Redzējumi: 2011. gada 22. jūnijs

Dzīve deflācijā

Mans vectēvs mēdza stāstīt par to, kā viņš pagājušā gadsimta 20-os gados vācu hiperinflācijas laikā vadājis naudu ar ķerru. Tā bijā tā pati inflācija, kuru Valters Bendžamins aprakstīja savā grāmatā “Ceļojums cauri vācu inflācijai”. Citi ir aplūkojuši hiperinflāciju Brazīlijā 80-os gados, bijušajā Austrumu blokā 90-os gados. Bet pats nesenākais piemērs ir Zimbabve, kuras prātam neaptveramo summu naudaszīmes tika pārdotas Ebay.

Inflācijas jēdziens modernajā pasaulē, vismaz pēdējā gadsimta laikā, ir kļuvis par pierastu lietu. Cenu pakāpeniska celšanās mums šķiet kaut kas tikpat pašsaprotams kā attīstība tehnikas jomā vai tas, ka aug planētas iedzīvotāju skaits. Protams, hiperinflācija ir grotesks fenomens, taču to var izprast – turklāt ne tikai ar monetārās pieredzes ekstrapolāciju, bet arī ar literāriem un žurnālistiskiem aprakstiem.

Turpretī deflācija ir kaut kas teju vispār neizprotams. Nosauciet kaut vienu tekstu, kurā ir atainots, kā tas ir – dzīvot deflācijas ekonomikā! Es nezinu nevienu šādu tekstu. Varbūt kāds, kurš ir japāņu mūsdienu literatūras pārzinātājs, varētu kaut ko ieteikt. Taču, tā vai citādi, Japānas deflācija ir mērena, salīdzinot ar globālu deflācijas spirāli – scenāriju, kuru tuvāko gadu laikā nevar pilnīgi izslēgt. Kurš gan var izteikt precīzas prognozes šajā jautājumā? Ja es esmu pareizi sapratis, tad pagājušajā gadā vairāku valstu centrālās bankas aizdeva naudu ar negatīvu procentu likmi. Tas bija drastisks solis ar mērķi izvairīties no deflācijas atvara, kurš bija gaidāms pēc 2008. gada finanšu sistēmas sabrukuma. Kāds zviedru baņķieris toreiz teica šādus vārdus: “Deflācija iestājas tad, kad vienkāršais cilvēks domā – es neiepirkšos šodien, jo rīt būs lētāk. Taču viņš neiepērkas arī nākamajā dienā, jo aizparīt taču būs vēl lētāk.”

Bet var būt arī pilnīgi pretēji – mums nav pietiekami daudz līdzekļu. Ne šodien, ne arī rītdien. Tik krasa droši vien bija situācija lielai daļai cilvēku deflācijas periodā, kurš sākās 30-o gadu pasaules krīzes otrajā fāzē, pirms vēl bruņošanās pasaules karam atkal iekustināja riteni, līdz ar to atgriežot arī inflācijas loģiku.

Tie, kuri tagad kaislīgi propagē cēlmetālus un vairāk vai mazāk pieturas pie austriešu skolas, bieži vien zīmē gaišāku bildi. Blogeris Cornucopia uzskata, ka deflācija nāk par sliktu valstīm un privātpersonām ar lielām parādsaistībām, taču ir labvēlīga jauniešiem:

Deflācija ir fantastiska iespēja jauniešiem un cilvēkiem, kuri nav ņēmuši kredītus. Viņi var veidot jaunus uzņēmumus un cīnīties pret kredītsaistībās iegrimušajiem ar zemākām cenām. Tādā veidā viņi spēj iekarot ievērojamus tirgus segmentus, jo viņi var atļauties pazemināt savas algas. Tas nevar notikt milzīgos apjomos, taču jauniem mazajiem uzņēmumiem šeit ir iespējas. Viņiem atliek tikai izveidot uzņēmumu tādā nozarē, kas vienmēr būs nepieciešama (piemēram, pārtikas ražošanā) un spiest cenas uz leju ar algu palīdzību.

