Redzējumi: 2011. gada 25. maijs

Līdz latvietim neaiziet

Nesen kādas Eiropas studentu organizācijas jubilejas lekcijā par Latvijas ekonomikas drošību kāds Rietumeiropas jaunietis vaicāja, kāpēc Latvieši ir tik entuziastiski par iestāšanos eirozonā, ja jau šīs monetārās savienības dalībvalstis Portugāle un Grieķija ir uz bankrota robežas un pēdējā pat apsvērusi izstāšanos no šīs savienības. Turklāt tādas valstis kā, piemēram, Apvienotā Karaliste un Dānija pat nedomā par pievienošanos eiro zonai. Atbildot uz šo jautājumu, nācās paskaidrot, ka Eiropas un pasaules plašsaziņas līdzekļos mutuļojošās debates par eirozonas vājumu un fiksētā valūtas kursa negatīvajām īpašībām (ierobežotas iespējas stimulēt valsts ekonomiku ar monetāro politiku) pārsvarā „neaiziet” līdz latvieša ausīm.
Pēc lekcijas gan centos pārliecināties, vai situācija patiesi ir tik dramatiska, kā varētu šķist. Diemžēl manas aizdomas apstiprinājās. Svaigākā Eurobarometer aptauja apliecināja, ka Latvijā cilvēki ir vispozitīvāk noskaņoti par eiro ieviešanu; 75% iedzīvotāju Latvijā uzskata, ka eiro tiks ieviests tuvāko piecu gadu laikā – šis ir visoptimistiskākais rādītājs to valstu vidū, kas grasās ieviest eiro. Latviešu pārliecību par eiro ieviešanu gan nedaudz „atšķaida” nezināšana par eiro banknošu izskatu; aptauju dati liecina, ka mazāk kā puse no aptaujātajiem Latvijā zina, ka eiro banknošu izskats ir līdzīgs visās eiro zonas valstīs. Nezināšanu par eiro valūtu apliecina arī paši aptaujātie Latvijas iedzīvotāji – 68% (augstākais rādītājs Eiropā) uzskata, ka ir maz informēti par eiro valūtu. Latvieši ir arī līderi viedokļa trūkuma ziņā par eiro ieviešanas sekām citās ES dalībvalstīs. Kurš gan varētu mūs informēt par eiro valūtas jautājumiem? Noteikti ne pašas Briseles institūcijas, jo pēc Eirobarometer aptaujām latviešiem ir viszemākais uzticības līmenis Eiropas institūcijām, ja runa ir par vienotās valūtas jautājumiem. Izrādās, latvieši dotu priekšroku saņemt informāciju par eiro no bankām un drukātajiem plašsaziņas līdzekļiem. Taisnība, ka lielākā daļa latviešu nemaz nav priecīgi par lata aizstāšanu ar eiro, tomēr šo bažu pamatā ir latviešu tradicionālais lepnums par savu nacionālo valūtu (kuras kurss uzturēts ļoti augsts), kas saistīta ar mūsu nācijas identitātes veidošanos, sasniegumiem un stabilitātes garantu pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Skepse par lata aizstāšanu ar eiro ir vairāk emocionāla nevis racionāla. Tātad lielā mērā latvieši tic un atbalsta eiro valūtu, kaut gan paradoksālā veidā atzīst, ka visai maz par to zina. Tas liek aizdomāties par iemesliem, kāpēc laikā, kad visa Eiropa strīdas par eiro valūtas lietderīgumu un monetārās savienības nākotni, šīs svarīgās diskusijas nav vidējā latvieša informācijas ēdienkartē…
Par to, kas nonāk uz latvieša informācijas brokastu šķīvja, ir atbildīgi mediji jeb plašsaziņas līdzekļi. Skaidrs, ka šajā gadījumā par sabiedrības nepietiekamo informēšanu nevar pārmest komercmedijiem. Šoreiz akmentiņš būtu jāmet sabiedrisko mediju dārziņā, kuru pienākums ir ne tikai izklaidējoša, bet arī informējoša un izglītojoša rakstura materiālu veidošana.
