Redzējumi: 2011. gada 3. jūnijs

Varai nav monopola uz vēsturi

Vēsture un politika ir divas parādības, kuru rašanās un attīstība modernajos laikos ir vienmēr bijušas cieši saistītas. Vēsture ir pildījusi dažādas, pat kardināli pretējas lomas – leģitimējusi varu un to arī kritizējusi, vēsturi savu ideogēmu pastiprināšanai ir piesaukuši gan sociāli konservatīvie spēki, gan reformatori. „Objektīvās vēstures”, lai kā mūs mēģinātu pārliecināt par pretējo, nav, un tā nav iespējama. Franču filozofa Pola Rikēra vārdiem runājot: objektivitāti ir iespējams tvert tikai epistemoloģiskā nozīmē. Tātad objektīvs ir tas, kas ir izstrādāts, sakārtots un metodoloģiski apjēgts – tas, kas kādu parādību vai procesu padara mums saprotamu. Vairāk no vēstures (un ne tikai!!!), šķiet, nevar prasīt.

Vēsture veido sabiedrības pagātnes kultūras identitātes naratīvu. Daļa šī naratīva tiek piešķirta identitātes stiprināšanai un reprezentācijai, kas veido pamatus sociāli politiskajam mītam – mākslīgi veidotai konstrukcijai, kuru lielākā daļa sabiedrības tiecas pieņemt par patiesu.

Vēsturnieks šajā gadījumā nonāk neviennozīmīgā situācijā. Pirmkārt, tieši viņš ir tas, kurš rada materiālu mītam, un tajā pašā laikā viņš kļūst no šī mīta atkarīgs, viņš ir spiests to atražot, pastiprināt un papildināt, jo to no viņa pieprasa sabiedrība. Lasot vēsturnieka sacerējumu, mēs no tās gaidām subjektīvu refleksiju par pagātni, tieši tāpat kā, teiksim, no vēsturiska romāna, aktierfilmas vai mākslas darba. Atšķirību, šķiet, var meklēt tikai metodoloģiskajā piegājienā. Vēsturnieka darbā faktiem ir jādominē pār emocijām, savukārt mākslas darbos fakti tiek izmantoti, lai šīs emocijas pastiprinātu. Kā rakstīja franču vēsturnieks Pols Vens: „Vēsture ir romāns, kas balstās uz reāli notikušajiem faktiem.”

Autoritārā sabiedrībā vēstures uzdevums ir pamatot politiskā režīma pastāvēšanu vai valdošā sociālā slāņa pozīciju nostiprināšanu. Demokrātiskā sabiedrība ne ar ko šajā ziņā neatšķiras. Tomēr, ja autoritāra vara dažādi apspiež tās sociālpolitiskajam mītam neatbilstošu vēstures skatījumu, tad demokrātijai ir jāveicina arī citādās vēstures parādīšanos. Respektīvi – varai nedrīkst piederēt monopols uz vēsturi.

Par nepareizu vēstures skaidrojumu Latvijā neviens vēl nav represēts, kaut aicinājumi to darīt izskanējuši vairākkārt gan no Saeimas tribīnes, gan arī vispār politisko spēku retorikā. Tomēr šie gadījumi vairāk raksturo mūsu autoritāro sabiedrību un politisko kultūru, nevis reālpolitiku. Jāatceras, ka monopolu uz vēsturi režīmi nenosaka ar likumu vai represiju palīdzību, bet ar daudz iedarbīgākiem līdzekļiem – pirmkārt ar finansējumu, otrkārt ar piekļuvi un iespējām izmantot vēstures izpētes avotus, treškārt ar iespējām paust savu viedokli. Ja kāds uzskata, ka Latvijā šajās jomās nav problēmu, tad jāsaka, ka viņš rūgti maldās. Problēmas ir dziļas un daudzšķautņainas, tāpēc tikai iezīmēšu tās vispārējos vilcienos.

