Redzējumi: 2011. gada 23. maijs

Brīvība aizdevēju ēnā

Līdz ar globālo krīzi pasaules politekonomiskās varas orbītā ir atgriezies Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un arī tā “māsa” Pasaules banka (PB). Varētu pat teikt, ka krīze šīs organizācijas izglāba. Tieši periodā no 2003. gada līdz 2007. gadam SVF “klientu” skaits dramatiski saruka. Valstīm vienkārši nebija pietiekami lielu problēmu. Un attiecīgi problēmas radās SVF un PB – pārāk daudz darbinieku un pārāk maz līdzekļu. Taču jau 2009. gadā G20 galotņu sanāksmē valstu līderi apsolīja palielināt SVF resursus no 250 līdz 750 miljardiem ASV dolāru. Krīzes rezultātā cilvēki un valstis naudu turpina zaudēt. Tikmēr SVF rezerves ir trīskāršojušās.

Taču neba nu man vai kādam citam skauž, ka šis ietekmīgais spēlētājs pasaules ekonomikas arēnā saņem naudu. Runa ir par to, kas un kādā veidā ar šīs naudas palīdzību tiek darīts. Eiropā nu jau viena valsts pēc otras saņem starptautisko aizdevēju kredītus komplektā ar prasībām par ekonomiskās politikas maiņu. Teju katrs Latvijas iedzīvotājs (un tāpat arī Grieķijas, Īrijas un Portugāles pilsonis) tagad pazīst tādus iepriekš maz dzirdētus jēdzienus kā “strukturālās reformas” un “budžeta konsolidācija”. Taču nepiedodami reti tiek uzdots ļoti vienkāršs jautājums – kāds ir pamatojums šādai ļoti nopietnai valstu suverenitātes ierobežošanai? Šī naudas aizdevēju dubultā loma pati par sevi ir dīvaina. Ja nu aizdevēju ieteikumi nedod cerētos rezultātus, viņi būtībā kļūst līdzvainīgi neveiksmē. Taču faktiski viņus neviens pie dziesmas paņemt nevar. Pavisam citādi ir, ja kļūdainus lēmumus patstāvīgi pieņem attiecīgās valsts parlaments un valdība. Viņi patiešām ir atbildīgi vēlētāju priekšā. Jā, es jau zinu, pēc šāda apgalvojuma vienmēr izskan piezīmes par to, ka pie mums neviens politiķis ne par ko nav atbildīgs, ka visi ir korumpēti zagļi un maitas. Taču atšķirībā no SVF un PB tie tomēr ir mūsu ievēlēti priekšstāvji. Ja nepatīk – tad varam ievēlēt citus. SVF un PB ieteikumu saturu mums nav ne mazāko iespēju ietekmēt. Tāpēc starptautisko aizdevēju norādījumi savā būtībā ir nedemokrātiski. Ja jau mums ir tautas vēlēts parlaments, tad tieši šim parlamentam arī ir jābūt teikšanai pār valsts attīstības politikas veidošanu.

Tas gan nenozīmē, ka es ierosinu vispār neieklausīties starptautisko aizdevēju ieteikumos. Tomēr mums ir jāsaprot, ka SVF un PB nav nekādi neatkarīgi, objektīvi padomdevēji. Šīm organizācijām neapšaubāmi ir savas intereses. Tās vēlas iegūt pēc iespējas vairāk līdzekļu no pasaules nodokļu maksātājiem, pēc tam iegūt politisku ietekmi valstīs, ar kurām tas sadarbojas. Un, protams, aizdot pēc iespējas vairāk naudas un pēc tam šos līdzekļus atgūt kopā ar procentiem. Vēl ļaunāku situāciju padara tas, ka ne SVF, ne PB nav konkurentu. Šīs dvīņu organizācijas atrodas pilnīgā monopolstāvoklī, kas nenāk par labu ne tām pašām, ne arī valstīm, kuras ar tām sadarbojas. Šo situāciju varētu labot, veidojot SVF un PB līdzīgas struktūras reģionālā līmenī.

