Redzējumi: 2011. gada 24. maijs

ASV un to sabiedrotie – pret demokrātiju

ASV un to sabiedrotie darīs visu iespējamo, lai nepieļautu, ka Arābu pasaulē izveidojas autentiska demokrātija. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs. Visā šajā reģionā lielākā daļa iedzīvotāju uzskata ASV par galveno draudu viņu interesēm. Patiesībā pretestība ASV politikai ir tik spēcīga, ka vairums cilvēku domā, ka šis reģions būtu drošāks, ja Irānai būtu kodolieroči. Vissvarīgākajā valstī, Ēģiptē, tie ir 80 procenti cilvēku. Arī šajā reģionā daži uzskata Irānu par draudiem – tie ir kādi 10 procenti. Skaidrs ir tas, ka ASV un to sabiedrotie nevēlēsies tādu valdību izveidi, kuras uzklausa tautas gribu. Tādā gadījumā ASV vairs nebūs kontroles pār šo reģionu. Vēl vairāk – viņus no turienes izmetīs. Tātad tas acīmredzami ir nepieļaujams rezultāts.

Šeit paveras interesants aspekts saistībā ar Wikileaks lietu. Vislielāko publicitāti – virsrakstus, eiforiskus komentārus un tā tālāk – ieguva Wikileaks atklājumi par to, ka arābi atbalsta ASV īstenoto politiku pret Irānu. Tika citēti arābu valstu diktatori. Jā, viņi apgalvo, ka atbalsta ASV īstenoto politiku pret Irānu. Arābi, arābu iedzīvotāji nemaz netika pieminēti, jo tas nav svarīgi. Ja mūs atbalsta diktatori un iedzīvotāji tiek kontrolēti, tad kāda tur problēma? Tas izskatās pēc imperiālisma. Bet kāda gan problēma, ja tas darbojas? Kamēr vien viņi spēj kontrolēt savus iedzīvotājus, viss ir kārtībā. Viņi var rīkot savas naidīgās kampaņas; mums draudzīgie diktatori viņus turēs zem kontroles. Tā ir attieksme ne tikai no ASV Valsts departamenta diplomātiskā dienesta puses vai no to mediju puses, kuri ziņoja par šiem notikumiem. Tas attiecas uz visu intelektuālo sabiedrību. To neviens nekomentē. Patiesībā mediju ziņu par šiem statistikas datiem ASV vispār nav. Ir daži komentāri Anglijā, taču tie ir niecīgi. Tam, ko domā iedzīvotāji, vienkārši nav nekādas nozīmes, kamēr vien viņi tiek kontrolēti.

Ziniet, no šiem novērojumiem var diezgan ātri, diezgan vienkārši secināt, kāda būs politika. Jūs to varat pateikt gandrīz pilnīgi precīzi. Tātad – ja runa ir par valsti ar bagātīgām naftas rezervēm ar uzticamu, paklausīgu diktatoru, tad viņiem tiek dota pilnīga rīcības brīvība. Saūda Arābija ir viena no svarīgākajām valstīm šajā ziņā. Tas ir viens no represīvākajiem, ekstrēmākajiem un spēcīgākajiem islāmistu fundamentālisma centriem, misionāri, kuri izplata ultraradikālu islāmismu no džihādistiem un tamlīdzīgi. Taču viņi ir paklausīgi, viņi ir uzticami, un tāpēc viņi var darīt, ko vien vēlas. Saūda Arābijā tika plānoti protesti. Taču ielās tika izvietoti tik daudz policistu, ka tas bija nomācošs un biedējošs pārspēks. Burtiski bija tā, ka neviens pat negribēja rādīties Rijadas ielās. Taču tas tika uzskatīts par kaut ko pilnīgi pieņemamu. Tāpat arī Kuveitā. Tur bija neliela demonstrācija, kuru ātri izdzenāja. Nekādu komentāru.