Pirmā problēma ir hroniska jau divdesmit gadu garumā. Vēsturei, uz kuru tik ļoti mīl atsaukties un un kurai ir pieņemts pārmest dažādus grēkus, līdzekļus neviens nav atradis pat „treknajos gados”. Pat Valsts prezidenta kancelejas paspārnē savulaik izveidotā Latvijas Vēsturnieku komisija darbojusies ar tik pieticīgu finansējumu, ka tās devums pētniecībā (lai cik tas dīvaini neskanētu) ir jāraksturo kā apgriezti proporcionāls ieguldītajiem līdzekļiem. Par profesionālu vēsturnieku darbu, kas kā absolūtu minimumu prasīja vairākus mēnešus kvalificētas pētniecības, komisija nespēja samaksāt pat zemākā ranga ierēdņa mēneša algu! Tomēr tas vairākus gadus bija būtībā vienīgais ilgtermiņa projekts, kas deva iespēju vēsturniekam nodarboties ar finansētu profesionālo darbību. Ja nebūtu starptautiskā spiediena, kas prasītu no Latvijas dažu jautājumu (vispirms jau holokausta) izpēti, maz ticams, ka šāda komisija vispār būtu parādījusies.

Izpētei koncentrējoties tikai uz 20. gadsimta vidus notikumiem, faktiski piemirsts tika tas, ka Latvijā ir nepieciešama arī citu vēstures periodu pārskatīšana un izpēte. Nerunājot pat par viduslaiku vēsturi, jaunāko laiku vēsturi vai pat par 20. gadsimta pirmās puses vēsturi, kuras no politikāņu puses netika atzītas par pietiekoši nozīmīgām tēmām. Aizmirsts tika galvenais – vēsture ir process, kurš nesākās kaut kādā konkrēti nospraustā gadā. Turklāt šis vēstures process turpinās līdz mūsdienām, ja ne mūsu komunikatīvajā, tad vismaz kultūras telpā. Tas, ka lielākā daļa resursu tiek veltīta viena perioda pētniecībai, atstājot novārtā pārējos, liecina par elementāras izpratnes trūkumu par vēsturi un pilnīgu brīvību no konceptuālas vēstures politikas. Faktiski šodien tas novedis mūs pie tā, ka Latvijas vēsture “sākas” 1940. gadā, sabrūkot valstij. 18. novembris mums pilda tikai brīvdienas statusu, kas noslēdzas ar bezjēdzīgu uguņošanu, kurā iztērētos līdzekļus varētu labāk veltīt ja ne dažu pamatīgu vēstures pētījumu uzrakstīšanai, tad vismaz dažu slimu bērnu izārstēšanai. Paradoksāli – varas attieksme pret bērniem ir ļoti līdzīga vēstures politikai. Politikāņu retorikā tā ir ļoti nozīmīga, bet tikai līdz tam brīdim, kad jāizstrādā ilgtermiņa politika vai jāpiešķir finansējums. Vēsture mūsu tagadni reducē uz pagātni, bērni savukārt uz nākotni. Secinājums ir viens – Latvijā pastāvošajam režīmam nav bijis un nav svarīgs ne pirmais, ne otrais.

Otra problēma ir piekļuve arhīviem un to kvalitatīva izmantošana. Valsts, kurai subordinēts ir arī Nacionālais arhīvs, piekļuvi arhīva materiāliem nodrošina, tomēr par kvalitatīva darba iespējām runāt ir pāragri. Faktiski arhīva sistēma ir izveidota tā, lai darbs tajā prasītu pēc iespējas vairāk laika un līdzekļu. Pētniekam vienīgā iespēja par brīvu izmantot arhīvu sistēmu izpaužas ilgstošā sēdēšanā tajā un arhīva foliantu rūpīgā pārrakstīšanā. Kopēšanas un digitālo pakalpojumu izmaksas un izpildes termiņi Latvijas Nacionālajā arhīvā ir tādi, kādus var atļauties tikai ļoti bagāti cilvēki, tātad – ne vēsturnieki! Ja šādas sistēmas radīšanu valsts uzskata par pētniecību veicinošu, tad man šķiet, ka šāda sistēma vai nu apzināti, vai neapzināti ir veidota, lai šo pētniecību samazinātu līdz minimumam. Kad savulaik par to jautāju arhīva darbiniekiem, atbilde skanēja, ka tā esot visur Eiropā. Diemžēl līdz šim nav izdevies atrast Eiropas arhīvu ar līdzīgiem preiskurantiem.