SVF iekšēji kropļo arī ASV dominējošā loma šajā organizācijā. Atšķirībā no ANO Ģenerālās Asamblejas, šeit katrai valstij nav viena balss. Ietekme ir atkarīga no valsts ekonomikas lieluma. ASV ir 17% balsstiesību fondā, un ar to pilnīgi pietiek, lai spētu uzlikt veto daudziem lēmumiem. Tāpat jāņem vērā arī formālā un neformālā ietekme no ASV valdības puses. SVF nekad nespēs pieņemt lēmumu, kas ASV valdības skatījumā būs pretrunā ar amerikāņu interesēm. Latvijas intereses bieži vien sakrīt ar amerikāņu interesēm, taču nebūtu prātīgi apgalvot, ka tās vienmēr būs identiskas.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, SVF un PB ieteikumus par nepieciešamajām reformām un valsts budžeta samazināšanu būtu jāuztver ar veselīgu skepsi. Nenāktu par ļaunu arī atcerēties, ka šīs organizācijas tika radītas 1944. gadā ar mērķi nepieļaut tādu ekonomikas pasliktināšanos, kas destabilizēja Vāciju un ļāva dzimt fašismam Eiropas sirdī. Savukārt pirmā strukturālo reformu programma tika ieviesta 1983. gadā. Pirms tam SVF un PB sniedza rekomendācijas aizdevumu saņēmējvalstīm, taču tieši 80-s gados šīs rekomendācijas pārtapa radikālās, brīvā tirgus ideoloģijā balstītās prasībās.

Pašreizējā pēckrīzes periodā notiek kas līdzīgs. Redzot krīzē nonākušo valstu izmisumu, SVF un PB uzstāda ļoti skarbas prasības. Jo valstīm vienkārši nav, kur dēties. Nepakļausies prasībām – naudas nebūs! Nav nekāds brīnums, ka Latviju arvien biežāk piemin kā paraugpiemēru citām palīdzību lūdzošām valstīm. Mēs esam bijuši cītīgi starptautisko aizdevēju noteikumu pildītāji. Diemžēl bieži vien neesam domājuši par sekām ilgtermiņā.

Didzis

Didzis: Man vairāk patīk jautājumi, nevis atbildes. Man vairāk patīk kustība, nevis stabilitāte. Man vairāk patīk pārsteigumi, nevis ieplānotais. Man vairāk patīk nezināmā nākotne un neskaidrā pagātne, nevis faktiskā šodiena. Nav nekāds brīnums, ka esmu demokrātijas piekritējs. Un tajā pašā laikā – arī kritiķis.skatīt

More Posts - Website

Follow Me:
TwitterFacebookLinkedIn

Viens komentars to “Brīvība aizdevēju ēnā”
  1. JD saka:

    Dažas replikas (necenšoties apgāzt vispārējo raksta nostāju).
    – Politiku Latvijā veido valdība nevis likumdevējs (Parlaments).
    – SVF ieteikumus rūpīgi izskata valdība, kas arī pieņem lēmumus un atbild par tiem – tieši tāpēc valdība ir bieži vien konfliktējusi ar SVF un skaidrojusi, kurus ieteikumus tā neņems vērā Latvijas iekšējās specifikas dēļ.
    – Īsti nevaru piekrist, ka SVF mērķis ir “iegūt politisku ietekmi valstīs, ar kurām tas sadarbojas” – SVF mērķis patiesi ir aizdot naudu grūtībās nonākušām valstīm un nedaudz uz šī rēķina nopelnīt (SVF uzturēšanas izdevumiem). Par politisko ietekmi varētu runāt nevis SVF kategorijā, bet gan ASV vēlmē realizēt savu ideoloģiju grūtībās nonākušās valstīs.
    – SVF ir konkurenti! Tie ir starptautiskie finanšu tirgi!
    – Atsauce uz SVF ideoloģijas maiņu 80-tajos gados būtu jāsasaista ar zelta standarta atcelšanu, kad SVF vairs nebija jārūpējas par valstu ārējo parādu balansēšanu – tā bija jaunā intelektuāļu un ekonomistu ideja, ko, lai panāktu labākus rezultātus vēlēšanās (lasi – “mēs piedāvājam kaut ko jaunu!”) izmantoja Reigans un Tečere. Tā īsti nebija institūciju vaina, ka to fokuss krasi mainījās, bet gan Keinsa radītās sistēmas noriets.
    – Skarbās SVF prasības, uz ko ir atsauces rakstā, tiek uzstādītas valstīm, kurām nav citas izejas. Ja ņemam par piemēru krīzes Skandināvijā 90-to gadu sākumā – tur šī pieeja bija “mīkstāka”, jo valstīm bija nauda un uzticība – tās varēja krīzes sākumā tērēt (sildīt ekonomiku), lai kopējā izeja no krīzes būtu daudz maigāka. Latvijai tādas naudas un uzticības tirgos nebija – tāpēc arī rīcības iespēju loks bija šaurāks.