Patiesībā visinteresantākais piemērs daudzos aspektos ir Bahreina. Bahreina ir diezgan nozīmīga divu iemeslu dēļ. Viens iemesls, par kuru ir ziņots, ir tas, ka Bahreinas ostā ir nobāzējusies ASV Piektā flote, kura ir galvenais militārais spēks reģionā. Otrs, nozīmīgāks iemesls ir tas fakts, ka 70 procenti Bahreinas iedzīvotāju ir šiīti. Turklāt šī valsts ar dambi ir savienota ar Saūda Arābijas austrumiem, kur arī lielākā daļa cilvēku ir šiīti. Un tieši tur atrodas lielākā Saūda Arābijas naftas daļa. Protams, Saūda Arābija ir galvenais energoresursu avots, tā tas ir bijis kopš 40-iem gadiem. Tas ir savdabīgs vēstures un ģeogrāfijas kuriozs – pasaules lielākie energoresursi ir izvietoti lielākoties šiītu reģionos. Viņi ir mazākumá Tuvējos Austrumos, taču tā ir sagadījies, ka viņi atrodas tur, kur ir nafta, tieši apkārt līča ziemeļu daļai. Tie ir Saūda Arābijas austrumi, Irākas dienvidi un Irānas dienvidrietumi. Plānotāji jau sen uztraucas par to, ka tur varētu veidoties kāda slepena alianse, kura virzītu šiītu reģionus tuvāk neatkarībai un lielākās pasaules naftas daļas kontrolei. Skaidrs, ka tādas lietas nav paciešamas.

Atgriežoties pie Bahreinas – tur bija sacelšanās, telšu pilsētiņa centrālajā laukumā gluži kā Tahrīras laukumā. Saūdiešu bruņotie spēki iebruka Bahreinā, tādā veidā ļaujot vietējiem drošības spēkiem vardarbīgi apspiest šo pasākumu. Telšu pilsētiņu iznīcināja, tāpat iznīcināja arī Pērles monumentu, kas ir Bahreinas simbols. Viņi iebruka lielākajā slimnīcas kompleksā, izmeta ārā pacientus un ārstus. Viņi regulāri, katru dienu arestēja cilvēktiesību aktīvistus un spīdzināja viņus. Par to viņi saņēma tikai nelielas piezīmes. Tas ir saskaņā ar Karotera principu. Ja rīcība ir saskaņā ar mūsu stratēģiskajiem un ekonomikas mērķiem, tad viss ir kārtībā. Mums var būt eleganta retorika, taču svarīgākais ir, ko rāda fakti.

Labi, tā tas ir ar paklausīgiem diktatoriem valstīs, kurās ir daudz naftas. Bet kā ir ar Ēģipti, kura ir nozīmīga valsts, taču nav nozīmīgs naftas ieguves centrs? Redziet, attiecībā uz Ēģipti, Tunisiju un citām valstīm šajā kategorijā ir rīcības plāns, kurš tiek regulāri izmantots. Tā ir tik ierasta shēma, ka cilvēkam ir jābūt īstam “ģēnijam”, lai to nesaprastu. Ja jums ir iemīļots diktators – tiem, kuri varbūt apsver iespēju strādāt diplomātiskajā dienestā, es iesaku to iemācīties – ja jums ir iemīļots diktators un viņš ir nonācis grūtībās, atbalstiet viņu, cik ilgi vien iespējams, sniedziet pilnīgu atbalstu līdz pat pēdējam brīdim. Kad atbalstu sniegt vairs nav iespējams (teiksim, armija vēršas pret viņu, vai arī uzņēmēji vēršas pret viņu), aizsūtiet viņu kaut kur projām, izplatiet skaļus apliecinājumus jūsu mīlestībai pret demokrātiju. Pēc tam mēģiniet atjaunot veco režīmu, iespējams, ar jauniem vārdiem. Tā tas ir ticis atkārtoti darīts neskaitāmas reizes. Ne vienmēr tas darbojas, taču vienmēr to mēģina darīt. Nikaragvā bija Somoza, Irānā Šahs, Filipīnās Marko, Haiti – Duvaljē. Bet Dienvidkorejā bija Čans, un Kongo bija Mobutu. Čaušesku bija viens no rietumvalstu favorītiem Rumānijā, Indonēzijā tāds bija Suharto. Tā ir pilnīgi rutinēta darbība. Un tieši tas pats tagad notiek Ēģiptē un Tunisijā. Labi, mēs viņus atbalstām līdz pēdējam mirkli. Mēs turpinām atbalstīt Mubaraku Ēģiptē līdz pēdējam mirklim. Kad tas vairs nedarbojas, mēs viņu aizsūtām uz Šarmelšeihu, ķeramies pie retorikas paņēmieniem, cenšamies atjaunot veco režīmu. Lūk par ko tagad patiesībā norisinās konflikts. Kā teica Eimija (“Democracy Now!” žurnāliste), mēs nezinām, kā tas viss pavērsīsies, taču tāds process tur norisinās tagad.