Trešā problēma ir iespējas paust savu viedokli. Protams, neviens neliedz jums Bastejkalna pīlēm izstāstīt savu redzējumu par pagātni, tomēr tiesības paust viedokli nozīmē arī to, ka citiem ir tiesības jūs sadzirdēt. Diemžēl Latvijā šīs tiesības bauda tikai politiķi un valsts augstākie ierēdņi, kuru sadzirdēšanai pat izveidoti speciāli raidījumi televīzijā. Latvijā vēstures reprezentācija sabiedriskajā televīzijā vai presē notiek tikai īpašajos datumos. Ja mums nebūtu 16. marta vai 9. maija, šķiet, vēsture jau sen būtu mirusi dabīgā nāvē. Latvijas vēsture, tās pretrunīgums paver plašas iespējas vēsturisko tēmu diskursam, tomēr interese par to no masu medijiem ir bijusi tikai fragmentāra.

Intereses apslāpēšana ir pastāvošajam režīmam arī ļoti izdevīga. Mums ļoti patīk kritizēt citu valstu vēsturnieku „nepareizos” uzskatus, mītus, kas valda citu zemju historiogrāfijā utt. Tomēr mūsu pašu vēsture ir iekonservēta un tabuizēta. Mēs sajūsmināmies par “Padomju stāstu”, kas nav pat filma par mūsu vēsturi un kas ir vērtīga laikam tikai tādēļ, ka nepatīk krieviem. Pašu vēstures „sāpīgie” jautājumi, šķiet, nav apspriešanas vērti. Vieglāk ir pieņemt vēsturē dominējošo Latvijas kā upura koncepciju, kuras paradigma ļauj visas pašmāju politiķu kļūdas un negācijas sabiedrībā paslēpt aiz upura neaizskaramības prizmas. Piemēram – kā var nosodīt Ulmaņa kļūdaino politiku, kaut vai leģitimējot Latvijas okupāciju, ja viņš kļuva par šīs okupācijas upuri? Vieglāk ir pasludināt, ka pie vainas bija tikai komunisti, bet no mums nekas nebija atkarīgs. Kādēļ tik daudz pūļu veltīt tam, lai Krievija atvainojas mums par okupāciju? Vai Latvijas politiskajai elitei šādu atvainošanos nevajadzētu sniegt sabiedrībai par to, ka viņa šo okupāciju pieļāva? Mēģinot nonivelēt pagātnes politiķu kļūdas, faktiski esam radījuši pamatus nacionālajai mazvērtības sajūtai.

Katastrofālais stāvoklis Latvijas vēsturē tiek aizsegts ar politiķu izdomātu pseidoproblēmu. Izrādās, Latvijas vēsturi neviens nezinot, jo to nemācot kā atsevišķu priekšmetu skolā! Tiek pieņemts politisks lēmums, sastādīta programma, un problēma politiķiem šķiet atrisināta! Faktiski katrai jaunsastādītās programmas tēmai pretī būtu jāliek apjēgti pētījumi un jaunākās atziņas, kas iegūti pēdējo gadu desmitu pētniecības rezultātā, tomēr tādu faktiski nav, jo līdz 1940. gadam pilnībā apjēgta Latvijas vēsture neeksistē. Jo tālāk no šīs robežšķirtnes, jo miglaināka un aizspriedumaināka ir mūsu pagātne.