Vienlīdzība visiem vai tikai savējiem?

Valsts valodas centra (VVC) lēmums aizliegt sūtīt iedzīvotājiem informatīvas vēstules par bezmaksas veselības pārbaudi krievu valodā izraisīja ilgstošas diskusijas...

Vai žurnālists var būt draugos ar krokodilu?

Veltījums Čīles 11.09.1973 bruņotā apvērsuma 40 gadadienai un visiem žurnālistiem, kuri kļuva par neoliberālisma upuriem. Autora priekšvārds Visi žurnālisti...

Parlamenta vēlēšanas pasaules labākajā valstī

Pirmdien (9. septembrī) vienas no pasaules bagātākās valsts iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai nobalsotu 2013. gada parlamenta vēlēšanās....

Bredlijs Menings un brīvības tēls

Vērojot, kā liberālā demokrātija izrēķinās ar Bredliju Meningu, ir jāsaprot, ka sodītāji ir zaudētāji. Turklāt viņi zaudēja vissvarīgākajā karā...

Gruzijas sapnis

Foto: Seth Anderson Šī intervija tapa 2012. gada maijā, kad Saakašvili partijai vēl bija vairākums Gruzijas parlamentā. Kopš “opozīcijas”...

Fašismu ir daudz

Un jo tālāk, jo mazāk atšķirību no „parastā kapitālisma” Ar šo tulkoto rakstu, kura autors ir krievu postmarksisma teorētiķis,...

Tiešā demokrātija ir iespējama

Laikā, kad Tautas partija sāka zaudēt politisko ietekmi un vara pamazām sāka iegult Vienotības rokās, pēdējo pusē arvien aktuālākas...

Sociālais darbs kā atbrīvošanas līdzeklis

Autors: Dima Sergejevičs Avseenkovs, sociālais darbinieks, brīvprātīgo kustības aktīvists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde: jimmy brown Nesen kāds...

Ardievu, Čaves!

Venecuēlas prezidenta nāves sakarā Autors: Boriss Kagarlickis, Globalizācijas Studiju Institūta direktors, sociologs, sociālists Tulkoja un komentēja: Timofejs Nastins Bilde:...

Izglītības privatizēšana – solidaritātes graušana

Autors: Noams Čomskis Tulkojums: Timofejs Nastins Bilde: Ray MacLean Jau 25 gadus notiek mērķtiecīgs uzbrukums solidaritātei, demokrātijai un labklājībai...

Eiropa uz nāves gultas

Vairāku Eiropas valstu vadošos medijos ir publicēta vienpadsmit intelektuāļu publiska vēstule. Tās autori brīdina par drīzu Eiropas bojāeju, ja...

Verdzība ir brīvība?

Prostitūcijas legalizācija kā neoliberālās utopijas daļa Nesen draudzene atsūtīja man saiti uz emuāru, kurš pieder visai kolorītam personāžam –...

Pavizinājos metro — joprojām esmu šokā!

Tie heteroseksuāļi galīgi aptrakuši, jau uz eskalatoriem bučojas visu acu priekšā. Un aiz rociņām turas. Drīz jau sāks drāzties...

Kapitālisma apokalipse kā laikmeta gara vektors

Ziemeļatlantijas reģionā kristietības ietekmē ar apokalipsi nereti tiek apzīmēti tālāki vai tuvāki notikumi, kas ir saistīti ar pasaules fizisku...