Tomēr ir vēl viena kategorija. Šajā kategorijā ietilpst diktators ar lielām naftas rezervēm, kurš nav uzticams, kurš ir kā no ķēdes norāvies suns. Šajā gadījumā politika ir pavisam citāda. Mēs cenšamies iegūt uzticamāku diktatoru. Un tieši tas arī tagad notiek. Protams, to visu vajag nosaukt par humāno intervenci. Tā ir vēl viena vēsturiski universāla lieta. Ja jūs paraugāties vēsturē, tad jebkura spēka pielietošana no jebkuras puses notiek viscēlākās retorikas pavadījumā. Tam visam ir absolūti humāns pamatojums. Tas attiecas gan uz Hitlera iebrukumu Čehoslovākijā, gan arī uz japāņu fašistu plosīšanos Ķīnas ziemeļaustrumos. Jā, arī uz Musolīni Etiopijā. Ir grūti atrast kādus izņēmumus. Tātad jūs veidojat šo vēstījumu, un mediji un komentētāji izliekas, ka viņi tajā nepamana pilnīgo informācijas trūkumu, jo tas ir paredzēts tikai automātiskas reakcijas izraisīšanai.

Šajā gadījumā viņi var arī pievienot vēl kaut ko, kā tas ir daudzas jo daudzas reizes darīts līdz šim. Tātad – ASV un to sabiedrotie veica intervenci, atsaucoties uz Arābu līgas lūgumu. Un, protams, mums ir jāatzīst, cik tas ir nozīmīgi. Nez kāpēc gan atsauksmes no Arābu līgas bija vēsas, un atbalsts drīz tika atsaukts, jo viņiem nepatika tas, ko mēs darījām. Tajā pašā laikā Arābu līga izplatīja kādu citu lūgumu. Lūk, virsraksts no kādas avīzes: “Arābu līga aicina izveidot lidojumu aizlieguma zonu Gazas joslā.” Es patiesībā citēju Londonā izdoto Financial Times. ASV par to neziņoja. Precīzāk, par to ziņoja Washington Times, taču pamatā šī ziņa ASV tika bloķēta, tāpat kā arābu sabiedriskās domas aptauju rezultāti. Tās nebija pareizās ziņas. Tātad paziņojums “Arābu līga aicina izveidot lidojumu aizlieguma zonu Gazas joslā” nav saskaņā ar ASV politiku, tāpēc mums to nav jāievēro un jārespektē un tāpēc šī ziņa izgaisa.