Pagātne refleksējas nākotnē, tāpēc nav jābrīnās, ka arī šodien politiskā elite nav atbildīga ne par ko un atkal sabiedrībai tiek klāstīts, ka nekas nav atkarīgs no tās, bet tikai ārējiem spēkiem. Pagātnes izpratnē valda haoss – tieši tāds pats kā mūsu nākotnes izredzēs.

Vēsturnieks Kaspars Zellis

vortāls Publikai

“Publikai” ir neatkarīgs, radikāls izdevums, kura mērķis ir veicināt pēc iespējas plašākas diskusijas par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Tāpēc mūsu vadmotīvs ir vārda un preses brīvība. skatīt

More Posts - Website

Follow Me:
TwitterFacebookPinterestGoogle PlusYouTube

4 komentāri to “Varai nav monopola uz vēsturi”
  1. Anonīms saka:

    Pilnīgi piekrītu! Atceroties “spārnoto saukli” par vēsturi kā diagnozi var teikt, ka šeit tā ir noteikta precīzi un bez liekām liriskām atkāpēm (par Bastejkalna pīlēm, protams, ir atsevišķs stāsts – ļoti iespaidīga aina :-) ). Galu galā, šeit ir arī atbilde uz jautājumu, kam tad vispār vajadzīga vēsture un tās -nieki: vēsture ir process, daļa no sabiedrības pagātnes, tagadnes un nākotnes. Latvijas problēma ir tā, ka vēsturi un vēstures pētīšanu ir “dabiski” pieņemts uzskatīt tikai un vienīgi par valsts/nacionālās ideoloģijas sastāvdaļu, sākot ar 1930. gadiem vismaz, un ne par ko vairāk. Iespējams, ka arī šajā gadījumā daudzi joprojām uzskata, ka “tas ir kā Eiropā”, rezultāts – tāds pats, kā arhīvu nozarē. Kāda sabiedrība – tādi politiķi, un tāda arī vēstures izpratne. Aicinājums brāļiem un māsām vēsturniekiem – celieties, jūs gaida diži darbi…! ;)
    Mārtiņš Mintaurs

  2. Anonīms saka:

    Pilnīgi piekrītu! Atceroties “spārnoto saukli” par vēsturi kā diagnozi var teikt, ka šeit tā ir noteikta precīzi un bez liekām liriskām atkāpēm (par Bastejkalna pīlēm, protams, ir atsevišķs stāsts – ļoti iespaidīga aina :-) ). Galu galā, šeit ir arī atbilde uz jautājumu, kam tad vispār vajadzīga vēsture un tās -nieki: vēsture ir process, daļa no sabiedrības pagātnes, tagadnes un nākotnes. Latvijas problēma ir tā, ka vēsturi un vēstures pētīšanu ir “dabiski” pieņemts uzskatīt tikai un vienīgi par valsts/nacionālās ideoloģijas sastāvdaļu, sākot ar 1930. gadiem vismaz, un ne par ko vairāk. Iespējams, ka arī šajā gadījumā daudzi joprojām uzskata, ka “tas ir kā Eiropā”, rezultāts – tāds pats, kā arhīvu nozarē. Kāda sabiedrība – tādi politiķi, un tāda arī vēstures izpratne. Aicinājums brāļiem un māsām vēsturniekiem – celieties, jūs gaida diži darbi…! ;)
    Mārtiņš Mintaurs

  3. Vai līdz šim ir bijuši kādi mēģinājumi mainīt dokumentu izsniegšanas kārtību arhīvā? Kādi iesniegumi un ierosinājumi iestādēm, vai arī konkrēti ārvalstu arhīvu un LV arhīvu salīdzinājumi?

  4. Viñeta saka:

    Reizēm šķiet, ka vēsturniekus nevajag nevienam. Sabiedrībai vajag tik vien, kā vēstures skolotājus un muzeja darbiniekus, jo “nekas”cits jau vēsturnieks nevar būt. Nezinu kam ir jānotiek, lai šie stereotipi izzustu.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...