Ja jau līdz mūsu sabiedrībai nenonāk pasaules aktuālo diskusiju informācijas pilieni, kāda tad ir mūsu mediju nostāja šajos pasaulē tik diskutablajos jautājumos? Patiesībā LTV un LR ziņu virsraksti ir visai garlaicīgi, jo pauž Latvijas žurnālistu izpratni par „viedokļu līdzsvaru”, kas nereti Latvijā tiek uztverta kā žurnālistikas mantra. Sabiedrisko mediju ziņas raksturo, piemēram, šādi virsraksti „Saeimas vēlēšanas apdraud eiro ieviešanu Latvijā”, „Eiro Latvija varētu ieviest vien 2015.gadā, teicis Latvijas Bankas prezidents”, „Eiro ieviešanas mērķa datums Latvijā ir 2014. gada 1.janvāris”, „Eirozonas glābšanas fondi dažās valstīs tiek uztverti ar skepsi”, „Eirozona palīdz izturēt satricinājumus”, „Problēmas eirozonai radījusi situācija Portugālē”, „Cik Latvijai izmaksās Eiro ieviešana?” – tātad sabiedriskie mediji šķietami runā gan par pašreizējo situāciju eirozonā, gan par nākotnes plāniem. Tomēr galvenā problēma slēpjas šīs informācijas kvalitātē. Augstākminēto ziņu avoti ir Latvijas Banka, valdība, Eiropas institūcijas un Latvijas mediju vidē folklorizējamie tēli, ko dēvē par „ekspertiem” (būtībā iepriekšminēto institūciju darbinieki vai ikviens, kurš ieguvis augstāko izglītību atbilstošā jomā un „prot izteikties”). Informācijas kvalitāti nosaka šis ļoti šaurais un tendenciozais (valdības prioritāte ir iestāšanās eirozonā) informācijas avotu loks, kā arī formāts, kādā informācija tiek pasniegta – tas šobrīd raksturojams kā institūciju preses prelīžu un „ekspertu” paustās informācijas „atgremojums”. Kāda vaina „atgremojumam”? Vai tad kāds no mums gribētu brokastīs uz šķīvja saņemt atgremojumu? Žurnālistu nepietiekamās zināšanas, kompetence un šaurās intereses jomās, par kurām tie gatavo informāciju, kā arī neprasme izmantot dažādus ārvalstu medijos praktizētus mediju raidījumu formātus noved pie sabiedrības nepietiekamas informētības un sabiedriskās domas deģenerēšanās, par ko liecina kaut vai Eurobarometer aptaujas.
Ko darīt? Īstermiņa prioritāte būtu Latvijas medijiem „aizņemties” citu, daudz profesionālāku mediju formātus, nedaudz uzlabojot un pielāgojot tos Latvijas situācijai. Japāņi to sauc par kaizen filozofiju, ar kuras palīdzību tika radīta, piemēram, Toyota. Tomēr ilgtermiņā būtu nepieciešams pārskatīt definīciju žurnālista profesijai. Lai sabiedrība saņemtu izsmeļošu un analītisku, bet tajā pašā laikā „tantei Bauskā” saprotamā valodā veidotu informāciju, nepieciešama augsta žurnālistu kompetence jautājumos, par kuriem tie veido ziņas. Ārzemēs šī problēma tiek risināta ar zināma veida vecuma diskrimināciju. Pavērojot un paklausoties profesionālāko pasaules mediju pārraides, kļūst skaidrs, ka teju neviens augsta ranga žurnālists nav jaunāks par aptuveni 40 gadiem. Skaidrs, ka šajā vecumā žurnālists ne tikai prot raiti sarindot vārdus sakarīgā tekstā, bet arī ir ieguvis gan dzīves pieredzi, gan profesionāli izprot procesus, par ko runā. Ja Latvijā šāda pieeja nav iespējama (gan jau „eksperti” atradīs veselu rindu ar iemesliem), tad būtu nepieciešams Latvijas topošos žurnālistus obligātā veidā padziļināti apmācīt konkrētā jomā – piemēram, pēc trīs gadu bakalaura studijām komunikāciju zinātnē vēl gadu vai divus jāliek žurnālistiem mācīties specializāciju citā nozarē (piemēram, ekonomikā, dabaszinātnēs, medicīnā). Tā veidotos profesionāli nozares žurnālisti, kuri spēj nodrošināt pasaulē aktuālo diskusiju kvalitatīvu un operatīvu pasniegšanu arī Latvijas sabiedrībai.

[1] Ar vārdu „latvietis” šajā rakstā jāsaprot Latvijas kā daudzkopienu valsts iedzīvotāji neatkarīgi no tautības, izcelsmes, vecuma, dzimuma vai citiem parametriem – līdzīgi kā ar vārdu „amerikānis” apzīmē ASV iedzīvotājus.

[2] ec.europa.eu

[3] Piemēram, publiskās debates un diskusijas laikrakstos The Economist, The Financial Times, žurnālā Der Spiegel, un akadēmiskās debates, piemēram, VoxEU un Project Syndicate.

[4] Skat. piemēram, raidījumu Newsnight un Hard Talk formātus, kas Latvijā netiek praktizēti. Ar formātu šeit varētu saprast gan pašu raidījumu režiju, gan arī diskusiju formātus un žurnālistu-moderatoru iesaistīšanās līmeni diskusijās.

Jānis

Jānis:

More Posts

Follow Me:
TwitterFacebookPinterestGoogle Plus

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...