Par citām sabiedriskās domas aptaujām tomēr tiek ziņots. Lūk, te būs viena ziņa no New York Times, to publicēja pirms dažām dienām. Es to nocitēšu. Tur bija rakstīts šādi: “Aptaujā tika noskaidrots, ka lielākā daļa ēģiptiešu vēlas lauzt 1979. gada miera līgumu ar Izraēlu, kas bija Ēģiptes ārpolitikas un reģiona stabilitātes pamats.” Patiesībā tas nav precīzs apgalvojums. Tas ir bijis reģiona nestabilitātes pamats, un tieši tāpēc Ēģiptes iedzīvotāji vēlas no tā atbrīvoties. Šī vienošanās būtībā izslēdza Ēģipti no Izraēlas-Arābu konflikta. Tādā veidā tika likvidēts vienīgais faktors, kurš atturētu Izraēlu no karadarbības. Un tas ļāva Izraēlai netraucēti paplašināt savas operācijas – pretlikumīgās operācijas – okupētajās teritorijās un uzbrukt saviem ziemeļu kaimiņiem, uzbrukt Libānai. Drīz pēc tam Izraēla uzbruka Libānai, nogalināja 20 000 cilvēku, iznīcināja Libānas dienvidus, mēģināja uzspiest marionešu režīmu, kas gan īsti neizdevās. Un tas tika uzņemts saprotoši. Pirmā brīža reakcija uz miera līgumu Izraēlā bija atzinums, ka dažas lietas tajā nav patīkamas. Piemēram, bija jāatsakās no nometnēm Ēģiptes Sinajā. Taču bija arī labā ziņa – tagad vienīgais bremzējošais faktors ir zudis, un mēs varam izmantot spēku un vardarbību, lai sasniegtu savus mērķus. Un tieši tas arī notika. Tieši tāpēc Ēģiptes iedzīvotāji ir noskaņoti pret to. Viņi to saprot, tāpat kā visi citi šajā reģionā.

Savā ziņā gan Times nemeloja, rakstot, ka tas ir radījis stabilitāti reģionā. Iemesls tam ir vārda “stabilitāte” nozīme, šis vārds tiek lietots tehniskā nozīmē. Stabilitāte, tā ir gluži kā demokrātija. Stabilitāte nozīmē pakļaušanos mūsu interesēm. Attiecīgi, kad, piemēram, Irāna cenšas paplašināt savu ietekmi Afganistānā un Irākā, kas ir tās kaimiņvalstis, to sauc par “destabilizāciju”. Tā ir daļa no Irānas draudiem. No otras puses, kad ASV iebrūk šajās valstīs, okupē tās, daļēji iznīcina tās, tad tas tiek darīts, lai sasniegtu stabilitāti. Tā ir ļoti ierasta lieta. Mēs nonākam tik tālu, ka ir iespējams rakstīt šādas lietas (to darīja bijušais Foreign Affairs redaktors) – kad ASV gāza Čīles demokrātisko valdību un nodibināja tur nežēlīgu diktatūru, tas tika darīts, jo ASV nācās destabilizēt Čīli, lai sasniegtu stabilitāti. Tas ir pateikts vienā teikumā, un neviens tam nepievērš uzmanību, jo tas ir pareizi, ja jūs saprotat vārda “stabilitāte” nozīmi. Hei, jūs gāžat parlamenta atbalstītu valdību, jūs nodibināt diktatūru, jūs iebrūkat valstī un nogalināt 20 000 cilvēku, jūs iebrūkat Irākā un nogalināt simtiem tūkstošus cilvēku – tas viss tiek darīts, lai radītu stabilitāti. Par nestabilitāti var runāt tad, kad kāds nostājas jūsu ceļā.

Noams Čomskis

Šī bija Čomska uzruna mediju uzraudzības organizācijas Fairness and Accuracy in Reporting 25 gadu jubilejas pasākumā Ņujorkā šī gada maijā.

Sākotnēji publicēts http://www.zcommunications.org

Didzis

Didzis: Man vairāk patīk jautājumi, nevis atbildes. Man vairāk patīk kustība, nevis stabilitāte. Man vairāk patīk pārsteigumi, nevis ieplānotais. Man vairāk patīk nezināmā nākotne un neskaidrā pagātne, nevis faktiskā šodiena. Nav nekāds brīnums, ka esmu demokrātijas piekritējs. Un tajā pašā laikā – arī kritiķis.skatīt

More Posts - Website

Follow Me:
TwitterFacebookLinkedIn

Piedod, komentēt vairs nav iespējams

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...