (dažviet pat līdz 75 procentiem). Papildus tam jāņem vērā arī vecākus, kuriem, pateicoties krīzei, jāpavada vairāk laika strādājot un līdz ar to paliek mazāk laika, ko pavadīt ar saviem bērniem.

Papildus ekonomiskajiem faktoriem jāpiemin arī Lielbritānijā dzīvojošajiem labi zināmās policijas veiktās “stop and serach” (pārbaudes, kuru laikā policists tevi publiski uz ielas apstādina, izjautā un pārmeklē tavas kabatas) un citas aktivitātes, kurām ir rasistisks piesitiens. Kāds pētījums rāda, ka melnādainajiem vai aziātiem ir septiņas reizes lielāka iespēja tapt apstādinātiem un pārmeklētiem.

Protams, Londonā un citās Anglijas pilsētās piedzīvotās nekārtības nav tieša atbilde ne pret valdības īstenotajiem taupības pasākumiem, ne arī pret policijas taktikām. Un tomēr šie nemieri ir politiski. Tie britu politiķi, kuri atklāj, ka ko tādu nebija gaidījuši, tikai parāda, cik tālu viņi ir no reālās pasaules.Tāpat kā mediji (arī Latvijas), kuri uzskata, ka nemierus sekmējuši sociālie tīkli. Tieši tāpat kā pirms 2008. gada finanšu krīzes, kad daudzi ekonomisti rakstīja, ka krīze tuvojas, tikai nav zināms, kad tieši tā sāksies, daudzi (arī ekonomisti) par to, kas tagad notiek Londonā, nav izbrīnīti un pat ir brīdinājuši iepriekš. Pat Anglijas Centrālās bankas vadītājs Mērvins Kings vēl šogad martā britu parlamentāriešiem piezīmēja, ka par finanšu krīzi maksā tie ļaudis, kuri to neizraisīja, tāpēc viņaprāt šiem ļaudīm ir pamats pacelt balsi un jābrīnās, kāpēc nav bijis vairāk dusmu izpausmju no publikas. Ir pagājuši pieci mēneši, un tagad dusmju izpausmju vairs netrūkst.

Var piekrist, ka Londonas nemierus nevar salīdzināt ar tiem, kuri notika Grieķijā vai Spānijā. Un tomēr Anglijas nemieriem līdzīgus būtu grūti iedomāties valstī, kuru raksturo vienlīdzība, dāsnas sociālās programmas, augoša ekonomika un, pats galvenais, cerība par nākotni. Proti, diez vai bezdarbība vien ir iemesls grautiņiem. Tieši tāpat ir grūti noticēt, ka Londonas nemierniekus vieno tikai kāre ko nozagt vai aizdedzināt un ka slikta piemēra rādīšana iespaido vēl vairāk jauniešus doties vēl vairāk zagt un dedzināt. Kad NBC televīzijas korespondents jautāja vienam nemierniekam, vai viņš tiešām domā, ka ārdīšanās ir pareizais līdzeklis, kā izpaust savu neapmierinātību, jaunietis atbildēja “Jā. [Jo] Jūs nerunātu ar mani tagad, ja mēs neārdītos, vai ne?”

Lai arī ne visi nemiernieki Lielbritānijā varētu savas domas noformulēt tik precīzi, viņi patiesībā, ja arī ne apzināti, domā tieši tāpat: „Kā gan mūs citādi sadzirdēs, ja ne šādi?” Tomēr šāds izskaidrojums ne politiķiem, ne medijiem, ne turīgajiem neliekas saistošs. Daudz vieglāk ir visu novelt uz slinkumu, neaudzinātību un ko tik vēl ne, lai tikai nebūtu patiesībai jāskatās acīs un jāatzīst, ka šie nemieri ir vislielākajā mērā politiski.

Nemieri Lielbritānijā visdrīzāk norimsies diezgan drīz, proti, policija ielās būs tādā skaitā un tik brutāla, ka nekārtību cēlājiem nekas cits neatliks kā sēdēt mājās (tiem, kuri jau nesēdēs cietumā). Bet, kamēr viss it kā norimsies, iekšējā gruzdoņa turpināsies. Un Lielbritānija nebūs ne pirmā, ne pēdējā valsts, kur krīzes iespaidā paplašinātā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem rezultēsies ar lieliem nemieriem ielās.

Attēls: Joel Goodman/ZUMA

Edgars: Ir grūti būt vienaldzīgam tad, kad gan pasaulē, gan Latvijā notiek tik daudz netaisnību. Vai nu tā ir Latvijas ekonomiskā situācija un valsts veidotā ekonomiskā politika, kura tieši un netieši sagādā ciešanas daudziem Latvijas iedzīvotājiem, vai arī tie ir globālie politiskie, ekonomiskie un sociālie konflikti (tā vārda tiešā un netiešā nozīmē), kuru rezultātā tādā vai citā veidā jācieš lielai daļai pasaules iedzīvotāju – tas viss mani motivē par šiem notikumiem neklusēt. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusDraugiem

Viens komentars to “Nemieriem Anglijā saknes ir politiskas”
  1. un tomēr pēc rakstā pieminētās polarizācijas “bagātie-nabagie” paliek sajūta,ka nemieru saknes ir ekonomiskas, nevis politiskas. arī šis čalis runā par ekonomiskiem cēloņiem: http://www.youtube.com/watch?v=3l0bkOj1Dr0

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...