Šo ekonomisko loģiku ir grūti kritizēt. Tomēr krīžu risināšanu nekad nevar reducēt tikai uz ekonomiku šaurā nozīmē. Tā vienmēr būs arī politika. Inflācijas un deflācijas saspēle ir saistīta ne tikai ar peļņu un zaudējumiem – tā ir nesaraujami saistīta ar jautājumu par to, kā organizēt ražošanu. Šajā procesā tādā vai citādā veidā iekļaujas arī bruņota vardarbība. Teikt, ka tie jaunieši, kuri neiesaistās arodbiedrībās, iegūst no ekonomikas ar deflāciju, ir viena lieta. Pavisam kas cits ir jautājums, ko šādā ekonomikā darīt ar arodbiedrībām vai līdzvērtīgiem veidojumiem, kuri tur vienalga pastāv.

Itālijas valdība 1926. gadā pieņēma divus svarīgus lēmumus. Viņi izveidoja jaunu darba likumdošanu, kas iezīmēja korporatīvās valsts izveides sākumu (šis milzīgais projekts tā arī netika līdz galam realizēts. Otrkārt, Musolīni izsludināja “cīņu par liru”, kuras mērķis bija atkal pievienoties zelta standartam. Musolīni panāca ilgstošu deflāciju, kas vēl vairāk veicināja ekonomisko koncentrāciju un “fordistisku” racionalizāciju. Abi šie politiskie gājieni acīmredzami sasaistījās ekonomiskajā sfērā.

In Italy, during an era of strait-jacketing of labour, manufacturers organized one of the most active cadres for scientific management in Europe – ENIOS – and played host to a congress of like-minded associations in Rome in September 1927. In practical terms, it aimed at the subordination of the many small producers to the large firms /…/
Italian rationalization took place within a context analogous to the German; it accompanied a government shift to protectionism and a deflationary reconversion to the gold standard. In such a transition, with its own liquidity crisis, concentration of industries and presure on wages was a logical response; nor were the fascist labour organizations likely to resist. /…/
This general redirection of emphasis characterized France and Britain too in the later 1920s.

Šis citāts ir no Čārlza Meijera grāmatas “In search of stability” (1987), kuras secinājumus es neuzdrošinos komentēt. Viņa mēģinājums attīstīt inflācijas/deflācijas socioloģiju ir interesants, un to droši vien var attīstīt tālāk. Naudas līdzekļu plūsma ir saistīta ar prasību svārstībām tādā veidā, ko ir ārkārtīgi grūti reducēt uz vienvirziena cēloņsakarību. Delēzs un Gvatari savā darbā “1933: Micropolitics and segmentarity” raksta:

Take a monetary flow with segments. These segments can be defined from several points of view, for example, from the viewpoint of a corporate budget (real wages, net profit, management salaries, interest on assets, reserves, investments, etc.). Now this line of payment-money is linked to another aspect, namely, the flow of financing-money, which has, not segments, but rather poles, singularities, and quanta (the poles of the flow are the creation of money and its destruction; the singularities are nominal liquid assets; the quanta are inflation, deflation, stagflation, etc.). This has led some to speak of a “mutant, convulsive, creative and circulatory flow” tied to desire and always subjacent to the solid line and its segments determining interest rates and supply and demand.

Deflācija nav fašisms, taču pastāv vēsturiskas saistības starp deflācijas ekonomiku un noteiktu fašistiskās stabilizācijas fāzi, ko ir jāspēj izskaidrot, tajā pašā laikā nereducējot pirmo uz cēloni un otro uz sekām. Šim nolūkam vispirms būtu jāanalizē deflācijas mikropolitika.

Rasmuss Fleišers
Raksts sākotnēji publicēts Copyriot

Foto: pastalane

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTubeDraugiemAsk.fm

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...