Redzējumi: 2011. gada 8. jūnijs

Oligarhu mati un emigrācija

Pēc kaunpilnās jaunā prezidenta ievēlēšanas sociālajā tīklā Facebook kāds Latvijas pilsonis publicēja šādu paziņojumu.

ja latvijā kā demokrātiskā valstī eksistētu pilsoniski politiskās stājas caurausta sabiedrība, tad cilvēkiem pietiktu godaprāts gluži vienkārši jaunievēlēto prezidentu ignorēt: nesveicināt, nespiest roku, nekur neaicināt, un, neaicinātam ierodoties, izsvilpt. kamēr tas tā nenotiek, kamēr ļaudis “pieklājīgi” sasveicinās ar stendziniekiem, kamēr oficianti restorānos neatsakās apkalpot kā nieres pa taukiem korupcijas naudā peldošos politiķus, kamēr viss tiek pakļauts kompromisiem un “savas siles” diplomātijai, tikmēr es sevi atļaušos vairs neuzskatīt nedz par patriotu, nedz latvieti. ne jau saeimas vēlēšanās pilsoņiem būtu jāpauž savs viedoklis, bet caur ikdienas soļa politisko dimensiju. atklāti sakot, es pārlieku domās iespēju atteikties no latvijas pilsonības. manuprāt, tā būtu visuzskatāmāka sabiedrības reakcija: nodot savas pases. un atstāt prezidentu valstī bez pilsoņiem.

Šis teksts man atsauca atmiņā amerikāņu antropologa Deivida Grēbera tēzi – vislabāk cīnīties ar neleģitīmu varu iespējams, nevis uzbrūkot ar kareivīgi paceltiem karogiem vai taisot revolūciju vienā dienā, bet gan šo varu pēc iespējas ignorējot. Pamazām, pamazītiņām, pacietīgi ir iespējams šo varu tiktāl iekonservēt, ka tai vairs nav gandrīz nekādas ietekmes.

Grēbers ir pētījis dažādu etnisko grupu kultūru un vēsturi Madagaskārā. Viena no šīm grupām saucas “tsimihetī”, kas burtiski nozīmē “tie, kas negriež savus matus”. Tas ir saistīts ar tradīciju citās grupās – tad, kad mūžībā aizgāja karalis, visi viņam padotie vīriešu kārtas pārstāvji nogrieza matus, tādējādi paužot sēras. Taču “tsimihetī” cilvēki neatzina karaļa autoritāti un attiecīgi arī negrieza matus. Būtībā šī etniskā grupa izveidojās uz politiskas pārliecības bāzes, jo viņi gluži vienkārši atteicās pieņemt hierarhisku sabiedrības modeli. Vēlāk, kad Madagaskāru kolonizēja Francija, ieceltie administratori sūdzējās par šo cilvēku savdabīgo nepakļāvību. Ja uz kādu no “tsimihetī” ciematiem nosūtīja delegāciju, lai organizētu darbaspēku ceļu celtniecībai, pirmajā tikšanās reizē viss bija kārtībā. Taču, atgriežoties pāris nedēļas vēlāk, koloniālās varas pārstāvji tur neatrada nevienu pašu cilvēku. Visi iedzīvotāji bija klusām pārcēlušies uz citu dzīvesvietu.

Jautājums Latvijas sabiedrībai šobrīd ir – vai mēs spētu līdzīgi mobilizēties? Kas mūsu kontekstā ir tie “mati”, kurus oligarhu sistēmas pakalpiņi “griež”? Pārmaiņas sabiedrībā nenotiks ātri, un tas arī nav vajadzīgs. Īsta revolūcija, kas nes patiešām vērtīgas pārmaiņas, būs lēna un balstīta apdomīgumā un pacietībā.

Jāatzīst, daudzo latviešu lēmums emigrēt šajā kontekstā ir pilnīgi loģisks. Arī tā ir savas attieksmes paušana – “es nevēlos piedalīties šādas sabiedrības dzīvē”. Autonomijas teorētiķi Itālijā vairāku gadu desmitu laikā ir izstrādājuši teoriju par revolucionāro “izceļošanu”. Ar to ne vienmēr ir domāta tīri fiziska konkrētas vietas pamešana. Biežāk tā ir sava veida atteikšanās piedalīties kapitālisma hierarhiskajās struktūrās. Taču pilnīgi iespējams, ka latvieši Īrijā, Anglijā un citur radīs jaunas etniskās kopienas, kuras vēlāk spēs ietekmēt arī attīstību Latvijā. Un arī faktiska emigrācija ir, filozofa Paulo Virno vārdiem, “aktīva atkāpšanās”. Kapitālisms jau savā būtībā nemaz nevēlas pilnīgi brīvu darbaspēka kustību, jo tas izraisītu šīs sistēmas totālu sabrukumu. Manuprāt, tieši tāpēc arī politiķi pēdējā laikā arvien vairāk klaigā (turklāt pārsvarā tīri emocionāli un bez jelkādiem racionāliem argumentiem) par pārlieku lielo emigrāciju un “smadzeņu aizplūšanu no valsts”. Tās ir muļķības, latvieši emigrācijas dēļ neizzudīs – tikai tie jau būs citi latvieši, gudrāki latvieši. Un tādus mūsu politiskajai elitei nevajag.

Latvijas valsts projekts, kurš diemžēl līdz šim ir ticis balstīts neoliberālos sapņos (redzot sekas, precīzāk gan būtu teikt – murgos), grīļojas arvien vairāk. Intelektuāli mazspējīga miljonāra iebīdīšana prezidenta amatā varētu būt viena no pēdējām naglām šī projekta zārkā.

Tieši tāpēc labāka stratēģija šobrīd varētu būt ne jau 4. Atmoda ar milzīgām demonstrācijām, bet gan masveida varas pārstāvju ignorēšana. Jā, patiešām, oligarhu sevī katrs var nogalināt pats. Tie tur ārā gan jau nomirs tāpat. Ja ne citādi, tad, nespējot pārdzīvot uzmanības deficīta sindromu. Un tad jau mēs, purinot savus “nenogrieztos matus”, varēsim līksmi uzdancāt uz viņu kapu kopiņām.

FotoNicolas Nova

Didzis

Didzis: Man vairāk patīk jautājumi, nevis atbildes. Man vairāk patīk kustība, nevis stabilitāte. Man vairāk patīk pārsteigumi, nevis ieplānotais. Man vairāk patīk nezināmā nākotne un neskaidrā pagātne, nevis faktiskā šodiena. Nav nekāds brīnums, ka esmu demokrātijas piekritējs. Un tajā pašā laikā – arī kritiķis.skatīt

More Posts - Website

Follow Me:
TwitterFacebookLinkedIn

Viens komentars to “Oligarhu mati un emigrācija”
  1. ceļinieks saka:

    Support Ignore A.B., add a #twibbon now! – http://twb.ly/jFBLtg

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...